Pilsētbūvniecības grūtības Vecgulbenē

2018. gada 21. augusts 00:00

2324

Savi plāni attiecībā uz Vecgulbeni joprojām bija Volfu dzimtai. Vecgulbenes miesta pagaidu domes 1921.gada 18.janvāra sēdē tika izskatīts no Valkas apriņķa valdes atsūtītais barona Sigismunda Volfa jaundibināmā miesta plāns un apbūves projekts. Tomēr Volfu laiki te bija beigušies un pagaidu domnieki piedāvāto variantu pārliecinoši noraidīja.
Dažādu iemeslu dēļ arī pēc vairākiem mēnešiem jaunizveidotais Vecgulbenes miests vēl aizvien nebija sagatavots, lai iedzīvotāji varētu iegūt gruntsgabalus un uzsāktu būvniecību. 1921.gada pavasarī no kopējās miesta platības - 1900 pūrvietas - apbūvei bija atdoti tikai 24 gruntsgabali ar vidējo lielumu ½ pūrvietas. Visi šie uz dzimts nomas noteikumiem iedalītie gruntsgabali ietilpa fonda zemē un atradās pie šaursliežu dzelzceļa stacijas.

Situācija ar dzīvojamo platību - katastrofāla
Pagaidu dome, apzinoties katastrofālo situāciju ar dzīvojamo platību, vēlējās veicināt plašu miesta apbūves darbu sākšanos. Pašvaldība izstrādāja savu miesta apbūves projekta variantu, kurā noteiktas zemes bija rezervētas gan pašvaldības, gan vairāku biedrību vajadzībām. Dzīvojamo māju būvniecībai plānoja iedalīt 200 jaunus gruntsgabalus. Šis izstrādātais apbūves projekts 1921.gada 11.jūnijā pat tika prezentēts iedzīvotājiem. Tā kā apbūves plānošanu visiem Latvijas miestiem noteica veikt centralizēti, tad netika pieļauta kādas pašvaldības individuālā apbūves projekta īstenošana. Jau 1921.gada 4.jūlijā miesta lēmējvara iepazinās ar Zemkopības Ministrijas zemju departamenta mērnieku izstrādāto Vecgulbenes miesta apbūves projektu. Domnieki projektu atzina par labu un virzīja tālākai apstiprināšanai, lai samazinātu gaidīšanas laiku tiem gruntsgabalu pieprasītājiem, kuri bija sagatavojuši kokmateriālu būvniecībai veikšanai. Turpmākajās domes sēdēs tika lemts lūgt Valkas apriņķa valdi iesaistīties, paskubinot augstākās instances pieņemt pozitīvu lēmumu attiecībā uz šī projekta apstiprināšanu.
Miesta teritorijā nonākušās dzelzceļnieku organizācijas vietējā nodaļa vēlējās turpināt pilnībā patstāvīgu saimniekošanu dzelzceļa mezgla teritorijā. Miesta vadības centieni pārņemt administratīvajā teritorijā notiekošo savā kontrolē radīja konfliktsituācijas.
Par nopietnu problēmu pat kļuva nedēļas tirgus pārņemšana, kura norises vieta bija dzelzceļa teritorijā. Miesta vadība, atsaucoties uz normatīvajiem aktiem, uzskatīja, ka nedēļas tirdziņiem uzturēšanas un nodokļu iekasēšanas ziņā jākļūst par pašvaldības rūpi, bet dzelzceļnieki nepieļāva pat tādu domu.
Šī jautājuma risināšanā bija spiesta iesaistīties gan Iekšlietu ministrija, gan Satiksmes ministrija. Miestam labvēlīgu risinājumu izdevās panākt tikai pēc Latvijas dzelzceļu III. ekspluatācijas nodaļas Vecgulbenē likvidācijas 1921.gada beigās.
Pieļauju, ka saspringtās attiecības ar vietējo dzelzceļa nodaļu ļoti būtiski ietekmēja arī jau uzsākto inženiera Eduarda Veisa un arhitekta Paula Kundziņa pilsētbūvniecības projekta likteni.
Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa stacijas apkārtnē veidojamās pilsētas projektam bija jāmeklē alternatīvs variants. Iespējamais risinājums tika atrasts, kad 1921.gadā par pilsētbūvniecību atbildīgajā Zemkopības ministrijā strādājošais inženieris Arnolds Maidelis saņēma uzdevumu sākt darbu pie jauna pilsētbūvniecības projekta Vecgulbenei.

