Darbs ar vilnu – iedvesmo un priecē

2018. gada 17. augusts 00:00

3863

Vajag redzēt, ar kādu prieku un dzirkstelīti acīs Inese Šēpere no Stāmerienas stāsta par filcēšanu, ar kuru aizrāvusies pirms aptuveni trim gadiem. Viņas darbi ir ļoti skaisti! Un tas tāpēc, ka tie darināti ar mīlestību.

Āķis lūpā
Vaicājot Inesei, kā aizrāvusies ar filcēšanu, viņa atbild: “Ir tāds teiciens - esiet uzmanīgi savās vēlmēs.” Kā izrādās, tās piepildās! Inese turpina stāstīt, ka rokdarbi viņai patīk jau kopš bērnības. Vecmamma bijusi šuvēja, un Ineses mīļākā šūpuļdziesma pusdienlaikā bija šujmašīnas radītā skaņa. “Es parasti teicu, lai vecmamma pašuj, un, kad šujmašīna darbojās, es aizmigu. Šī skaņa man bija mīļa,” ar smaidu bērnības mirkļus atminas Inese.
Viņa ļoti gribējusi būt šuvēja, bet vecāki pēc 8.klases neļāva mācīties par šuvēju, bet gan uzstāja, ka jāmācās vidusskolā. “Un tad es kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teicu: ak, mīļie vecīši, es jums tā iemācīšos, tā iemācīšos. Pat nezinu, kā es vidusskolu pabeidzu. No dusmām par to, ka neļauj man apgūt šuvējas profesiju, nemācījos. Pēc vidusskolas aizgāju strādāt uz Mākslas austuvi Gulbenē. Piedzima meitas. Dzīvoju mājās, biju mājsaimniece un nodarbojos ar šūšanu un adīšanu. Šuvu ļoti daudz meitām un sev, bet apguvu to pašmācības ceļā. Tad pie sevis noteicu - šūt esmu iemācījusies, saģērbties varu, atliek vien iemācīties izgatavot apavus,” stāsta Inese.
Meklējusi informāciju internetā un aizdomājusies par filcēšanu. Uzzinājusi arī par filcēšanas kursiem Rīgā, bet uz tiem nebijis iespējas tikt. Liteniete Iveta Cigle, kas arī nodarbojas ar filcēšanu, jau bija vēlusi čības un parādījusi Inesei tobrīd tik daudz, cik pati zinājusi. “Tad arī āķis man bija lūpā. Un arī filcēšanu apguvu pašmācības ceļā,” saka Inese.
Vajag spēku un pacietību
Viņas filcē no Latvijā audzēto aitu vilnas. Radiniece, kas dzīvo Sudarbē, audzē aitas un Inesei dod vilnu. “Es pati vilnu mazgāju, un, ja citi saka, kā to var darīt, tad man tas ir prieks – darboties ar vilnu. Netīrais, smagais mazgāšanas process man nesagādā grūtības,” stāsta rokdarbniece un piebilst, ka ar filcēšanu var nodarboties tāds cilvēks, kuram ir spēks un pacietība, jo, piemēram, apavu velšana ir smags darbs. Zābaku pāri var savelt nedēļas laikā, strādājot katru dienu. Ar oriģināliem pašas darinātiem filcētiem zābakiem staigā gan Ineses meitas, gan viņa pati, un ziemas salā viņām kājas nesalst. Filcētie zābaki ir arī ļoti ērti. Inese ir uzfilcējusi sev arī kurpes, pirts cepures, čības, bet sapnis ir uzmeistarot mēteli. “Tas ir mans vaļasprieks. Ja arī kāds vēlas filcētas čības, es nevaru tās uzreiz tā izgatavot. Man vajag tam nobriest un tad, kad ir labas domas, labs garastāvoklis, kad esmu gatava darbiņam, tad ķeros klāt. Iztēlojos cilvēku, kāds viņš ir, kurš nēsās čības. Tas man ir svarīgi un svarīgi ir sagaidīt, kad atlido mūza. Tikai tad ķeros klāt darbam,” saka Inese.

Vairāk strādā ar slapjo filcēšanu
Filcēšanā izmanto divas metodes – sauso un slapjo filcēšanu. Sausajā filcēšanā nepieciešama vilna, speciāla adata un švamme. Vilnas formu veido, vilnu durstot ar speciālu adatu, līdz tā ieņem vēlamo formu. Inese, “Dzirkstelei” demonstrējot šo procesu, skaidro, ka, izmantojot šo paņēmienu, var izgatavot dažādus dekorus. Savukārt slapjās filcēšanas sākumā tāpat kā sausajā paņēmienā no vilnas izveido vēlamo formu. Pēc tam izmērcē siltā ziepjūdenī un ar rokām veļ, līdz sasniegts cerētais rezultāts. Inese vairāk strādā ar slapjo filcēšanu, tad arī top, piemēram, čības un zābaki. Viņa stāsta, lai uzfilcētu zābaku pāri, ir nepieciešami aptuveni 800 grami vilnas, kā arī jārēķinās ar spēku pagurumu un slapju muguru, darinot šādus apavus. “Lai filcētu, vajag laiku. Tas nav tā kā ar adīšanu - ir brīvs mirklis un paadi, bet te jārēķinās, ja sāk filcēt, tad vajag divas vai trīs stundas brīva laika,” zina teikt Inese.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Darbs ar vilnu – iedvesmo un priecē

Kategorijas