Atkal Dālderkalnā

2018. gada 7. augusts 00:00

Jaunās atklāsmes nākušas negaidot. Vācijā, veicot ģenētisko medicīnisko izmeklēšanu, noskaidrotas dažas nepatīkamas patiesības, no kurām Juris joprojām ir šokā: viņš ir neauglīgs, un izmeklēšanas norādot, ka šī problēma ir sena, varbūt pat iedzimta. Vācijas speciālisti izteikuši minējumu, ka reproduktīvās sistēmas traucējumos pie vainas varētu būt Černobiļas atomstacijas avārija un viņa tēva saskarsme ar radiāciju toreiz -1986. gada 26. aprīlī. Juris zina, ka tēvs dienējis obligātajā karadienestā Ukrainā. Cik tuvu vai tālu no atomperēkļa tēvs bijis? Nekad par to netika īpaši runāts. Tikai kādreiz kā starp citu, un tas bijis tikai kā biogrāfijas fakts. Tēma par Černobiļu padomju laikos bijusi gandrīz aizliegta. Tēvs kādreiz bija stāstījis, ka dienesta laikā uz dažām stundām kopā ar citiem zoļļiem nozīmēts pie glābšanas darbiem, bet drīz visi demobilizēti, jo, iespējams, radiācijas deva pārsniegusi normu vai arī bijuši kādi citi apstākļi. Pārvedis uz Latviju noskatīto Zinaīdu, apprecējušies, un Juris, jau būdams pusaudzis, neko daudz par tālajiem notikumiem nav interesējies. Šī tēma mājās bijusi gandrīz kā kara noslēpums. Iespējams, tēvs bija parakstījis savu klusēšanas aktu. Pie ārstiem tēvs arī brieduma gados nav staigājis, nav aicināts un nav par „černobilieti” uzskatīts. Nav uz rokas bijuši nekādi dokumenti, kas apstiprinātu šo viņa biogrāfijas faktu. Varbūt pats apzināti izvairījies un no patiesības baidījies? Pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, bet pasaule vēl nav apzinājusies visu to postu, ko radījusi šī kodolkatastrofa. Tagad, apskatot internetā visu pieejamo informāciju par Černobiļas atomstaciju un liktenīgo avāriju, mati Jurim tikpat kā cēlās stāvus. Labāk būtu neko nezināt un dzīvot tālāk.
Jurim jau gadiem šķita aizdomīgi, ka viņa ģimenē tikai viens bērns – Alita, kaut viņi vēlējās kuplu ģimeni. Ģenētiskos izmeklējumus aizvien atlikuši un krājuši naudu nopietnākai izmeklēšanai un varbūt pat mākslīgajai apaugļošanai. Valdīja uzskats, ka Vācijā šī nozare ir augstākā līmenī nekā Latvijā. Beidzot Juris izlēmis vērsties pie speciālistiem un izdarīt analīzes. Cerējis, ja viss ar viņu kārtībā, sieva analīzēs nav jāiesaista. Ko tagad? Kādus paskaidrojumus Ilgai prasīt? Varbūt viņa sen nojautusi, ka vīrs ir neauglīgs un bērnu apzināti sameklējusi no tikai viņai zināma spermas donora? Kad Alita piedzima, viņa bija vēl studente. Juris jaunās sieviņas gaitas neizsekoja. Mīlēja, uzticējās un vienkārši par viņas iespējamo neuzticību pat neiedomājās. Ilga taču arī pirms dažām dienām bija uz bijušo studentu satikšanos! Vai tas varēja būt apzināts gājiens? Varbūt viņa atkal ieņēmusi bērnu? Droši vien tur arī tas... donors! Skolotāju tusiņš, iedzeršana, atmiņas. Juris perfekti pārzināja sievas auglības kalendāru. Auglīgās dienas bija tieši tagad! Teorētiski jau būtu tikai labi, ja bērniem viens tēvs... Ja viens... Tomēr viņš nav moderns cilvēks. Tehnoloģijas ar mākslīgo apaugļošanu ir medicīnas zinātne, kam ar seksu nav nekādas saistības. Bet, vai viņa vīrieša egoisms to pieļautu, ka sieva sameklējusi spermas donoru? Viņš garīgi nav izaudzis pat adopcijai, kur nu vēl dzīva spermas donora pieļaušanai. Kā nepateikt Ilgai pēkšņās dusmās neko lieku un paturēt sevī radušās aizdomas? Viņam taču nav nekāda pamata Ilgu vainot neuzticībā. Tie varbūt ir tikai viņa murgi. Varbūt ārstu pieņēmumi Vācijā ir kļūda? Bet varbūt tiešām Černobiļa?
