Atkal Dālderkalnā

2018. gada 14. augusts 00:00

Bieži vēža izcelsme paliek nezināma. Dakteri ārstē, un slimniekam bieži diagnoze izskan arī kā nāves spriedums.
Tēva un dēla sarunas ir atjaunojušas to atsvešinātības tiltu, kas šķīris abus tik tuvos vīriešus. Darbs, darbs, darbs! Bērni savās dzīvēs, vecie savā. Agrā rīta tēva un dēla saruna ir izlīdzinājusi to plaisu, ko izgrauzis laiks. Tēva un dēla dzīves ceļi ir atkal krustojušies abiem tik grūtajā dzīves posmā. Lai sarunu noslēgtu uz pozitīvas nots, tēvs izceļ no bāriņa tieši kā šim gadījumam glabātu konjaka pudeli. Juris negrasās pie Ilgas doties. Viņa ir tepat blakus “Irbēs” un nenojauš, kāds viesis ir atbraucis. Rītā! Juris ir noguris no tālā ceļa, apjucis no domām. Patīkams atslābums pārņem locekļus. Viņš ir tēva mājās, zem savas bērnības jumta. Ir tik patīkami būt atkal Latvijā! Te ir arī viņa saknes, viņa nepiepildītās cerības.

7. Vai atnāks devītais vilnis
Jāņa dzimšanas dienu svin “Silaines” - Apsīšu pilsētiņas mājas pagalmā, kur tagad dzīvo Kārlis, Linda un Karlīne. Arī te katra mājas paspārne un zemes pleķītis pilns ar Jāņa un Dzidras sapņiem un jaunības iecerēm un darbiem. Tos turpina piepildīt Linda un Kārlis. Māja celta pēdējos padomju gados, un arī pārējās ielas mājas ir kā māsas: vienādā skatā un pauž to lielo latvieša patstāvības un norobežošanās tieksmi, kas raksturīga no senatnes: apkārt sēta, piemājas zemes gabaliņš ir taupīgi izmantots: dobīte pie dobītes, puķīte pie puķītes! Šodien vietas pagalmā pietiek visiem. Te ir gan radi, gan kaimiņi, gan draugi, vesels pulks Apsīšiem mīļu un pazīstamu cilvēku, kas bijuši nozīmīgi jubilāra dzīvē. Nav tikai Jura brāļa Andreja ar ģimeni. Viņi būšot citā dienā. Atsūtījuši apsveikumu un vēlot visu to labāko. Andrejam ir zemnieku saimniecība, un labo siena laiku nedrīkstot izniekot. Svinībām vasarā piestāvot tikai lietus dienas. Īsziņas sveicieni!
Septiņdesmit gadi – tas nav nekāds mazais dzīves ceļa gabals. Ir daudz, ko atcerēties. Viesību oficiālā daļa ar jubilāra sveikšanu, ar svinīgām uzrunām un dāvanām - viss norit sirsnīgi, emocionāli un nepiespiesti. Reizēm Lindas iestarpinājumos izskan jauka patosa pieskaņa un humora dzirksts, kas izsauc viesu smieklus. Ir jautri. Scenārijs ir Lindas un Kārļa veidots, un abi pasākumu arī vada. Jubilārs, šķiet, ir pārsteigts par visu to labo un jauko, kas izskan runās un apsveikumos. Nekas neliekas ne teatrāls, ne samākslots vai banāls, jo nāk no sirds. Jānis patiesi jūtas kā pasākuma galvenā persona. Viņam velta uzmanību, apliecina mīlestību un izceļ nenoliedzamo nozīmi katra ģimenes locekļa un kaimiņu dzīvēs. Galvā Jāņu kronis, appušķots goda krēsls, fonā mūzika ar melodijām, kas priecējušas jubilāra sirdi garā mūža gados, rada sajūtu, ka diena ir īpaša un veltīta tikai Jānim. Notikumu gaitu iefilmē, lai paliktu dzimtas vēsturei, ko nākamajās jubilejās atrādīt vai kur pārdomu brīžos spēkus smelt. Modernajā Kārļa fotoaparatūrā paliek daudzi jauko mirkļu atspulgi foto un video ainās. Kad svinību oficiālā daļa aizvirzījusies līdz maltītei un viesi ieņēmuši vietas lapenē, sākas brīvas un nepiespiestas sarunas, tosti, galda dziesmas. Jubilejas ir radītas, lai izjustu dzīves smeķi, lai satiktos un atcerētos lielā zemnieka un darbarūķa mūža gadus un, emociju uzlādēts, lai Jānis spētu vēl ilgi kāpt Dālderkalna kraujās. Tikpat kā staro arī Dzidra. Viņa tiek pie „lielās vīra atbalsta balvas”, koka medaljona un medus podiņa. Jaukus koka meistara darinātus suvenīrus saņem daudzi viesi, un tā tiek novērtēts viņu ieguldījums Jāņa dzīves gājumā. Kopējas jautras izdarības, rotaļas, prieks un agrāk slavenās firmas “Melodija” skaņu plašu atskaņošana uz retro atskaņotāja. To dāvinājusi mazmeita Karlīne.
Savu, vectēvam veltīto dziesmiņu nodzied arī Alita, un pretī saņem saldas bučas no abiem vecvecākiem. Liekas, ka viņa ir vislaimīgākā: blakus mamma Ilga, atbraucis tētis Juris, kuram mīļi apķerties ap kaklu, samīļot, un visam pāri Latvijas debesis. Alita reti naktī ir bijusi nomodā, un tas ārzemēs dzīvojošam bērnam ir neaizmirstams notikums: Latvija, nakts ar zvaigžņotām debesīm un vectēva jubileja. Jāņudiena! Tie ir notikumi, kurus bērns atcerēsies visu mūžu.
„Dēļ visa tā, ko šodien saņēmu un dzirdēju, vien bija vērts dzīvot! Paldies!” tik īsa un saturā kodolīga ir jubilāra atbildes runa, un viņš nekaunas par aizkustinājuma asarām, kas liedz noturēt garāku runu. Laimes un gandarījuma sajūta ir kā mūža darba balva, kā tencinājums par viņa sviedriem, rūpēm un neatlaidību. Viņa kā zemnieka dzīve ir bijusi raiba un dažāda: kāpumi, kritumi, veiksmes, tad neveiksmju periodi. Dzīve reizēm ir bijusi kā karuselī: liekas jau galva reibst, nelabums spiež pakrūti, bet izlēkt no šī karuseļa nespēj, jo tas griežas, un zemnieks palicis iespiests šinī karuselī, tikpat kā iemūrēts sava Dālderkalna pakājē, kur vēji pūš pāri un katra diena ir citādāka.
Līdz rīta gaismai Apsīšu sētā skan dziesmas un valda prieks. Pamazām aizbrauc ciemiņi, atsveicinās kaimiņi. Dzidra un Linda sāk novākt traukus, un tikai kāda uz atskaņotāja uzlikta melodija skan un skan: „Jo te ir Latvija, te ir Gaujmala...” Mazajā ugunskurā pagalma vidū vēl kvēlo ogles. Ir liela gandarījuma sajūta. Liekas, ka tieši šī brīža dēļ ir bijis vērts art, sēt, sāpēt, klupt un atdzimt.
Un tikai divi cilvēki - Ilga un Juris - mājas pagalma stūrī zem jasmīnu ziedlapu sniega: šajā vakarā ir noskumuši, nelaimīgi, un viņu tālākā kopdzīve ir atkarīga no daudziem apstākļiem, kurus neviens nevar paredzēt. Juris sievai ir pateicis, ka viņu vācu mediķi ir atzinuši par neauglīgu un pie vainas varētu būt tēva jaunības gados sabojātā veselība Černobiļā un, iespējams, nākamajai paaudzei nodotā neauglība. Kā viņam izdevies radīt to vienu bērnu, ārsts gan nevarot izskaidrot. Nozīmētas atkārtotas analīzes. Uzdevis arī jautājumu, vai neesot bijis kāds spermas donors – tātad sievas sānsolis. Šādās situācijās tas sevi attaisnojot. Tā esot teicis ārsts.
Viņi ilgi klusē. Juris uz nenoteiktu laiku pasludina garāku pauzi bez seksuālajām attiecībām. Juris uz Ilgu nav dusmīgs, bet ir dziļi nelaimīgs. Kaut nebūtu šīs ģimenes traģēdijas, šīs neziņas! Kaut Juris noticētu, ka viņa sieva nav nekāda palaistuve un nekādus daudzus gadījuma sakarus nav piekopusi.
