Atgriezies mājās no Eiropas čempionāta basketbolā
Gulbenietis Kristiāns Šulcs ir vienīgais jaunietis no lauku reģiona, kurš tika iekļauts Latvijas U-16 puišu basketbola izlases sastāvā Eiropas čempionātam. Šobrīd puisis pēc intensīviem treniņiem un spēlēm pusotra mēneša garumā ir atgriezies Gulbenē. Pēc sīvām cīņām, emocionāliem un fiziskiem pārdzīvojumiem izlase ierindojusies 8. vietā kopvērtējumā.
10. augustā Serbijas pilsētā Novisadā Eiropas čempionātu Latvijas izlase sāka ar uzvaru, pieveicot Nīderlandes komandu. Otrajā čempionāta mačā, cīnoties pret mājiniekiem – serbu komandu –, puiši cieta zaudējumu. Eiropas čempionāta apakšgrupu turnīra noslēdzošajā spēlē mūsu komanda piekāpās Spānijas vienaudžiem.
Ar vienu uzvaru trīs spēlēs jaunie basketbolisti B apakšgrupā ieņēma trešo vietu un astotdaļfinālā tikās ar A apakšgrupas otrās vietas ieguvēju Izraēlu. Saspringtā cīņā Izraēlu viņi uzvarēja un iekļuva Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā, tomēr ceturtdaļfinālā zaudēja Turcijai. Piektdien, 17. augustā, notika izšķirošā cīņa, kurā Latvijas komanda piekāpās Lietuvas izlasei ar rezultātu 61:82, tādējādi kopvērtējumā ierindojoties 8. vietā.
Komandā iekļūst, jo pamanīts
“Spēlējot Gulbenes komandā un metot daudzus grozus, mani pamanīja Latvijas izlases treneris Mārtiņš Gulbis. Reiz viņš mani uzaicināja uz Baltijas kausa cīņu Tallinā, kur labi nospēlēju. Vēlāk biju treniņnometnē, kur parādīju sevi visai augstā līmenī. Tā tiku uzņemts Latvijas U-16 puišu basketbola izlasē,” atminas K. Šulcs.
“Tomēr ar sākotnējo iekļūšanu Latvijas izlases komandā vien nepietiek – nemitīgi ir sevi jāpierāda. Sākotnēji sastāvā tiek uzņemti 20 jaunieši, tomēr vājākie 8 brauc mājās. Atminos treniņu, kad bijām palikuši 13 un vēl pēdējam bija jāaiziet. Sēdēju ļoti noraizējies, ka tas varētu būt es, tomēr savu vārdu neizdzirdēju. Tikai vēlāk aptvēru, ka nu patiešām esmu Latvijas U-16 basketbola izlases spēlētājs,” stāsta jaunietis.
“Viss šis laiks kopā ar puišu komandu ir neaprakstāms. Mēs dzīvojām vienā viesnīcā. Pusotru mēnesi bijām kā roboti un visu darījām vienādi – cēlāmies, ģērbāmies, ēdām. Tas viss, lai komanda kļūtu vienota. Šobrīd pietrūkst puišu, ar kuriem izveidojies ciešs kontakts, un intensīvā ikdienas ritma. Tomēr arī Gulbenē grasos aktīvi turpināt ierastos treniņus. Nedrīkstu pieļaut, lai latiņa krītas. Pusgadā reizi jābrauc uz pārbaudi, jo pēc diviem gadiem būs U-18 Eiropas čempionāts, kurā atkal ir iespēja iekļūt un piedalīties. Jāturpina ar sevi strādāt vēl vairāk, lai varētu spēlēt arī tajā. Drīz sāksies skola, tādēļ būs jāceļas agri no rītiem, lai trenētos,” atzīst puisis, kurš šobrīd ir absolvējis Gulbenes 2. vidusskolas 9. klasi, bet jau rudenī atsāks mācības.
Morāls treniņš pusotra mēneša garumā
“Izdzīvot tās situācijas un sajūtas, kurās man bija jābūt, noteikti ne katram ir pa spēkam. Pirmo reizi, pirms spēles dziedot himnu, acīs riesās asaras. Patiesībā mēs, latvieši, esam arī mazi augumā, ja salīdzina ar citu valstu basketbola spēlētajiem, tomēr ar spēcīgu raksturu. Protams, grūti skatīties, kā turkiem veiksmīgi grozā krīt bumbas cita pēc citas, bet mums – garām. Šādos mirkļos saplok dzirksts, kas rodas pirms spēles. Kad cīnījāmies ar serbu komandu, visapkārt bija ļoti daudz pretinieku atbalstītāju, tomēr tas ir dzinulis censties vēl vairāk – gribas pierādīt, ka mēs varam labāk. Atmiņā visspilgtāk palikusi spēle pret Izraēlu. Ja mēs būtu zaudējuši, iespējams, izkristu no augstākās divīzijas, tādēļ šī uzvara bija ļoti svarīga,” stāsta sportists.
Puisis norāda, ka pamatīgu motivācijas devu ieguvis arī no komandas biedru vecākiem, kas pavadījuši ceļā vairāk nekā 20 stundas, lai atbalstītu Latvijas izlasi. Kristiāns teic, ka tā bijusi neaprakstāma sajūta – būt tālu no mājām, bet, pārlaižot skatienu skatītāju rindām, redzēt sarkanbaltsarkanus krekliņus un dzirdēt atbalsta saucienus.
“Treneris Mārtiņš Gulbis mums parādīja, kāda ir profesionāla basketbolista dzīve un kādam ir jābūt dzīves ritmam un ikdienai, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Mēs visi bijām vienlīdzīgi. Kad tikko sākām trenēties, telefonus mums iedeva vien uz dažām minūtēm – tieši tik, lai uzrakstītu mammai. Vēlāk telefonus iedeva uz dažām stundām dienā. Vienreiz, kad Serbijā braucām ar liftu, iesprūdām, jo 4 cilvēku vietā bijām 7. Paši pamatīgi sabijāmies, jo lifts bija ļoti šaurs un gaisa bija maz, bet treneris bija tik dusmīgs, ka trīs dienas pie telefoniem netikām nemaz. Šajos mirkļos kopīgi pavadījām laiku, runājām, spēlējām kārtis un tapām par vienotu, saliedētu komandu. Basketbolā tas ir ļoti svarīgi,” teic Kristiāns.
“Šis pusotrs mēnesis bija ļoti īpašs. Tas ir liels gods – uzvilkt Latvijas kreklu un pārstāvēt savu valsti. Mēs visi tam ziedojām vairāk nekā pusi vasaras, bet tas noteikti bija tā vērts. Nākotnē esmu nolēmis kļūt par profesionālu sportistu, tādēļ šīs spēlēs Latvijas izlases sastāvā man ir ļoti svarīgas, lai arī nākas būt tālu no mājām. Bet nu esmu atgriezies, un arī mamma ir laimīga,” saka Kristiāns.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"