Cerība mirst pēdējā, un Juris ļoti cer, ka saruna ar tēvu atnesīs kādu skaidrību par notikumu secību. Tēva un dēla dzīvē laikam par maz bijis sarunu un sirsnības. Agri attiecībās ielavījusies atsvešinātība. Jura ģimene pirms aizbraukšanas uz Vāciju dzīvoja Bulduros. Atstatu dzīvojot, tikšanās bija retas un tikai uz lielākiem svētkiem vai bērēm. Katrai ģimenei bijušas savas rūpes, un tēva mājās ne vienmēr rasts padoms, atbilde jautājumam vai patvērums. Kopš Zinaīdas aiziešanas Juris te nav bijis. Pēc ilga laika viņš atkal sēž tēva sētā, no ceļa noguris, un vēro sētas pamošanos, sauleslēktu un domā savu smago domu. Latvijā viņš uzkavēsies tikai dažas dienas. Viņš ir lēmis, ka Ilga un Alita kādu laiku paliks Latvijā. Viņam jāaprod ar domu, ka viņa vīrišķība šūnu līmenī ir nulle, un jānoskaidro iespējamie cēloņi. Viņš nepadosies nekādam seksuālajam kārdinājumam un vismaz līdz nākošajām „sievas reizēm” ar viņu nemīlēsies.
Kas gan spēja paredzēt tādu dzīves pagriezienu? Viņam ir meita, kura varbūt nemaz nav viņa meita, bet viņa ģimenes ligzdā iedētas dzeguzes olas cālis. Viņš šobrīd nav gatavs par to ar Ilgu runāt un pat satikties neliekas vienkārši. Vai viņu šķietami laimīgā laulības dzīve ir bijusi butaforija, meli un farss? Vai viņš maz spēs saprast un samierināties, ja taisnība būs skaudra un nepatīkama, un dzīvot tālāk? Ja nu Ilga atkal ir ganījusies vecās mīlestības laukos?
Cerība, ka viss ir citādi, mijas ar bezcerību, dusmām un šaubām. Tas nav noticis ar viņu! No vienas galējības uz otru klīst domas. Kā viņš atlidojis, kā atbraucis naktī līdz tēva sētai, uz ko cerējis? Viss kā pa miglu. Stress ir izrādījies pārāk liels.
Tomēr rītausma ir nomierinoša. Mostas putni, kūtī savu saimi modina gailis. Izklīst migla, kas naktī bijusi īpaši bieza un šoferiem traucējoša. Māc nogurums, un neizgulētais miegs spiež acīs. Negaidot sola galā atmetas mazs pelēks putniņš, varbūt lakstīgala, paknosa astes spalviņas, iečivinās, palēkā pa sola atzveltni un, liekas, cieši un bez bailēm raugās sēdētājā. Juris, sataustījis kabatā maizes drupačas, pamet tās labrīta devējai. Putnēns nav bailīgs un, par brīnumu, nesmādē, it kā viņu te bieži tā barotu. Varbūt tēvs vai Larisa baro arī? Tad pelēcītis, vēlreiz iečivinājies kā pateikdamies, aizspurdz.
Jurim kopš bērnības ir paradums kādu maizes kancīti nēsāt līdzi. Tas laikam no vecmammas Elziņas mācītā. To viņa sauca par drošības kumosiņu. Ceļā pavadot, viņa aizvien kādu sviestmaizīti vai konfekti ietūcīja mazdēlu kabatās. Arī laimes kapeiciņa, viņas dāvāta, ilgu laiku bija iešūta aiz žaketes oderes. Un tas strādāja! Nekad Ezeriņu dēli nebija ne badā, ne bez naudas. Ja nu putniņā ir iemiesojusies vecmammas dvēsele un viņa tādā veidā sveicina atbraucēju? Bet varbūt ziņu par sevi tā dod māte Zinaīda? Ir dzirdēti tādi labās mistikas stāsti, un neviens tos nevar ne noliegt, ne apstiprināt. Galvenais ir ticība, ka tu neesi viens pats pasaulē un tavi senču gari ir kā tavi sargeņģeļi.
