Novadnieku Valdi Zilveri salīdzina ar Mocartu

2018. gada 9. augusts 14:16

Novadnieks Latvijas Nacionālā teātra Muzikālās daļas vadītājs, komponists Valdis Zilveris radījis mūziku teātriem, dziesmas koriem, solistiem un ansambļiem, kas skan visā Latvijā vismaz 30 gadus. Režisors Valdis Lūriņš raksturo kolēģi kā jautru, gaišu un pasaulei atvērtu, bet pieticīgu cilvēku. Ne tikai daiļrades ražīguma ziņā viņš ir atļāvies V.Zilveri salīdzināt ar Mocartu. Acīmredzot komponista pieticību apliecina nesen klusu pagājusī 55 gadu jubileja.

- Man nepatīk svinēt jubilejas, kad it kā tiek pavilkta svītra paveiktajam. Manuprāt, tam nav būtiskas nozīmes. Piekrītu mūsu izcilajam novadniekam Imantam Kokaram, kurš teica, ka mūziķiem, komponistiem un diriģentiem radošais lidojums sākas tikai pēc 50 gadiem. Būtībā tā arī ir, jo līdz 25 gadiem parasti mācās. Ja tos atskaita, tad drīzāk varu atzīmēt 30 darba gadu jubileju. Tieši 28.jūlijā, manā dzimšanas dienā, kopā ar Andri Daņiļenko un Zani Jančevsku bija koncerts Ventspils novada Zūru pagastā. Tas ir skaistākais, ja var svinēt kopā ar klausītājiem un baudīt jūras tuvumu. Man pasniedza tik lielu kliņģeri, ka grūti bija to noturēt!

- Kā vērtējat līdz šim paveikto un sasniegto?

- Starp maniem jaudīgākajiem darbiem, manuprāt, ir muzikālais uzvedums “Kuldīgas mistērija” ar Māra Čaklā tekstu. Tad, protams, “Poēma par skatuvi” ar Māras Zālītes tekstu. To komponēju, kad Nacionālais teātris atgriezās savās telpās pēc kapitālā remonta. Mana mūzika ir arī izrādei “Vēstules Tukumam” ar Māras Zālītes tekstu. No pēdējiem darbiem atzinību guvis mūzikls “Baskervilu leģenda”. Tie, manuprāt, ir gruntīgākie darbi. Šogad man bija liels prieks sastrādāties ar VEF bērnu vokālo ansambli “Momo” un deju kolektīvu “Zelta sietiņš”, radot muzikālu izrādi “Saldumu impērija”. Tur ir apmēram 20 dziesmas – visas par saldumiem, sākot no konfektēm, tortēm, biskvītiem, eklēriem un beidzot ar “čupa čupu”, “Marsu” un “Snikeru”. To izrādījām maijā Rīgā, bet domāju, ka ar šo programmu viesosimies arī citviet. Pašlaik komponēju mūziku Tukuma novada dzejnieces Sarmas Upeslejas sarakstītajai teiksmai par Tukuma Katrīnu un rozi. Tā būs muzikāla izrāde ar dziedātājiem, koriem, bērnu ansambļiem, dejotājiem un aktieriem.

- Kā ir veidojusies sadarbība ar gulbeniešiem?

- Katrai sadarbībai ir savs laiks. Labprāt sadarbojos ar gulbeniešiem. Īpaši aktīva tā bija ar Gulbenes mūzikas skolas skolotāju kori, kam īpaši tika komponētas dziesmas. Šķiet, ka tagad koru kustība Gulbenes pusē nav tik aktīva. Pagājušajā gadā bija jauka kopdarbība ar Gulbenes Tautas teātri, kad komponēju mūziku Ādolfa Alunāna lugas “Mūsu pokāls” izrādei. Tās laikā muzicēju kopā ar aktieriem uz skatuves. Tā bija skaista improvizācija, jo ne viss bija iepriekš samēģināts. Šī nav vienīgā izrāde, kurā esmu iesaistījies. Nacionālajā teātrī daudzi aktieri ir labi mūziķi, savukārt es cenšos būt kopā ar viņiem, lai viss būtu okei. Tā izrādēs man iznāk muzicēt uz skatuves kopā ar aktieriem. Jokoju, ka esmu muzikālais aktieris. Unikāla ir “Latgola.lv 1”, kurai būs jau 150.izrāde. Tas mūsdienās ir liels brīnums! Šajā izrādē, tāpat arī “Latgola.lv 2” spēlēju kopā ar aktieriem. Jau vairākus gadus teātra repertuārā ir izrāde “Bille” un “Trīs vīri kūrortā”. Arī “Skroderdienās Silmačos” paši aktieri spēlē muzikālo pavadījumu.

- Ne velti tieši par mūziku teātra izrādēm esat saņēmis augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

- Jā, par nopelniem latviešu teātra mūzikas attīstībā. Esmu paskaitījis, ka pa šiem gadiem esmu komponējis mūziku vairāk nekā 150 izrādēm. Tas nozīmē, ka katru gadu kādām 8 izrādēm dažādos teātros ir mana mūzika.

- Tomēr visa sākums ir Gulbene. Ko esat paņēmis līdzi no dzimtās puses?

- Gulbene ir brīnišķīga pilsēta, skaista un ļoti zaļa! It īpaši man atmiņā palikuši pavasari, kad viss plaukst. Ejot uz mūzikas skolu, jutu, kā mostas daba. Tas rosināja muzicēt un pašam sacerēt mūziku. Tas nozīmē, ka man līdzi nāk mīlestība uz skaisto un dabu, esmu saglabājis arī gulbeniešu sīkstumu un darba sparu. Mūsu dzīvē visskaistākās ir cilvēku savstarpējās attiecības. Tādas man bija ar pedagogiem, mācoties Gulbenes vidusskolā un mūzikas skolā, viņi palīdzēja iepazīt dzīves gudrības un veidot pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Gulbenieši ir ļoti atklāti un sirsnīgi, arī izpalīdzīgi. Īpaši man ir paveicies, ka bija tik lieliski vecāki, radi un citi apkārtējie cilvēki. Tagad reti iznāk būt Gulbenē, jo darbs teātrī ir ļoti intensīvs.

Mēs paši jokojam: ja strādā Nacionālajā teātrī, tad esi gatavs, ka uz savām bērēm netiksi, jo būsi aizņemts. Tomēr iespēju robežās, braucot ar koncertiem, cenšos iegriezties Gulbenē un apciemot brāļa ģimeni. Atbraukt uz vairākām dienām līdz šim nav izdevies, bet ceru, ka vēl paspēšu augustā. Ja labi saplāno, var visu paspēt. Atceros, kad rakstīju mūziku “Baskervilu leģendai”, bija ārkārtīgi skaists rudens un daudz sēņu. Esmu kaislīgs sēņotājs, tāpēc no rīta agri devos mežā, bet pusdienā jau atgriezos Rīgā. Sieva tīrīja sēnes, bet es devos uz teātri komponēt.

- Esat teicis, ka jums mūzika ir katra dabas skaņa – vējš, ielu troksnis, aktieru runa... Un visas šīs skaņas caur sirds vibrācijām pārtop mūzikā.

