Latviešu ģimenē jārunā latviski

2018. gada 3. augusts 00:00

2991

Mārtiņa Magones ģimene ir viena no tām, kas pirms vairāk nekā gada atgriezās no ārzemēm, nopirka māju Ozolkalnā un ir apmierināta ar savu izvēli atgriezties dzimtajā pusē.
Pats Mārtiņš nāk no Stāmerienas. Dzīves ceļš sākumā aizvijies uz Rīgu. Lai arī pēc aroda Mārtiņš ir celtnieks, sapratis, ka šis arods īsti nav domāts viņam, tāpēc Rīgā no 2007. līdz 2009.gadam strādājis par taksometra šoferi. “Tad sākās krīze, un to varēja just. Nebija, kas brauc ar taksi. Tad arī devos prom uz Angliju - pilnīgi uz dullo. Anglijā man bija viens draugs, kurš neko nesolīja, vien teica, ka atradīs man istabu un parādīs, kur ir aģentūra. Angļu valodu es nezināju,” stāsta Mārtiņš, kurš pirmo laiku Anglijā atceras kā diezgan traku.
Viegli nav bijis. Sākumā atradis darbu vistas gaļas fabrikā, kur nostrādājis astoņus mēnešus. “Darbs bija tālu no dzīvesvietas. Divas reizes neaizgāju uz darbu bez brīdinājuma, un mani atlaida,” saka Mārtiņš.
Pēc tam viņš atradis darbu cūkas gaļas fabrikā. Bet, lai tiktu šajā darbā, bija jānokārto tests angļu valodā. Lai to paveiktu, Mārtiņam nācās atcerēties skolas laikus un špikot. “Es nošmaucos, jo no 22 cilvēkiem to testu nokārtoju es un vēl viens anglis. Nošpikoju. Visi sasēdās apkārt apaļam galdam. Es apsēdos priekšā pie skolotāja galda. Sēžu, skatos to testu, kurš viss ir angļu valodā. Viss jau būtu vienkārši, ja saprastu, par ko tur ir runa, bet ja valodu nezini... Skatos - citi jau savus variantus nodod un skolotājs turpat blakus man sāk darbus labot. Es nošpikoju, bet pāris kļūdas gan speciāli ielaidu,” tagad ar smaidu Mārtiņš atceras piedzīvoto.
Veiksmīgi nokārtojot šo testu, Mārtiņš sāka strādāt cūkas gaļas fabrikā un nostrādāja tur septiņus gadus. Laika gaitā apguva arī angļu valodu, mācoties to arī Bostonas koledžā. Viņš visus šos gadus arī nodzīvojis Bostonā. “Angļu tur gandrīz nav. Tur ej pa ielu kā pa Gulbeni. Bostonā ir aptuveni 12 vai 14 tūkstoši latviešu, un tā ir aptuveni Gulbenes lielumā. Tikai māju ir krietni vairāk,” saka Mārtiņš.

Gandrīz nerunāja latviski
Ar viņu kopā Anglijā bija arī dzīvesbiedre Iveta Pavlova, kura nāk no Balvu puses Kubuliem. Kad vēl abi dzīvoja Rīgā, piedzima pirmais bērniņš, un mazulim bija aptuveni gads, kad viņi pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Anglijā piedzima otrs bērniņš, tad pieteicās trešais mazulis. “Gribējām pirkt tur māju, bet tās tur ir ļoti dārgas. Bet arī mājas īrēšana ir ļoti dārga. Tad, kad sāc rēķināt, saproti, ka astoņu gadu laikā par īri vien esi atdevis kādus 70 000 vai pat 80 000 paundu (Lielbritānijas sterliņu mārciņa – red.). Tad sāc domāt, vai tam ir jēga. Tāpēc izlēmām tur pirkt savu māju, bet sanāca tā, ka tās, kuras noskatījām, nopirka citi. Ja māja tur maksā 150 000 paundu, tad desmito daļu vajag pašam uzreiz iemaksāt. Tie ir 15 000, bet Latvijā par to var jau nopirkt māju, un tad arī izlēmām pirkt māju Latvijā un atgriezties,” stāsta Mārtiņš un piebilst, ka daudzi, kuri atbrauc atvaļinājuma laikā no ārzemēm te atpūsties, brīnās, kā te var dzīvot. “Bet atbrauciet un sāciet te dzīvot! To var. Un normāli var dzīvot!” pa šo laiku ir pārliecinājies Mārtiņš.
Otrs atgriešanās iemesls bijis tas, ka dēls Mārtiņš gandrīz nerunājis latviski. “Nu kā var latviešu ģimenē dēls nerunāt latviski?! Bet daudziem tur tā ir. Kā lai bērnam iemāca latviešu valodu Anglijā, ja viņš tur mācās skolā, kur angļu vide, kur visi runā angliski? Mājās gan runājām latviski un angliski paskaidroju viņam tikai tad, kad viņš latviski nesaprata. Arī ar vecāko māsu Keitiju dēls Mārtiņš mājās palaikam sarunājas angliski,” stāsta Mārtiņš.

Te darbu var atrast ātri, bet atalgojums?
Māju Mārtiņš ar Ivetu nolēmuši meklēt tieši Gulbenes novadā. Sākumā vēlējušies turpmāko dzīvi saistīt ar Stāmerienu, bet tur pārdošanā nebijis atbilstošas mājas. Tad uzzinājuši par māju Ozolkalnā. “2017.gada 19.maijā man bija pēdējā darba diena Anglijā. Maijā atbraucām uz šejieni. Nu jau vairāk nekā gadu esam Ozolkalnā. Viss normāli. Sākumā te man bija haltūras, tad atradu darbu santehnikas veikalā, bet to pēc laika aizslēdza. Te uz vietas darbu var atrast ļoti ātri. Atsevišķs stāsts ir par atalgojumu, tāpēc esmu atradis darbu Holandē. Septembrī uz kādu laiku aizbraukšu tur pastrādāt un tad atkal atgriezīšos. Mana mamma, kura pēc profesijas ir daiļdārzniece, arī aizbrauca strādāt uz ārzemēm un jau kādus piecus gadus strādā Austrijā. Viņai ir tuvu pensijas gadi. Tādā vecumā darbu atrast var, bet ne visi. Vai viņu kāds te ņems darbā? Neticu. Ja viņa būtu kāds ierēdnis, varbūt tad paņemtu, bet ja esi parasts cilvēks...” nosaka Mārtiņš.
Dzīvesbiedre piebilst, lai arī gadu gaitā svešumā jau jutusies kā savās mājās, tomēr te patīk daudz labāk nekā Anglijā. Sava māja laukos - tas ir liels pluss, bet esot arī otra puse - materiālais stāvoklis. “Te ir grūti jaunajai ģimenei iesākt savu dzīvi. Ja, piemēram, mums, lai nopirktu te māju, būtu bijis jāņem kredīts, tad gan mēs neatgrieztos. Protams, pēc “Brexit” mainījās attieksme no iesūnojušajiem angļiem. Viņiem iebraucēji nepatīk - tāds noskaņojums valdīja sabiedrībā. Bet patiesībā - kas tu tur esi? Pats pelēkākais strādnieks! Bet veikalā, protams, tur varam atļauties nopirkt to, ko vēlamies,” saka Iveta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latviešu ģimenē jārunā latviski

Kategorijas