Ilga viņam neko par savu studentes gadu vienīgo sānsoli toreiz, pirms nu jau deviņiem gadiem, nav teikusi. Arī tagad viņa nespēj Jurim izskaidrot, kā viss samezglojies. Viņa pati nezina, kurš ir Alitas tēvs: Juris vai Guntis? Viņa taču nenojauta, ka Juris ir neauglīgs. Tātad Alitas tēvs ir Guntis! Ir notikusi milzīga kļūda, varbūt pat liktenīga kļūda un pārpratums. Viņa ir šokā. Tā gribas pieplakt pie vīra krūtīm, saņemt viņa mīlestību, piedošanu, nejusties pamestai un nosodītai. Tomēr, no sevis jau neizbēgt! Viņu gaišā ģimeniskā pasaulīte ir mainījusi savu orbītu, un viņu mīlestības planēta peld uz jūtu ziemeļiem.
Lai visu aptvertu, vajadzīga pacietība un arī laiks. Viņas ar Alitu paliks Latvijā, kamēr Juris to gribēs un noteiks. Vai Dālderkalns un Urdaviņas mierīgais plūdums Ilgai dos mieru un atspirgšanu? Ar ko viņa nodarbosies, kur glābsies no uzmācīgajām depresīvajām domām? Vai kopdzīves pauze Latvijā, kā soda mērs, piepildīs Ilgas cerības par Latvijas dabas spēcinošo ietekmi, uz kuru viņa tā cerēja, šurp braucot? Nu viņa būs tikpat kā līdz ausīm dabā, klusumā un arī bez vīra – salmu atraitne. Vai to varēja paredzēt, kad viņa tikpat kā spārnos traucās uz Latviju, cerēja pilnu krūti izbaudīt dabas skaistumu un, sagaidījusi Juri, nosvinēt tēta jubileju, lai mierīgi un emocionāli piepildīta dotos atpakaļ ierastajā Vācijas vidē. Kaut Juris noticētu, ka viņai nebija mērķis arī šoreiz pārgulēt ar Gunti, ka viņš nav bijis tas sapņu princis ne jaunībā, ne tagad!
Grupas biedru – skolotāju tikšanās bija un izbija. Ilgas saprāta bremzes darbojās, kaut, liekot roku uz sirds, neliels mulsums un nedrošība, Gunti satiekot, uzplauka. Tikai uz brīdi viņa samulsa un tikai veselais saprāts deva pareizo izpratni par ģimenes nozīmi. Jaunības emocijas šobrīd liekas kā tāls rožains mākonis. Tikai atmiņas! Pat pie atmiņu ugunskura Ilga ar Gunti nav divatā sildījušies, un nekā starp viņiem nav. Tikai īsa un nenozīmīga vispārēja saruna. Ja Juris spēs viņai piedot, viņi ar Gunti paliks katrs savā upes krastā. Tilta nav, un to neviens nebūvēs. Kaut tikai Juris piedotu!
Juris pēc īsas atpūtas tēva “Lejaskrogos” jau rītā nolēmis atgriezīsies Vācijā. Piederīgajiem var atrunāties ar steidzamu darbu un nevaļu, neizpaužot savus dzīves sīkumus, sarežģījumus un emocijas. Ir jāpaiet laikam, lai aptvertu to dzīves pavērsienu, par kuru viņiem nav bijusi pat nojausma. Ilga Jurim tomēr neapsola par šo tālo notikumu ar Lindu nerunāt. Māsa ir māsa, viņas psihoterapeite, kura jau sen zina par viņas šaubām un intīmo dzīvi. Līdz rudenim vēl tālu, un tas ir laiks, kuru Juris nospraudis kā tālākās dzīves restarta punktu, neuzplijoties sievai ar jautājumiem. Viņš ir raksturā nosvērts un racionāli domājošs cilvēks.
Pēc izrunāšanās ar tēvu Juris atkal jūtas pietiekami drošs un tic, ka sievai nesarunās nelabojamas lietas. Pauze, kuru viņš pats ir noteicis, jāiztur viņiem visiem. Ne jau velti ir teiciens, ka laiks dziedē visas brūces, kaut laiks var iestiepties mūža garumā. Juri var glābt tikai darbs. Un tad viņā rodas spontāns lēmums aicināt tēvu sev līdzi, lai Vācijā veiktu arī viņam vajadzīgos medicīniskos izmeklējumus un ārstēšanu. Ja jau Jura ārsts ierunājies par Černobiļas radītajām veselības komplikācijām, tad tagad varēs savus pieņēmumus izpētīt uz pacienta tēva Andreja ādas. Varbūt tas noderēs vismaz medicīnas statistikai. Naudas izmeklējumiem pietiks, un Larisa arī nav nekāda nabadze. Tēva dzīves paildzināšana liekas vēl svarīgāka nekā paša Jura sadzīviskās un veselības problēmas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas