Māris Jurciņš ir par tiesībām zināt vēsturi

2018. gada 17. augusts 00:00

1275

Māris Jurciņš ir par tiesībām zināt vēsturi

Interneta vietnē “Facebook.com” slēgta grupa “Foto un stāsti par latviešu leģionu un latviešu karavīriem 2 PK”, kuras dalībnieki publicēja karavīru fotogrāfijas, atmiņas no avīzēm, grāmatām un ģimenes arhīviem. Viens no grupas administratoriem ir bijis 39 gadus vecais rīdzinieks Māris Jurciņš, kura dzimtā puse ir Daukstu pagasts. Viņš ir nosūtījis sūdzību vietnei “Facebook.com”, kā arī izskaidrojis situāciju, taču atbildi nav saņēmis.

Izdzēsta vērtīga informācija un zaudēti kontakti
“Diemžēl “Facebook.com” nav izpratnes un intereses par Latvijas vēsturi un tautas centieniem 2. pasaules karā cīnīties par valstisko neatkarību. Ka viss beigsies ar lappuses slēgšanu, tas zināmā mērā bija prognozējams, jo bija dažādas provokatīvas situācijas. Mūsu domubiedru grupā mēdza iesaistīties prokrieviski noskaņotie (Maskavas interesēs – red.), kuri nosūdzēja mūsu publikācijas “Facebook.com” administrācijai it kā fašistiskā satura dēļ. Mēs tādus sūdzmaņus metām ārā no savas domubiedru grupas. Taču naida aizmuguriska kurināšana, visticamāk, turpinājās. Rezultātā datorprogramma šajā sociālajā vietnē automātiski vēra ciet mūsu lapu,” saka M.Jurciņš.
Palasot pēc tam oponentu atsauksmes, viņu domu gājiens bijis skaidri izlasāms. Tika pausts prieks, ka aizvērta ir “fašistu līdzskrējēju” domubiedru grupa. “Latvieši taču Nirnbergā tika attaisnoti. Laikam taču tiem, kuriem ideoloģiski ir izskalotas smadzenes, mainīt pasaules un vēstures izpratni, distancējoties no emocijām un politikas, ir neiespējami. Cīņa ar tiem, kuri nevēlas domāt un attīstīties, ir bezjēdzīga,” prāto Māris.
Grupas izveidotā lappuse šajā portālā ir slēgta jau apmēram divas nedēļas. Zudumā aizgājuši vērtīgi materiāli – informācija, fotoattēli, ko sarakstes dalībnieki no visas pasaules bija publiskojuši. “Dzirkstelei” M.Jurciņš saka, ka šajā domubiedru grupā bija reģistrējušies vairāk nekā 3300 cilvēku no Latvijas, Polijas, Krievijas, ASV, Vācijas. Starp viņiem – bijušo leģionāru, policijas bataljona vīru tuvinieki, pēcteči, kā arī tie, kuri vienkārši interesējas par vēsturi, kuri ir neatkarīgās Latvijas patrioti. “Starp mūsu domubiedriem šajā lapā bija cilvēki, kuri meklē 2. pasaules karā pazudušos vectēvus, radiniekus. Dažos gadījumos izdevās palīdzēt un atrast informāciju. Citos gadījumos neizdevās. Varējām palīdzēt, ieteikdami, kur vērsties ar jautājumiem. Piemēram, muzejos. Liels bija prieks, ja kāds pēc tam atrada savus piederīgos un izzināja smalki viņu kara gaitas,” stāsta Māris.

