Kapu svētki - piemiņai un godināšanai

2018. gada 3. augusts 00:00

114

Ir grūti domāt par aizgājušajiem, tomēr viņi ir bijuši daļa no mūsu kādreizējās ikdienas, un kapu svētki Latvijā ir paredzēti tam, lai vismaz reizi gadā cilvēki atcerētos un pieminētu mirušos. Kapu svētki ir svētki Latvijā, kas Latvijas kapsētās norisinās jūlijā vai augustā, un to mērķis ir tradicionāli dzimtas lokā atcerēties un pieminēt aizgājušos.
Mana mamma nāk no Latgales, tāpēc katru gadu mēdzam aizgājušos pieminēt arī kapu svētkos Latgalē. Tur tie norisinās pirmajā jūnija svētdienā, kas šķiet pavisam savādi, jo pie mums, Tirzā, svētki tiek atzīmēti pirmajā augusta svētdienā. Mana dzimšanas diena ir 4.augustā, katru gadu kapu svētki notiek ap šo datumu. Reiz man mamma teica: “Iedomājies, ka viss, kas rīkots, notiek par godu tavai dzimšanas dienai!” - tomēr pasmaidīju un par kapu svētkiem es tā nevēlos domāt.
Tuvojoties kapu svētkiem, mēs sākam domāt par to, kādus ziedus likt uz kopiņām, vai būs ūdens un kurš palīdzēs uz kopiņas uzbērt svaigas smiltis. Šajā laika periodā mūsu domas vairāk pievēršas arī aizgājušajiem tuviniekiem. 2009.gadā aizgāja mans tētis un pēc nedēļas arī viņa mamma – Velta Bariņa. Viņa ir bijusi pirmrindniece, slavena slaucēja kolhoza laikā, devusi lielu ieguldījumu lauksaimniecības jomā. 1973.gadā V.Bariņa no katras govs ieguva 5248 kilogramus piena - salīdzinājumā ar 1972.gadu bija noticis kāpinājums par 661 kilogramu. V.Bariņa šajos gados bijusi labākā slaucēja rajonā un starp tirzmaliešiem. Viņa bijusi arī Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavaliere.
V.Bariņas saimniecība pastāvējusi Tirzas pagasta “Tīrumu” mājas platībās. Vēl šodien tajās pašās saimniecības ēkās noris lopkopības darbi, kurus pēc viņas bija pārņēmis dēls Juris, taču tagad ar lopkopību nodarbojas Jura sieva un mana mamma Dace Bariņa.
Protams, par V.Bariņu var dzirdēt dažādus viedokļus – gan uzslavas par sasniegumiem un panākumiem, gan kritiku par to, kā patiesībā esot iegūti lielie izslaukumi. Tomēr arī tajos laikos bija svarīgs galarezultāts un apkārtējie varēja apmainīties ar viedokļiem. Arī šobrīd mums apkārt ir tādi cilvēki, kuri uzslavēs, un tādi, kuriem skaudīs.
V.Bariņa savas dzīves laikā mūžībā bija pavadījusi visus savus vīriešus – vīru, tēvu, dēlus. Lai vai kā bijis, viņa gan garā, gan raksturā bija spēcīga. Visi V.Bariņas mazbērni, tajā skaitā arī es, un citi tuvinieki viņu bija iesaukuši par Sapu. Pat nezinu, kāpēc vecmammai ir bijusi šāda iesauka, tomēr tā bija īsa un tajā pašā laikā arī mīļa.
Sapu atceros ar sirmiem un lokainiem matiem, mīkstām rokām, un ar viņu arī asociējas koka apļveida kastes, kas paredzētas kūkām, jo Sapai padevās tās gatavot un to viņa arī darīja ar prieku. Īpaši atmiņā palikuši tie brīži, kad Sapa kopā ar manu mammu Daci gatavoja tortes un man un brālim deva ar pirkstiem iztīrīt bļodu, kurā tika sakults olas dzeltenums ar cukuru, kas ir viena no kūkas biskvīta sastāvdaļām. Kad biju jaunāka un māsīcas Lāsma un Vineta bija uzsākušas studijas un tuvojās patstāvīgai dzīvei, mājā dzīvojām mēs ar brāli, mammu, tēti un Sapu. Arī tad mums bija suņi, tomēr Sapai bija savs sunītis – Čita. Pārsteidzoši, bet Čitai bija 18 gadi, kad viņa mūs atstāja, un tas notika neilgi pēc vecmammas nāves. Sunītis bija melnraibs un neliela auguma. Kad tas skraidīja pa istabu, viņa nadziņi skrabinājās pret zemi, un tā varēja dzirdēt, kur Čita iet. Atceros, kā Sapa sēdēja ārā uz soliņa un uzmanīja vistas no vanagiem, kā viņa man ļāva veidot frizūras viņas matos un kā viņa priecājās satikt citus savus mazbērnus, kas arī par viņu rūpējās.
Vecmammas fotogrāfiju un nelielu biogrāfijas aprakstu var aplūkot arī Tirzas PSRS laika ekspozīcijā. Katru reizi, kad skatos uz viņas fotogrāfiju muzejā, es lepojos un pārsvarā nelasu, kas zem šīs bildes ir rakstīts, jo uzmanību pievēršu tieši viņas attēlam – lai atcerētos, kāda viņa bija un kā bija būt kopā ar viņu. Vecmammai Veltai, iespējams, kā vairākiem tālaika cilvēkiem, ir bijusi sarežģīta bērnība un arī jaunības gadi. Šobrīd mana mamma ir uzsākusi dzimtas koka veidošanu, kas vairāk atbilst viņas “atzaram”, tomēr tiek uzzināti arī dažādi fakti par mana tēta pusi. Atrodot dažādo informāciju par Veltu, viņas ģimeni, mamma nereti piemin frāzi: “Kā man gribētos viņiem to izstāstīt, ja vien viņi būtu ar mums...” Atminoties manu vecmammu, prātā nāk arī domas par to, cik patiesībā ir dīvaina sajūta, ka cilvēks ir bijis, bet tu viņu nesatiec fiziski, un tās praktiski ir tikai tavas atmiņas. Ne velti saka, ka cilvēki prot novērtēt to, kas viņiem ir, tikai tad, kad to pazaudē. Laiks ar tuviniekiem ir jāizbauda un vienkārši ir jābūt viņiem blakus - ja ne fiziski, tad viens zvans vai īsziņa pārāk lielu laiku no jums neprasīs. Turklāt, ja jūs ko vēlaties darīt, tad dariet to un nedomājiet par citu viedokli, jo tikai jūs pats spējat kontrolēt savu dzīvi un veidot kādu ieguldījumu – esiet tādi, lai jūs vēlāk pieminētu un par jums atcerētos. Domājiet par aizgājušajiem un pieminiet šos cilvēkus ne tikai kapu svētkos vai svecīšu vakaros, bet arī ikdienā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kapu svētki - piemiņai un godināšanai

Kategorijas