- Mani ļoti iedvesmo jūra. Mēs varam būt laimīgi, ka dzīvojam pie jūras. No Gulbenes tā ir tālāk, bet Rīgā iesēžos elektriskajā vilcienā un pēc 25 minūtēm jau esmu pie jūras. Īpaši esmu iemīlējis Jūrkalnes stāvo krastu. Nesen man bija priecīgs pārsteigums, kad ar koncertu biju Kuldīgas svētkos. Tur sastapu Gulbenes senioru deju kolektīvu. Kad vakarā aizbraucu uz Jūrkalni baudīt saulrietu pie jūras, atkal tikos ar gulbeniešiem. Tiesa, tovakar bija tāda migla, ka jūru nevarēja redzēt. Esmu ļoti iemīļojis Spāniju, sevišķi Kanāriju salas, kur cenšos aizbraukt katru gadu, kad pie mums ir auksts. Okeāns mani sajūsmina un ļoti iedvesmo! Tur es varu stundām baudīt milzīgā ūdens klajuma spēku un skaņas. Vēl mani fascinē sniegoti kalni, kādi ir Austrijā un Šveicē. Uz šīm valstīm dodos braucienos, kādi ir nepieciešami sadarbībai ar ārzemju mūziķiem un režisoriem. Brīnišķīga sadarbība ir ar vienu spāņu režisoru, savukārt Šveicē un Vācijā pie Austrijas robežas bieži notiek koru koncerti, kuros izpilda manus garīgās mūzikas skaņdarbus. Ārzemju kori tos ir ļoti iecienījuši un aicina mani spēlēt pavadījumu.

- Daudzām dziesmām esat izmantojis tautasdziesmas, turklāt vairākas iekļautas arī Dziesmu svētku repertuārā.

- Mūsu jaunajiem dzejniekiem nav tādu tekstu, kādi ir Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim un Mārim Čaklajam, tāpēc bieži pievēršos tautasdziesmām. Tās mums ir kā mantras. Tā ir bagātība, kurā var atrast visas tēmas. Man patīk izmantot tautasdziesmas, turklāt to ritmika ir atbilstoša komponēšanai. Varu būt lepns, ka jau vairākos Dziesmu svētkos skan arī manas dziesmas. Pirms pēdējiem svētkiem man zvanīja noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns un uzaicināja komponēt melodiju tautasdziesmai “Es pametu zelta zirni”, piekodinot, ka tai ir jābūt “a capella”. Pēdējos gados dziedāšana bez pavadījuma iet mazumā, tāpēc arī maz tādu dziesmu tiek komponēts. Tur ir jātrāpa desmitniekā! Tas nav vienkārši.

- Šķiet, ka jūsu mīļākais mūzikas instruments joprojām ir akordeons, kura spēli apguvāt Gulbenes mūzikas skolā. Tomēr īpašu akcentu esat licis arī uz elektronisko mūziku.

- Esmu pateicīgs savam mūzikas skolotājam Edgaram Mūrniekam, kurš man mācīja akordeonu. Arī mans tētis spēlēja šo instrumentu, tāpēc es jau kopš bērnības dzirdēju akordeona skaņas. Tas man ir ļoti mīļš. Tomēr speciālisti, kuri ir mācījušies spēlēt akordeonu ne tikai mūzikas skolā, šo instrumentu spēlē citādāk. Viņi mazliet brīnās par manu spēli, taču es saku, ka spēlēju kā komponists. Pirms 30 gadiem elektroniskā mūzika bija kaut kas jauns. Mani saista viss jaunais, tāpēc biju aizrāvies ar elektronisko mūziku. Man bija laime to mācīties Amerikā un Holandē, bet šo periodu esmu pārdzīvojis. Pēdējos gados priekšroku dodu dzīvajai mūzikai ar instrumentiem, jo to spēlē mūzikas dvēselīte ir vairāk jūtama. Tiesa, elektronisko mūziku joprojām izmantoju, jo, strādājot teātrī un rakstot televīzijai, radio, vēlamo rezultātu varu panākt ar elektroniku, ja nav orķestra.

- Vai gulbenieši var jūs gaidīt ciemos ar kādu koncertu?

- Ļoti ceru, ka jā. Ir vairākas jaunas skaistas koncertprogrammas. Laba sadarbība ir izveidojusies ar aktrisi Mariju Bērziņu un Mārci Maņjakovu, ar kuriem ļoti gribētu doties uz Gulbeni. Manuprāt, koncertprogramma ar šiem aktieriem ir vienreizēja!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novadnieku Valdi Zilveri salīdzina ar Mocartu

Kategorijas