Pašdisciplīna – tā ir mana ikdiena

2018. gada 14. augusts 00:00

813

20 gadus Gulbenē novada bibliotēku vada Antra Sprudzāne. Šodien tā ir novada iestāde, kuras pārziņā ir vēl 18 bibliotēkas pagastos. Viņa iestājas par katras vismazākās bibliotēkas turpmāko pastāvēšanu novadā, kurā diemžēl samazinās iedzīvotāju skaits un no laukiem pamazām pazūd skolas, veikali, pasta nodaļas un citas publiska rakstura iestādes vai pakalpojumu saņemšanas vietas. Viņa redz sava darba un profesijas misiju un īpašo sociālo funkciju, kuru šodien visnomaļākajā lauku apdzīvotajā vietā vēl joprojām pārstāv vienīgi bibliotēka.
- Vai vēl atceries, kā kļuvi par vadītāju Gulbenes bibliotēkā?
- Pati nebiju apjautusi, ka jau 20 gadi ir nostrādāti, līdz vienā rītā kolēģi mani pārsteidza, to atgādinādami. Tas bija patīkams, jauks mirklis! Neliekas, ka ir pagājis jau tik ilgs laiks. Varbūt tāpēc, ka šis laiks ir bijis dinamisks, daudzveidīgs un interesants. Tas ir bijis informācijas tehnoloģiju, pārmaiņu, attīstības laiks, kas nav ļāvis ieslīgt darba rutīnā. Es joprojām ar prieku nāku uz darbu, un man patīk strādāt kopā ar saviem darbiniekiem vienotā komandā, strādāt priekš cilvēkiem un strādāt ne tikai priekš pilsētas iedzīvotājiem, bet arī pagasta. Savulaik mani darbā pieņēma toreizējais pilsētas pašvaldības vadītājs Mārtiņš Kokars. Šodien strādāju jau sestā pašvaldības vadītāja pakļautībā. Visilgāk esmu strādājusi Nikolaja Stepanova vadībā. Mana priekštece amatā bija Laima Lupiķe. Viņas vadībā bibliotēka bija kļuvusi par cilvēku kopā pulcinātāju, kultūras pasākumu rīkotāju, sabiedrības izglītotāju, ideālu nesēju. To visu vēlējos turpināt, kas arī notika! Tā kā pēc izglītības esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, jau pašā sākumā uz bibliotēku un tās darbu raudzījos vispirms kā lasītāja, apmeklētāja. Tas bija labi, jo uz bibliotekārajiem procesiem kā vadītāja raudzījos no cita skatpunkta. Es ļoti labi zināju, ko vēlējos izdarīt, lai mūsu lasītāji un apmeklētāji saņemtu kvalitatīvus, mūsdienīgus pakalpojumus. Protams, man bija daudz jāmācās. Darīju to patstāvīgi, kā arī no jauna studēdama Latvijas Universitātē – nu jau maģistratūrā.
- Attīstības lēciens 20 gadu laikā ir bijis milzīgs, vai ne?
- Sākumā, kad tikko kļuvu par bibliotēkas vadītāju, mums Gulbenes bibliotēkā bija divi datori. Interneta vēl nebija! Par datubāzēm bijām tikai dzirdējuši, lai gan elektronisko grāmatu katalogu sākām veidot jau 1997.gada nogalē. Elektronisko informāciju saglabājām disketēs, piemēram, novadpētniecības materiāli tika apkopoti mapītēs, lai gan to darām arī šodien, bet arvien nozīmīgāku lomu ieņem dažādu materiālu digitalizācija. Tagad tas izklausās absolūti neticami. Kopš tā laika attīstība ir notikusi milzīga visā mūsu dzīvē kopumā, ne tikai bibliotēku nozarē. Vai mēs varējām iedomāties, ka paies gadi un mūsu dzīvē ienāks virtuālā realitāte un ar to saistītie tehnoloģiskie risinājumi? 20 gadu gaitā kopā ar savu kolektīvu esam daudz mācījušies, lai realizētu šos informācijas tehnoloģiju izaicinājumus, kā rezultātā mēs šodien saviem lasītājiem varam piedāvāt daudzveidīgus un mūsdienīgus bibliotekāros pakalpojumus.