Arnolda Maideļa projekts
A.Maidelis nākamo Gulbenes pilsētu plānoja būvēt dzelzceļa stigas dienvidu pusē - Vecgulbenes muižas centra virzienā. Acīmredzot, viņa skatījumā topošajai pilsētai attīstības ziņā vislabāk savienot vēsturisko centru (Vecgulbenes muižas centrs) ar dzelzceļa centru (dzelzceļa mezglu), likvidējot iepriekšējā periodā apzināti veidoto centru nošķirtību.
Piemērotākā apbūves projekta varianta noskaidrošanai Centrālā zemes ierīcības komiteja izveidoja speciālu komisiju. Tās sastāvā bija divi Centrālā zemes ierīcības komitejas pārstāvji, pa vienam pārstāvim no Iekšlietu, Zemkopības un Satiksmes ministrijām, Vecgulbenes miesta vadība un projektu autori. Vecgulbenē komisijas sanāksme notika 1921.gada 28.augustā. Ņemot vērā iepriekš nosauktos apstākļus, likumsakarīgi šķiet, ka komisija sava darba rezultātā par labāku atzina A.Maideļa projektu. Viņa projektā apbūvējamos zemes gabalus, galvenokārt, paredzēja iemērīt starp dzelzceļa mezglu un Vecgulbenes muižas centru. Autors projektā bija ņēmis vērā jau līdz šim attīstīto dzelzceļa teritoriju, tādēļ pat ieplānoja tramvaja līniju, kas savienoja dzelzceļa centru ar jaunbūvējamo pilsētas centru un vēsturisko centru. Jānorāda, ka sakarā ar straujo aviācijas attīstību plānā jau sākotnēji bija rezervēta vieta aerodroma ierīkošanai. Protams, attīstot pilsētu diezgan purvainā vietā, inženieris izplānoja ūdens novadīšanas tīklu.
Projekts bija izvēlēts, bet praktisku Vecgulbenes muižas zemju sadalīšanu apbūves gabalos arvien nācās atlikt neprecīzā miesta robežu apraksta dēļ. Turklāt miesta vadība ilgu laiku cīnījās, lai panāktu Vecgulbenes miesta robežu paplašināšanu, neskatoties uz Vecgulbenes pagasta iebildumiem. Rezultātā nesaskaņas vērsās plašumā arī ar kaimiņos esošo pašvaldību. Palīdzība situācijas atrisināšanai miestam par labu tika meklēta Centrālajā zemes Ierīcības komitejā.
Tā visa rezultātā robežu precizēšana noslēdzās tikai 1923.gada 30.aprīlī, kad Valkas apriņķa padomes pieņemtos robežu apraksta grozījumus apstiprināja Iekšlietu ministrija.
Vienotai būvniecības atļauju saņemšanas kārtības, apbūves joslu, vispārīgo tehnisko un sanitāro noteikumu ieviešanai Vecgulbenes miesta pašvaldība veica “Vecgulbenes miesta saistošo pagaidu būvnoteikumu” izstrādi. Jau 1922.gadā izstrādāto noteikumu pārbaudīšana dažādu apstākļu dēļ ieilga. Tie stājās spēkā tikai 1924. gada beigās.
Pašvaldības interešu loka plašums neizbēgami noveda pie nepatīkamām situācijām ar miesta administratīvajā teritorijā jau saimniekojošajiem dienestiem.
Ļoti neatlaidīgi pašvaldība vēlējās panākt Vecgulbenes muižas parku pārņemšanu, tādēļ nopietnas domstarpības radās ar valsts meža resora speciālistiem. Diemžēl strīds ieilga, bet tā laikā arvien turpinājās parka postīšana.

Skolotājam vēlams būt neprecētam
Izglītības ministrijas Skolu departaments 1921.gadā norādīja, ka jaunajam miestam jāuzņemas pamatskolas un pirmsskolas ierīkošana, pārņemot savā ziņā līdzšinējo dzelzceļnieku skolu.
Pēckara situācijā vajadzību un grūtību bija daudz vairāk nekā citās reizēs. Vispirms aktualizējās jaunajai izglītības iestādei nepieciešamo telpu un inventāra jautājums. Visātrākais un lētākais variants bija pārņemt gan dzelzceļnieku skolas un pirmsskolas telpas, gan inventāru. Izrādījās, ka Vecgulbenē šis jautājums nav atrisināms. Latvijas dzelzceļu III. ekspluatācijas nodaļas priekšnieks Vecgulbenē miesta valdei norādīja, ka attiecīgā inventāra pārņemšana var notikt tikai pēc Dzelzceļu Virsvaldes rīkojuma.
Dzelzceļu Virsvalde piedāvāja veidojamās miesta skolas vajadzībām tāpat kā līdz šim izmantot kluba telpas un inventāru. Strauji tuvojās mācību gads, tādēļ miesta pagaidu valdi piedāvājums apmierināja. Pagaidu domes sēdē tika pieņemts lēmums pārņemt piedāvātās telpas un inventāru skolas ierīkošanai. Skolotāja algas maksāšana bija paredzēta no valsts līdzekļiem. Pašvaldībai atlika vien tāda lieta kā skolotāja ievēlēšana. Sludinājumā par vakanto skolotāja vietu Vecgulbenē norādīja arī miesta domes sēdē nolemto, ka skolotājam/ai vēlams būt neprecētam/tai. Šāds uzstādījums bija saistīts vienīgi ar dzīvojamās platības trūkumu Vecgulbenes miestā.
Skolotāja vietai Vecgulbenes miesta I.pakāpes pamatskolā (klasē) pieteicās četri skolotāji. Par pirmo skolotāju pagaidu dome vienbalsīgi ievēlēja Paulīni Eglīti, bet par otro – Vilmu Bērzap. Dome izskatīja arī aktualizēto jautājumu par II. pakāpes skolas (klases) nepieciešamību. Skolai nolēma izmantot līdzšinējās Izabelles skolas telpas, bet par skolotāju ievēlēt lēmējvarai personīgi pazīstamo Pēteri Ošiņu. 1921.gada nogalē par skolotājām ievēlēja arī Matildi Zālīti un Zentu Āboliņu.

(turpinājums no 7.augusta laikraksta “Dzirkstele”)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pilsētbūvniecības grūtības Vecgulbenē

Kategorijas