Neatmet ar roku, meklē domubiedrus atkal
Māris saka – no jauna ir izveidojis domubiedru grupu vietnē “Facebook.com”- “Latviešu karavīrs 2PK”. Pagaidām tur. Ir doma radīt pašiem savu interneta mājaslapu, kura līdztekus darbotos.
“Tos materiālus, kurus iepriekš “Facebook.com” biju publiskojis es pats, varētu mēģināt atjaunot. Tas būs iesākumam. Redzēs, kā veiksies turpmāk,” saka Māris.
Viņš pats ar vēsturi kā vaļasprieku ļoti aktīvi nodarbojas kopš 2013.gada. Viņš ir piedalījies kritušo karavīru apglabāšanas vietu meklēšanā Latvijā, Krievijā. Sadarbojas ar citiem šīs jomas entuziastiem. Turklāt Māris nešķiro karavīrus, izjūt pietāti pret visiem un ir palīdzējis atrast un atdot cieņu gan frontes vienā, gan otrā pusē karojušajiem kritušajiem kareivjiem. Mārim ir daudz draugu, paziņu, kuri padod informāciju, ja uzzina par nostāstiem, kur varētu būt apglabāti kādi kritušie karavīri. Viņš sadarbojas ar karavīru meklēšanas vienību “Leģenda” un bieži vien ir kā starpnieks šīs organizācijas komunikācijā ar iedzīvotājiem. Pavasarī viņš piedalījies informācijas pārbaudē par kritušo karavīru apglabāšanas iespējamo vietu Stāmerienā privātā teritorijā. Diemžēl apbedījuma nav bijis, atrasta vien karavīra formas tērpa siksna un tukšas patronu kastes.
Kopā ar “Leģendu” Māris ir bijis daudzviet Latvijā. Visticamāk, informāciju meklētājiem spējot sniegt tie iedzīvotāji, kuri no savas personīgās atmiņas spēj vēl pastāstīt par karavīru apbedījumiem. Tā aizkustinošs bijis kāda veca vīra vēstījums Latgalē, atceroties, kurā vietā kalnā bērnībā redzējis divus baltus krustus, zem kuriem tātad jādus cilvēkiem. “Pēc idejas tur vajadzēja būt diviem karavīriem. Taču rakšanas darbos pavisam tika atrastas 14 karavīru mirstīgās atliekas,” stāsta Māris.
Kurzemē cits vecs vīrs meklētājiem stāstījis, ka, vēl puika būdams, redzējis, kurā vietā apglabāti vācu karavīri. Padomju gados, zinot šo informāciju, cilvēki panākuši, ka meliorācija veikta tā, lai apbedītos netraucētu, lai apietu šo vietu. “Ar traktoristu toreiz sarunājuši iedzīvotāji, vēl polšu iedevuši,” zina stāstīt Māris. Šajos laikos jau tur atrasti astoņi apglabātie karavīri.
Pagājušajā gadā pirms lielajiem saliem Māris kopā ar citiem meklētājiem bijis Krustpils novadā, kur dzelzceļa uzbēruma līdzināšanas laikā bijuši uzieti cilvēku kauli. “Aizbraucām, pacēlām... Izrādās, tur bijuši apglabāti 1. pasaules kara dalībnieki, kuri karojuši Krievijas cariskās armijas pusē. Visticamāk, tas bija sanitārais apbedījums. Karavīrus savulaik izcēla no dzelzceļa vagona, turpat malā apglabāja un paši aizbrauca tālāk. Atradām armijas formas tērpu pogas, sudraba krustiņus, mazas svētbildītes,” stāsta Māris.

Kāpēc viņi ir jāceļ augšā no zemes?
Tomēr ne vienmēr esot jūtama iedzīvotāju un sabiedrības sapratne un atsaucība. Piemēram, Taurenē meklētājiem ir zināma tā saucamā karavīru sanitārā apbedījuma vieta. Tā šobrīd ir privāta teritorija, kur ir ganības. “Mēs tur netiekam klāt. Saimnieks nelaiž iekšā. Pateica: “Lai viņi tur guļ!” Un neko nevar padarīt,” stāsta Māris. Viņš saka – bet varbūt tur guļ kāds kritušais, kuru visus pēckara gadus izmisīgi ir meklējuši tuvinieki un nav varējuši atrast. Līdzīgu noraidošu izpratni meklētājiem nācies izjust kādā Krievijas sādžā teritorijā, kurā atrodas pansionāts. Ir zināms, ka tur ir latviešu leģionāru apbedījums. Taču teritorijas apsaimniekotāja - kāda gados jauna sieviete – tā arī pasakot: lai guļ, kur gulēdami, tie, kuri šāvuši cilvēkus un iznīcinājuši ebrejus. “Cilvēku attieksme reizēm ir kā koks ar diviem galiem,” saka Māris. Viņam gribētos, lai sabiedrība mācītos distancēties no emocijām un uz pagātnes notikumiem raudzītos kā uz vēsturi. Taču laikam tas ne vienmēr un ne visiem esot iespējams.
Kāpēc karavīri no šiem tā saucamajiem sanitārajiem apbedījumiem ir jāceļ ārā? Vai tikai tāpēc, ka piederīgie viņus meklē? Māris saka: “Karavīru dvēselēm ir jārod miers. Viņi ir pelnījuši goda atdošanu, nevis gulēšanu pažobelē. Kāpēc lai šos cilvēkus neapglabātu viņu dzimtas kapos vai vietā, kur ikviens var atnākt, nolikt ziedu un parādīt cieņu?”

Uzziņai
◆ SS latviešu leģionu no divām grenadieru divīzijām izveidoja nacistiskās Vācijas vadība 2. pasaules kara gados okupētās Latvijas teritorijā. Tā rindās bija aptuveni 150 000 cilvēku.

◆ SS, tāpat kā SD, gestapo un nacionālsociālistisko vācu partiju, atzina par noziedzīgu organizāciju Nirnbergas procesa laikā, kad tika spriesta tiesa pār galvenajiem nacistiskajiem kara noziedzniekiem. Tāpat par noziegumu pret cilvēci atzīta koncentrācijas nometņu radīšana, kas cita starpā tika organizētas arī ar SS spēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Māris Jurciņš ir par tiesībām zināt vēsturi

Kategorijas