Gribu uzsvērt, kad sāku strādāt bibliotēkā, bija daudz labu aizsākumu, kurus vajadzēja tikai turpināt. Piemēram, novadpētniecība. Nekas no veiktā nav zudis. Esam gājuši tikai tālāk, attīstot krājumus, pētot. Tāpat lielā mērā ir saglabāts bibliotēku tīkls. Nav likvidēta neviena bibliotēka. Protams, analizējot un izvērtējot savu darbu, ir bijis nepieciešams veikt izmaiņas, kas vairāk ir saistītas ar darbinieku skaita samazinājumu, jo novadā vairākās bibliotēkās strādā divi darbinieki. Pārejam uz to, lai katrā lauku bibliotēkā būtu viens darbinieks. Jā, tas ir saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos novadā. Taču, lai cik savādi tas būtu, šis rādītājs būtiski neietekmē bibliotēkas un sniegto pakalpojumu skaitu. To redzu, analizējot mūsu darba rādītājus aizvadītajos desmit gados. Ja iedzīvotāju skaits novadā ir samazinājies par 15 %, tad lasītāju skaits pagastu bibliotēkās šajā laika posmā ir samazinājies tikai par 5 % un pilsētā pieaudzis par 2 %. Tas nozīmē, ka bibliotēkai mūsu novadā ir ļoti nozīmīga vieta. Ļoti daudz cilvēku šodien nevar finansiāli atļauties abonēt kādu no preses izdevumiem, grāmatas ir dārgas, komunālo pakalpojumu apmaksa ir jāveic elektroniski, arī valsts līmenī sniegtie pakalpojumi ir pieejami tikai elektroniskā vidē, un tā varētu turpināt. Tad ir jautājums, kur to visu var izdarīt, īpaši lauku teritorijā. Tad tā ir bibliotēka! Pilsētas bibliotēku dienā vidēji apmeklē 230 cilvēki. Cilvēki joprojām vēlas paņemt rokās grāmatu, žurnālu vai laikrakstu drukātajā formātā, vēlas lasīt, pāršķirstot lappuses. Un to labprāt dara ne tikai tie, kuri ne sevišķi grib draudzēties ar internetu. Arī man pašai joprojām ir svarīgs papīra formāts, brīvajos brīžos lasu izklaidējošu literatūru. Vēlos kaut ko vieglāku. Rudens un ziemas mēnešos man ļoti patīk adīt. Tā ir sava veida garīgā atpūta, jo mana ikdiena ir saspringta un nav vienkārša, apvienojot darbu ar ikdienas mājas rūpēm.
- Zinu, ka septiņus gadus pēc pārciestā insulta smagi slims ir tavs vīrs Jānis, par kuru rūpējies, kuram esi blakus. Kā tiec ar visu galā?
- Pēc viņa saslimšanas ir pagājuši jau septiņi gadi, kas ir bijuši pārbaudījumu pilni mums abiem. Pirmie trīs gadi man pašai no sabiedriskās dzīves puses ir pilnīgi izkrituši no manas dzīves, jo dzīvoju un strādāju tikai viņam. Kad pēc darba gāju mājās, es katru vakaru ar Jāni vingroju. Brīvdienās un atvaļinājumā pat 2-3 reizes dienā. Tas bija nežēlīgi grūti, taču deva augļus. Tagad Jānis veselības atgūšanā ir sasniedzis tādu līmeni, ka es ar salīdzinoši mierīgu sirdi varu doties uz darbu. Mans uzdevums šodien ir pēc iespējas ilgāk nosargāt un noturēt to, ko esam sasnieguši Jāņa veselības un pašsajūtas uzlabošanā. Līdz šim esam izturējuši. Dzīvojam tālāk. Iespējams, būs brīdis, kad būs atkal smagi. Taču es par to cenšos nedomāt. Mana ikdiena ir ļoti dinamiska. Man viss ir jāpaspēj. Jāņa slimība bija man pārbaudījums arī tādā ziņā, cik lielā mērā es spēju sevi organizēt. To, ka esmu stipra sieviete, es jau iekšēji zināju. Un vēl esmu sapratusi: lai cik grūti klātos, neviens cits manā vietā nenāks un nedarīs to, kas ir jāpaveic man. Protams, tā ir izvēle. Esmu iemācījusies sadzīvot ar situāciju un plānot savu laiku. Jānis man nav ļāvis pazemināt prasības pašai pret sevi. Man ir visu laiku jāspēj turēt, tikt galā. Kad Jānis saslima, meitai bija 13 gadi, bet dēlam 19 – tikko beidzis ģimnāziju. Šodien viņi jau ir pieauguši. Tas arī bija izaicinājums, lai bērnus ievirzītu un nostādītu uz savām kājām. Meita studē, bet dēls studijas ir pabeidzis un strādā. Palīdz arī darbs kā tāds. Tas ir ļoti radošs un dod iespēju vienmēr sastapties ar kaut ko jaunu. Pašdisciplīna – tā ir mana ikdiena. Es nevaru būt nošņurkusi, skumjām sagrauztu seju vadīt bibliotēku, kas ir sabiedriska un publiska iestāde. Laikam jau pēc dabas esmu līdere un dzīves gaitā šo īpašību vēl ir izdevies izkopt. Taču vienmēr un katru dienu sāku pati ar sevi, ar prasīgumu pret sevi. Zinu vienu. Ja es nespēju sevi savākt, tad es nespēšu tikt galā pilnīgi ne ar ko ap sevi ne mājās, ne darbā. Man ir ļoti jāizsver savi lēmumi. Ir ļoti jādomā līdzi. Es nevaru atļauties izniekot laiku. Tāpēc es esmu tieša, pasaku, ko domāju. Ceru, ka izdodas pateikt tā, lai nevienu neaizvainotu, jo man nepatīk divu veidu cilvēki: vieni, kuri saka vienu, bet dara, ko citu, un cilvēki, kuri nespēj pieņemt lēmumus. Pēc savas būtības esmu atvērta, nosvērta, pragmatiska, radoša. Mans darbs ir tāds, ka tas nebeidzas līdz ar bibliotēkas darba laika beigām. Ja gribi sasniegt rezultātu, ja domā par attīstība, tad nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā. Man patīk visu laiku būt procesā, kustībā. Tāpēc arī šodien Gulbenes novada bibliotēkas vārds ir izskanējis valsts līmenī, jo mēs joprojām esam vieni no nozares viedokļu paudējiem un līderiem, kurus uzklausa, un esam vieni no labākajiem Latvijā. Es jūtos labi, lai gan mana ikdiena ir ļoti saspringta, bet varbūt no malas tā neizskatās. Esmu mācījusies arī pieņemt kritiku attiecībā pret sevi, kaut tas nav bijis viegli, jo tas ir sava veida dzinulis attīstībai un redzējums uz lietām un procesiem no cita skatpunkta.
- Ir kādreiz gribējies mainīt dzīvesvietu?
- Šajos 20 darba gados Gulbenē esmu saņēmusi vairākus darba piedāvājumus. Ir bijuši pat ļoti vilinoši darba piedāvājumi, bet tas nozīmētu aiziešanu no šejienes. Bet te ir manas mājas, te ir mana ģimene. Tas man ir ļoti svarīgi. Tajā pašā laikā jāsaka, ka neesmu dzimusi šejieniete, esmu ienācēja Gulbenē no Rīgas. Sākums man nemaz tik vienkāršs nav bijis. Man bija jāiedzīvojas Gulbenē un jāpierāda tas, ko es māku un varu. Man vēl tagad cilvēki mēdz atgādināt, ka es neesmu iedzimtā. Atbildu: “Es esmu šeit, un šeit ir manas mājas!”
- Kā raugies uz paaudžu maiņu savā darba kolektīvā?
- Tas ir dabisks, neizbēgams process. Varu jau šobrīd teikt, ka darbinieku paaudžu maiņa ir sākusies ne tikai pilsētas bibliotēkā, bet arī pagastu bibliotēkās. Protams, es ļoti vēlētos, ka darbā varētu pieņemt cilvēkus ar profesionālo izglītību, bet dzīves realitāte ir cita. Ļoti daudz darba ir jāiegulda jauno darbinieku apmācībā, lai viņi iegūtu zināšanas un prasmes, lai spētu strādāt bibliotēkā. Tas ir ļoti nopietns darbs. Patīkami, ka jaunie darbinieki izsaka ne tikai savas idejas, bet viņiem ir savs skatījums uz dažādiem bibliotēkas procesiem. Tad mēs kopā izvērtējam. Godīgi sakot, man pašai ir ideju pilna galva! Kolektīvā ir svarīgi prast sadarboties, jo daudzos procesos, piemēram, informāciju resursu veidošanā, pakalpojumu sniegšanā, pasākumu organizēšanā, projektu realizācijā, nav viena cilvēka darbs, tas ir daudzu darbinieku kopdarbs, kur jāprot citam citu uzklausīt, diskutēt, pieņemt kritiku, dalīties domās, izrādīt iniciatīvu. Es domāju, ka mums kā kolektīvam tas izdodas.
Parādoties vakancēm bibliotēkās, nāk pieteikties darbā jauni cilvēki. Mēs runājam, un pārsteigta secinu, ka daudziem, arī jaunajiem, cilvēkiem ir maldīgs priekšstats par darbu mūsdienu bibliotēkā.
- Kā tā?
- Bibliotekāra darbs sen nav tāds, kurā valda klusums un notiek tikai grāmatu izsniegšana un atgriešana. Bibliotekāram šodien ir jābūt ļoti vispusīgam, inteliģentam, komunikablam, zinošam un jāspēj vienlaikus gan apkalpot apmeklētājus, sniedzot viņiem visdažādākos bibliotēkas pakalpojumus, gan veikt arī tā saucamo neredzamo – tiešo bibliotekāro – darbu, gan visam pa vidu vēl organizēt pasākumus un realizēt dažādus projektus. Bibliotekāram ir jāspēj mainīties līdzi laikam! Laukos bibliotēka ir vieta, uz kuru cilvēki nāk parunāties. Tas arī pieder pie darba. Sarunas ir dažādas, tāpēc reizēm bibliotēkas darbinieks dienas beigās jūtas emocionāli izsmelts. Tā ir tikai viena darba puse. Šodien bibliotekārs nevar sēdēt uz vietas četrās sienās. Ir jāiet pie cilvēkiem! Ne velti pagājušajā gadā mēs septiņās pagastu bibliotēkās izveidojām āra lasītavas, kur var lasīt preses izdevumus, izmantot bezvadu internetu, bērniem ir iegādātās lielās āra galda spēles. Pilsētā mums jau vairākus gadus notiek lasītāju apkalpošana mājās. Man gribētos, lai to vairāk sāktu izmantot arī pagastu bibliotēkas, bet ir jau pagastu bibliotēkas, kurās šis darbs ļoti veiksmīgi norit. Protams, apkalpošana mājās nav domāta visiem lasītājiem, bet gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, senioriem. Šovasar mēs pilsētā atsākām mājapmācības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai viņi iemācītos vai arī uzlabotu prasmes darbā ar datoru un internetu. Bibliotēkas – tās ir arī interneta pieejas punkts. Šodien bez interneta nav iespējams nokārtot regulāros maksājumus. Bibliotekāriem ir jāspēj palīdzēt ikvienam, kurš lūdz palīdzību. Tas nozīmē, ka visu laiku ir jāapgūst kaut kas jauns, lai ātri un prasmīgi spētu atrast risinājumu visdažādākajās situācijās un jautājumos. Jārēķinās, ka cilvēki šodien ir ļoti nepacietīgi, viņi grib, lai viss atrisinātos ātri.
Vēl viena ļoti svarīga joma bibliotēku darbā ir novadpētniecība. Katra šodiena rīt jau ir vēsture! Mums ir jādomā par to, lai varētu šo vēsturi pastāstīt un nodot nākamajām paaudzēm. Tāpēc mēs ne tikai krājam, bet arī pētām un digitalizējam savus krājumus. Rakstām projektus, piemēram, Gulbenē pašlaik pētām industriālo mantojumu – bijušo alus darītavu, maizes ceptuvi, rūpnīcu “Alfa”. Kamēr vēl starp mums ir cilvēki, kuri tur ir strādājuši, ir jāpieraksta viņu liecības, jo vēlāk tas nebūs iespējams. Mūsu funkcijas ir ļoti plašas – izglītošana, informēšana, izklaide, sociālais atbalsts. Mūsu bibliotēkas apmeklē visu vecumu iedzīvotāji: mazākajam vēl nav gads, bet vecākajam ir pāri 80 gadiem. Un mums ir jāspēj izprast viņu vajadzības, vēlmes, intereses, lai mūsu piedāvātie pakalpojumi būtu noderīgi. Jau daudzus gadus tieši bibliotēkas cilvēkiem gados palīdz iegūt šodien tik ļoti vajadzīgas prasmes darbam internetā, lai kaut vai elektroniski veiktu komunālos maksājumus. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kādi ir bibliotēku darbinieki, kā viņi spēj uzrunāt cilvēkus, uzturēt saikni, aizraut.
- Sabiedriskās aktivitātes veicināšanā bibliotēkai arī ir sava loma!
- Jā, viens tāds piemērs ir mūsu organizētais sarunu cikls bibliotēkā par pilsētvides veidošanu. Tāds pamudinājums šai tēmai bija domu apmaiņa sabiedrībā par vēsturiskās ”Marķīza” ēkas nojaukšanu Gulbenē, lai tā vietā uzceltu Brīvības ielas rotācijas apli. Mūsu doma bija dot iespēju iedzīvotājiem un pašvaldības darbiniekiem uzzināt, kā citviet Latvijā notiek dialogs starp iedzīvotājiem un pašvaldību, rūpējoties par pilsētvides veidošanu. Varbūt ir kaut kas ko no labās pieredzes varam pārņemt, lai neveidotos situācija, kad katrs viedokļa paudējs paliek savās pozīcijās un nespēj rast kopēju valodu, lai sadarbotos. Mēs taču dzīvojam vienā pilsētā un novadā! Rosināt domāt, ko darīt, kā labāk darīt, nebaidīties dalīties ar savām idejām un veidot dialogu – tāds ir mūsu mērķis.
Šis ir mūsu, bibliotekāru, publiskais darbs, mēģinot saskatīt aktualitātes un nākt ar savu piedāvājumu. Tas ir interesanti. Mūsu piedāvātie pasākumi, semināri, apmācības ir daudzveidīgi. Katrs var atrast kaut ko savu, īpašu. Tas ir dabiski. Bibliotēka visu laiku mainās laikam līdzi. Mūsu publiskais darbs ir nemitīgs, cenšoties uztaustīt, saklausīt un aktualizēt to, kas saista, sāp, interesē.
- Vai jūti, ka dzīvojam, ja tā varētu sacīt, senioru pilsētā?
- Man nav pieņemams šāds nosaukums. Jā, senioru īpatsvars attiecībā pret citām iedzīvotāju grupām ir liels, bet mūsu pilsētā dzīvo arī jaunās ģimenes ar bērniem. Man kā bibliotēkas vadītājai ir svarīgi, lai ikviens mūsu pilsētas vai novada iedzīvotājs, atnākot uz bibliotēku, varētu gūt sev kaut ko interesantu un noderīgu, lai tajā brīdī, kad viņam ir nepieciešama kāda informācija, pirmā doma, kas ienāk prātā, ir – došos uz bibliotēku, tur man palīdzēs!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pašdisciplīna – tā ir mana ikdiena

Kategorijas