Beidzot Juris dzird, kā veras mājas durvis. Izskrien suns un sāk viņu nikni, kā jau svešinieku, riet. Pēc maza brīža Larisa Juri atpazīst:
,, Kas tad tas? Ami, suni, mierā! Savējais! Ko tu, Juri, te dari? Tik agrs rīts! Vai kas noticis? Ko tu ar nomas mašīnu? Vai tu te visu nakti sēdi? Neesi taču spoks?”
Pēc brīža no mājas iznāk arī Andrejs, rīta halātu plecos uzmetis. Ciešs, nomierinošs apkampiens. Arī Larisa sirsnīgi sasveicinās, apkampjot Juri ap pleciem.
,,Lai nu ko, bet tevi gan mēs negaidījām tādā agrumā un vēl ar nomas auto. Kur tavs braucamais? Tu uz Rīgu atlidoji? Iesim brokastīs, stāsti, kas noticis!”
Juris ir atgriezies tēva mājās un jūt, ka te vienmēr ir bijis gaidīts. Viņš arī šoreiz tiks saprasts un uzklausīts. Larisa, kas jaunības gados likusies kā mātes sāncense, tikai kalpone, nevēlama persona ģimenē, tagad ir tēva dzīvesbiedre. Viņam vairs nav zēniskās greizsirdības. Katram sava dzīve. Tikai cilvēka brieduma gadi ir īstais emocionālo sajūtu vērtēšanas laiks. Ir tikai pareizi, ka viņš vispirms uzklausīs tēva domas par lietām, ar kurām viens nav spējīgs tikt galā. Tēvs Jurim liekas novecojis, tāds kā pabāls, izskatās paguris un varbūt pat slims. Vai viņš ir rīkojies kā krietnam dēlam pienāktos, neko nezinot un neinteresējoties par tēva dzīvi un veselības problēmām? Varbūt arī tēvs slimo ar sasodītās Černobiļas mantojuma sekām. Juris, mājas slieksni pārkāpjot, sajūt gādību, un no tēva apskāviena aizkustinājuma asaras ieriešas acīs.
Larisa aizbrauc savās darba darīšanās, un tēvs ar dēlu var mierīgi izrunāties par visu, kas bijis un vēl gaidāms. Saruna ir gara, neiepriecinoša, tomēr līdzsvaro Jura garastāvokli. Lai cik grūti tas būtu, Juris tēvam apsola neizraisīt savas ģimenes skandālu un nesasteigt notikumu gaitu. Vēl nekas nav noskaidrots, un pārsteidzība ir ļauna ģimenes viešņa.
,,Visu mēs varam, kamēr mēs esam!” saka Andrejs, un tikai viens jautājums paliek neskaidrs: kā ir ar otra dēla - jaunā Andreja veselību? Arī viņam ir viena meita, gandrīz tikpat veca kā Alita. Viņa sieva ir daktere, varbūt tāpēc gudrāka un zinošāka, bet varbūt bračka ir vesels un bērnu pulciņš nav viņu ģimenes sapnis? Andrejs, kas dzimis pirms Černobiļas atomavārijas, ar līdzīgām problēmām, kādas ir Jurim, nav saskāries? Daudz jautājumu, bet atbildes nav.
Protams, arī tēva neveselības cēlonis visdrīzāk ir tas nolādētais apstarojums, ko saņēmis tālajos jaunības gados. Vācijas medicīnas speciālists, kurš veicis Jura izmeklēšanu, arī to kā varbūtību ir minējis. Cilvēki par atomenerģiju un tās iedarbību toreiz gandrīz neko nezināja. Radioaktīvais starojums nav redzams, nav sajūtams, un tas ir kā bumba ar laika degli.
Pēc partijas un valdības aicinājuma un piesolītās prēmijas - kompensāciju trīs tūkstoši rubļu, daudzi devās novērst kodolkatastrofas sekas brīvprātīgi. Tikai pēc trīsdesmit gadiem cilvēki atceras un redz sekas, kas iespaido nākamās paaudzes veselību un iznīcina dzīvības pavedienu.
Juris tēvam izlasa un parāda savā datorā daļu informācijas, kas pieejama internetā parastam interesentam. Zinātne iet uz priekšu, medicīna progresē. Kas vakar bija neiespējams, šodien pieejams arī ierindas slimniekiem, kāds varbūt ir Andrejs. Latvijā ārsti viņa ļaundabīgo saslimšanu sākumā nav saistījuši ar radiāciju, jo nav bijuši tādi dati un biogrāfiju stāstīt neviens ārsts slimniekam nav prasījis. Tikai vēlāk saruna ievirzījusies par radiāciju.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas