Atkal Dālderkalnā

2018. gada 31. jūlijs 00:00

Andreja mājās viņa ienāca kā kalpone, slimnieces kopēja un izpalīdze saimniecībā. Zinaīda tolaik slimoja, ilgi vārga un tā arī neatveseļojās. Alkoholisma komplikācijas nobeidza Zinaīdas garu un ķermeni. Viņai iestājās pilnīga ķermeņa paralīze, un Larisa šinī laikā bija viņai blakus kā kopēja un aprūpētāja ik dienas. Kaut gan Andreja māte Elza ne acu galā necieta ienācēju, nācās samierināties un beidzot, pārpratumus atbīdot, arī izlīgt. Kad Zinaīda apgula Ķinderu kapos, Larisa palika “Lejaskrogos”, un Andrejs pamanīja, kas patiesībā Larisa ir viņa mājās: skaista, gudra, un izdarīga sieviete, pēdējā iespēja jaunām attiecībām. Tas, ka viņa bija bagāta biznesa sieviete, viņam nelikās būtiski. Protams, labāk, ja viņa ir materiāli neatkarīga nekā otrādi. Kanādā mirušā mātes brāļa lielais mantojums bija tikai Larisas darīšana. Andrejs viņu mīlēja tādu, kāda viņa bija, kad tikai ar rokassomiņu uz pleca ienāca “Lejaskrogos”. Apķērību un riska garšu laikam pati Laimes māte bija ielikusi Larisai tikpat kā rokās. Viņi abi sāka biznesu ar autoveikala tirdzniecību un pamazām kāpa augstāk. Larisa reizē ar dēlu Kārli, tikai neklātienē, mācījās augstskolā “Turība”, nepadevās sīkām neveiksmēm un izsitās konkurences cīņā. Arī viņa izbaudīja uz savas ādas konkurentu uzpirkta slepkavnieka asiņainu izrēķināšanos. Pēc ievainojumiem un operācijām bija par matu no nāves. Un nu viņi ir kopā. Andrejs kādā žurnālā bija izlasījis, ka vārds Larisa svešvalodā nozīmējot – kaija. Andrejam viņa tiešām tagad bija kā cēla kaija, viņa kā vīrieša dzīves paguruma cēlēja debesīs.
Šoreiz Larisa vēlējās Andrejam vairāk pavēstīt par sevi, savu ne visai pievilcīgo jaunību un dzīves kļūmēm. Diena ir kā radīta tādai nelielai atmiņu pastaigai un sarunai divvientulībā. Viņa ir paņēmusi brīvdienu. Viņš šo sarunu ir uzsācis, tātad tas nav bez iemesla arī no Andreja puses: ,,Tu zini, ka tavs vārds nozīmē - kaija? Man tā tevi gribētos ik dienas saukt.”
,,Kaija tikai debesīs un ūdenī ir skaista, dzīvē tās ir arī mizkastnieces, tāpat kā es savā laikā. Esmu pieradusi pie sava kristītā vārda, kaut izklausās skarbs un nekad nav iespējams kā mīļvārdiņš. Neskan jau tas – Larisiņa vai Larisīte. Bērnība man nebija ne skaista, ne puķaina. Skolā puikas apsaukāja: Lariska – miska. Varbūt mamma zināja mana vārda nozīmi? Nekad man par to kaiju tā nebija teikusi. Es reizēm jūtos šim putnam līdzīga, uzlidoju augstu, un mani Dievs pamanīja, tikai tās baltās krāsas man dzīvē bijis tā pamaz. Ticu, ka vārdam dzīvē ir liela nozīme, un man tas ir nesis veiksmi. Pat tā kā par daudz veiksmes, ko nejūtos pelnījusi,” teic Larisa.
Andrejs negaidīti pārtrauc viņas sākto sarunu:
,,Vai tu, kaija, nedomā, ka mums attiecības būtu oficiāli jānoformē vismaz pie notāra? Zagss tev uzdzenot drebuļus. Es pēdējā lakā, pa ārstu kabinetiem staigādams, daudz esmu par to domājis. Nav labi, ka esi tikai mana kaija, bet ne sieva. Reiz es tevi tā kā bildināju. Atceries taču! Tad tevi veda uz operāciju uz Rīgu, bet tu teici, ka pēc tam. Kad būs tas pēc tam? Mana veselība arī šķobās, pati zini. Es savu tālāko dzīvi bez tevis nespēju iedomāties. Es pazīstu tevi no matu galiņiem līdz papēžiem, kā saka tajā dziesmā. Mēs paši esam savas dzīves noteicēji. Bērni projām, vecums ar slimībām nāk virsū klaudzēdams. Lietas beidzot jāsakārto.”
,,Es bieži atceros to aizkutinošo brīdi, kad slimnīcā biju tiktāl atspirgusi, ka atkal jutos jauna un gatava nākamajai operācijai, un tu atnāci uz manu palātu ar akordeonu plecā. Kopš Zinaīdas nāves akordeons stāvēja apputējis. Biji uzcirties uzvalkā kā īsts līgavainis, un tava spēle tovakar slimnīcā pārvērtās par veselu koncertu. Pie mums sanāca personāls, blakus palātu staigājošie slimnieki... Tas viss līdz šai dienai man acu priekšā. Toreiz es baidījos vēl nevesela, tavas līdzjūtības uzrunāta, to jāvārdu teikt. Man jau toreiz tik ļoti gribējās kļūt par tavas dzīves likumīgu līdzgaitnieci. Savā dzīvē bildinājumus biju gaidījusi divas reizes. Pirmais mans vīrietis, Kārļa tēvs Vilis Šūpolnieks, izrādījās par gļēvu, un viņa mērķis nebija mani piesaistīt uz laiku laikiem. Arī par dēlu viņš uzzinājis daudz vēlāk, pēc gadiem. Biju lepna un neuzbāzos. Viņš bija man tikai tāda jaunības neapdomība. Mūsu ceļi ātri aizgāja katrs uz savu pusi. Otrs vīrietis - Mārtiņa tēvs, arī Mārtiņš vārdā, - bija goda vīrs. Mēs mīlējām viens otru, būtu apprecējušies, bet... viņš bija tālbraucējs šoferis un pazuda vienā no tālajiem reisiem. Tā toreiz notika. Ne ziņas, ne miņas! Vēlāk atrada aplaupītu mašīnu, bet šoferis kā ūdenī iekrita. Varbūt iekrita arī... Laupīšanas, uzbrukumi bija pierasta un dzirdēta lieta. Viņš brauca viens atsevišķi no pārējām mašīnām. Mobilo telefonu nebija, tikai kaut kādas rācijas. Pārinieks bija pārsēdies pie citiem čomiem... Tā ne liecību, ne pēdu... Tavai mātei es to savu grēksūdzi par cietumu izstāstīju, lai viņa manu dzīvi saprastu un tik ļoti mani neienīstu. Viņa ļoti mīlēja Zinu, un es biju kā spraislis spieķos. Zinu, ka viņa ar tevi par to runāja.”
,,Jā, viņa teica, ka tu bijusi iejaukta kādā medicīnas lietā, notiesāta un termiņu atsēdējusi. Man ar to paskaidrojumu pietika. Varam par to nerunāt!”
,,Ja tu tā gribi, varam arī nerunāt. Galvenais, lai tu saproti, kāpēc dēliem bija tāds liktenis, kā bija. Paldies Dievam, ka Kārlis atrada Apsīšus un Mārci pavilka no bērnunama tālāk! Apbrīnoju viņa uzņēmību. Pie manas dzīves jau arī viņa roka. Izvilka mani no bezdarba, ar Apsīšiem un “Lejaskroga” Ezeriņiem kopā saveda. Kas zina, kāda es būtu, ja ne dēli...”
,,Man liekas, ka Mārcim arī uz tām ārzemēm nevajadzēja pērties. Varbūt es maldos, bet nav lielas svētības tai klaidoņu dzīvei.”
,,Kamēr jauns, lai izbauda! Būs laba dzīves pieredze. Kārlis jau viņu uzmana un koriģē. Vēlāk, atgriezies Latvijā, būs lietaskoks. Viņam tēva gēni. Mārtiņš arī bija ceļotājs un nemiera gars.”
Pēc laiciņa, kad abi atsēdušies pie pēcpusdienas kafijas, Andrejs atsāk iepriekš aizsākto sarunu par precībām, par Larisas jāvārdu: „Es tev tagad jautāšu pēdējo reizē, vai gribi būt mana likumīga sieva? Tu zini, ka mana veselība nav nekāda labā. Ar to arī tev jārēķinās. Jaunībā tu mani ķircināji, atliki to jāvārdu. Un tagad? Ko tu ar slimu veci iesāksi?”
,,Protams, gribu būt tava sieva! Es jau ilgi to vēlos. Tā solīdi skan: Larisa Ezeriņa – Andreja kundze. Nešaubies, es mīlu tevi tādu, kāds esi. Mūsu gados mīlestība ir citādāka nekā jaunībā. Mīlēt – tas ir arī rūpēties. Es gribu par tevi rūpēties! Tas vairs nav kā reibonis, kā tauriņi vēderā, kā tagad jaunie saka. Tas ir nopietni un atbildīgi. Arī es bez tevis neredzu savas dzīvošanas jēgu. Tu tak to zini! Uzspēlē man kaut ko aizkustinošu! Tev tas tik mīļi vienmēr ir sanācis. Paziņosim Jāņonkuļa dzimšanas dienā mūsu lēmumu visiem radiem un draugiem, mīļais! Iziesim dārzā! Pasēdēsim uz tavas mātes un Zinas iemīļotā soliņa! Viņas uz mums nebūs ne dusmīgas, ne greizsirdīgas!”
Dārzā nobirušas vēl tik nesen krāšņi smaržojošās jasmīnu ziedlapiņas. Zeme ap krūmiem balta un izskatās kā pirmajā sniegā. Dārzā ienāk īsākā gada nakts, kad vakara blāzma ar nākoša rīta gaismu ir kā nepārtraukta plūsma. Apklusušas lakstīgalas, nav arī dzeguzes balss, pēc kuras “kukū”! Larisai un Andrejam zīlēt laimīgas nākotnes kopīgos dzīves gadus. Sens nostāsts vai ticējums liecinot, ka dzeguze pēc Jāņiem pārvēršoties par vistu vanagu, tāpēc arī kūkošana beidzoties. Kad notiek pārvēršanās atpakaļ par dzeguzi, ticējums klusē.
Kaimiņu Apsīšu mājās Dzidra, no dārza nākdama, saklausa, kā kaimiņu sētā Andrejs spēlē akordeonu. Ilgi viņš nav spēlējis, un Dzidra stāv un klausās. Tas viņai šķiet signāls labām pārmaiņām kaimiņu sētā. Sen bija laiks! Par daudz ieildzis bija klusums, un vienmuļība nav laba zīme. Dzīvē vajadzīgs prieks un mūzika!

6. Tēvs un dēls
Agrā rīta stundā, kad tikko sārtojas debesis austrumu pusē un īsā vasaras nakts atkāpjas, “Lejaskroga” sētā valda klusums un miers. Vēl dus pagalma rūpīgi koptais mauriņš, puķu dobēs ziediem acīs nakts rasa, un šinī ainā kā rīta miera liecinieks - cilvēks: no tāla ceļa ar nomas auto no lidostas atbraucis Andreja jaunākais dēls Juris. Lai tik agrā rītā nesatraucētu gulētājus un vientulībā izbaudītu dzimtās sētas mieru, un sakārtotu domas, viņš apsēdies uz savas tālās bērnības dienu sola, ar kuru saistās daudzas atmiņas. Sols ir gandrīz kā relikvija: remontēts, atjaunots un stutēts. Uz tā sēdējusi viņa mīļā vecmamma Elza, aiz kuras muguras droši bijis paslēpties, kad sāpējusi viņa mazā sirds. Savās ne tik vieglās dzīves dienās te atpūtusies, nu jau mūžībā aizgājusī māte Zinaīda. Atmiņās ieskanas mātes dziedātā šūpļa dziesma. To viņa vai katru vakaru mazajiem dēliem dziedāja savā dzimtajā ukraiņu valodā, kaut gan latviski runāja labi un bija pilnībā iejutusies latviskajā vidē. Brāļi vasaras brīvdienas bieži pavadīja vecvecāku mājās Ukrainā. Viņiem tur patika. Ukraiņu mentalitāte viņiem šķita tikpat tuva kā latviskā. Abi iemācījās gandrīz perfekti mātes dzimto valodu, un reiz, kad Zina jau bija alkohola slima, abi pat grasījās pārcelties uz dzīvi Ukrainā. “Lejaskrogos” mājo daudzas tālās bērnības atmiņas. Te bijuši arī strīdi, puiku kašķi un sekojoša izlīgšana. Zveja un medības vienmēr bijušas arī tēva vaļasprieks, un zēni rūdīti sportā. Pagalmā bija uzstādītas līdztekas, bijis volejbola laukums, kur pulcēties spēlei ar draugiem. Bērnība bijusi piepildīta, tomēr ar smeldzi un psihisko traumu, ko ienesusi mātes slimība. Šodien gribas izrunāties ar tēvu par viņa jaunību, saprast lietas un notikumus, par kuriem līdz šim nav bijusi pat nojausma. Tieši tādēļ kā pirmo pieturas vietu Latvijā Juris nav vis izvēlējies “Irbes”, kur apmetusies ciemošanās laikā sieva Ilga ar Alitu, bet tēva sētu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas