Atkal Dālderkalnā

2018. gada 21. augusts 00:00

Varbūt tēvu Vācijā var izārstēt? Vēzis vairs nav mirstamā vaina un nāves spriedums!
Nekādu labo prognozi tēva dzīvildzei Latvijas mediķi nesola un neko reālu arī nedara. Process esot lēns un vadāms ar medicīnā tā saukto vadlīnijās paredzēto ārstēšanu un standarta medikamentiem. Ja tēvs piekritīs doties līdzi, Jurim būs, par ko rūpēties. Tēvs redzēs arī viņa autoservisa uzņēmumu. Arī tēva dzīvē vajadzīgas pozitīvas emocijas un piedzīvojumi. Jurim kā akmens noveļas no sirds, kad viņš saņem tēva piekrišanu. Larisa visu vajadzīgo ceļošanai savāc īsā laikā, un viņi ir gatavi jaunam dzīves izaicinājumam. Andreja lēmums apprecēt Larisu atkal ir jāatliek uz laiku, kad viņš būs veselāks. Dzīves viļņi viņus tā ir jau agrāk šūpojuši, un laikam vēl nav pār viņiem nācis tas devītais vilnis, kā dziesmā dzied, kas kopā uz visiem laikiem samestu Larisu un Andreju. Varbūt arī Juri un Ilgu?
Dālderkalns agrā rīta stundā aizbraucējus pavada nomācies un drūms: pēcjāņu aizkavējies lietus ir klāt! Migla, vēja brāzmas, dubļi! Nekas vairs nav tā, kā bija vēl vakar, kad saules dāsni sildīja, un daba uzmundrināja ik solim un neļāva grimt pesimismā. Lietus liekas kā tuvinieku šķiršanās asaras. Larisa mitrām acīm paliek uz mājas kāpnēm, mājot sveicienu, bet mājas sargs Amis pavada mašīnu līdz pat lielceļam, un liekas, ka kustonis saprot ceļojuma nozīmīgumu. Cerība nirstot pēdējā, un, kamēr jūtu ugunskurā ir kaut viena dzirksts, ir uz ko cerēt.

8. Zemeņu laiks
,,Mazā, straujā Urdaviņa, aizvel manas skumjas līdz!
Noslīcini ezerā, paslēp dabas azotē!”
Ilga savas dvēseles sāpes cenšas ietērpt pārdomu pantiņos, bet viņas radošais pegazs liekas beigts un pagalam. Iedvesmas nav, nekā nav! Poētiskie vārdi pazuduši. Tukšas dzejas frāzes riņķo kā mušas ar galvu, bet rokā nedodas. Nav radošuma, nav vārdu, kas paustu sakrātās emocijas un spētu nomierināt. Viņa ir vīra pamesta, nosodīta, atraidīta viņas mīlestība, un viņā mājo vainas sajūta: viņa ir mele un liekule. Mānījusi arī pati sevi. Vismaz nav bijusi atklāta, un šaubas līdz šim laikam mājoja viņas galvā. Vēlamo par Alitas tēvu viņa ir pieņēmusi par iespējamo. Dalīties ar Juri viņa ir baidījusies. Un tagad Vācijas ārsta izteiktās aizdomas žņaudz. Nekas nav izrunāts, viss tikai nojausmu un “varbūt” līmenī. Ārsts ir izdarījis bezkaislīgu secinājumu: Juris nevar būt Alitas tēvs! Viņš vispār nevar būt tēvs! Vēl nesen prieka pilnā jaunā sieviete, kas tikpat kā vēja spārniem traucās uz Latviju, jūtas garīgi sačākstējusi kā kāda padzīvojusi veča. Skumjas ir viņas domas, un viņa sevi ienīst. Domas pinas un tinas, arī daba vairs neveldzē tā kā agrāk. Pazudis prieks, kas cēla spārnos.
Cilvēks ir būtne, kuru vada emocijas, un tik daudz kas ir atkarīgs no domām, noskaņojuma un apkārtējo attieksmes. Ka laulāto starpā noticis kas ārkārtējs, tuviniekiem redzams ik uz soļa: Ilga ir noskumusi, mazrunīga, sevī ierāvusies un liekas, kāds viņu ir samainījis pret citu nelaimīgu un depresīvu cilvēku. Tas ir noticis tūliņ pēc Jura ierašanās, tātad viņš ir sāpinājis sievu. Pat viņas uzticības persona māsa Linda ir neziņā, kā atvērt Ilgas dvēseli, lai viņai mazāk sāpētu pāridarījums, ko nepārprotami ir nodarījis Juris. Pat Alitas mīļums, bērna naivie jautājumi, aicinājumi uz pastaigām, rotaļām un darbošanos nepadara Ilgu daudz rosīgāku. Viņa darbojas kā kāds automāts. Protams, palīdzēt var tikai sevis nodarbināšana fiziski, un viņa dodas garās pastaigās un cenšas vecākiem palīdzēt saimniecības darbos. No tā viņa vienmēr stāvējusi malā. Tas nav licies viņas lauciņš, nav arī bijusi tāda vajadzība. Bērnu lutināšana vecākiem ir kā viens no viņu iepriecināšanas veidiem: gandrīz visus saimniecības darbus pārsvarā darījuši paši.
Apsīši nevēlas iemaisīties arī meitas ģimenes problēmās. Fakts, ka jauno dzīvē kaut kas nav kārtībā, ir redzams, kā saka, ar neapbruņotu aci. Ir bijis kāds svarīgs strīds, kāda liela nesaprašanās. Dzidra ir centusies meitu izvaicāt, izrunāties, bet saņēmusi viņas strikto atbildi: „Mums pašiem ar visu jātiek galā! Lūdzu! Neko man nejautājiet! Nekas tāds arī nav noticis. Ir tikai pārdomu pauze. Padzīvosimies Latvijā, saelposimies Latvijas gaisu un dalīsimies saimniecības darbos! Es taču gandrīz nevienu darbu neprotu. Būšu jums par sezonas brīvprātīgo strādnieku. Ar laiku viss nokārtosies. Viss ir tā, kā tam jānotiek...”
,,Ka tikai tā pauze nesanāk jūsu ģimenes gala sākums. Par to es visvairāk uztraucos. Ģimene izjuks, ja tu Latvijā un Juris Vācijā. Attāluma tilti ģimenei ir visnedrošākie. Šķirta dzīve nedrīkst ievilkties! Kad atjēgsies, būs jau par vēlu. Nesacūko gan, meit, savu labo dzīvi! Turklāt tev nepiestāv Latvijā ne ravēšana, ne kaplēšana un kašāšanās dārzā, bet nopietnāks, tavai izglītībai piemērotāks darbs. Kaut vai tūristu apkalpošana. Tādas kā lekcijas, kā gida darbs... saskarsme ar cilvēkiem, izklaide pašai un citiem. Tas būtu vislabākais, kas var būt. Tēvs arī tā domā...” saka Dzidra, bet ar to pašu saruna arī pārtrūkst, it kā viņi ko slēptu un kaut ko neizteiktu līdz galam. Ilga neko nesaka un klusē.
Diena ir skaista, lietus mākoņi pazuduši. Tāpat kā pazūd zālē rasa, arī asaras pamazām izžūst. Daba Dālderkalnā ir sagatavojusi jauku pārsteigumu: ir sācies meža zemeņu laiks un nav nekā brīnišķīgāka par skatu, kas paveras izcirtumā. Šogad ogu esot tik daudz kā nekad. Apsīši pārzina katru izcirtuma uzkalniņu, katru cinīti un visur: zemenes, zemenes. Kur vēl pirms dažiem gadiem bija mežs, tagad ar ogulājiem apaudzis izcirtums un zeme ir ogu sārta. Tā, kā smaržo meža zemenes, laukos nesmaržo nekas cits! Smaržu pilnais izcirtuma gaiss sapulcējis visdažādāko kukaiņu radību. Tā ir tīrā sodība, un Alita ir īpaši jutīga uz mazo asinssūcēju, sevišķi dunduru, uzmācību, tāpēc viņa bieži paliek mājās Dzidras uzraudzībā. Viņām abām nekad nav garlaicīgi, un Dzidra izbauda ik dienu kopā ar mazmeitu. Kad viņas nākamreiz satiksies, mazbērns būs citā vecumā, ar citādām interesēm, un tad Alitu vecmammas padomi un darbi vairs neinteresēs. Tāpat bija ar Karlīnu. Nokavēja īsto komunikācijas laiku, un kontakti kļuva virspusēji.
Atjaunot sirsnīgās attiecības un iegūt mazbērna mīlestību nav viegli: spurainais ezis bieži nāk pretī katram mīļākam pieskārienam, mazbērns bieži sargā savu biolauku un apskāvienus atraida. Laikam jau iemesls ir agrīnais tēva zaudējums visu mūžu kā atgādinājums: citiem bērniem tētis, man nav... Varbūt tieši tādēļ tā pieķērusies Kārlim. Par dzīves kļūdām reizēm ir jāmaksā vai visu mūžu, un Dzidras negatīvā pieredze ar Karlīni brīdina to nepieļaut. Lauku dabas grāmata un dzīve Latvijā ir tā skola, kurā kopā ar vecmammu lasīt un lasīt, un katra diena Dālderkalnā nes daudz jaunumu. Dzidra visu savu enerģiju velta Alitai, viņas zinātkāres apmierināšanai un cenšas spēlēs satuvināt abas māsīcas. Viņas taču vecvacākiem ir tikai divas, un Dzidra gribētu būt gudra vecmāmiņa, kas spēj no kļūdām mācīties.
Apsīšiem šī ir pirmā meža zemeņu pašlasīšanas sezona, kas gan sevi absolūti neattaisno. Kad potenciālais pircējs lasa ogas no dārza vagām un krūmiem, kokiem un dobēm, viss ir saprotams, kur robeža, kur mala, bet zemeņu izcirtumā viss balstās uz lasītāja godaprātu. Kas par to, ja plāksnīte vēsta, ka te ir privātīpašums? Daudzi lasītāji, kas lokās meža zemeņu laukā, pazūd, pie saimniekiem nepieteikušies, nesamaksājuši un bieži pat nepamanīti. Sargu jau nepielikt! Cirsma ir liela, un oga jau skaitās dabas velte, kas tāpat kā sēnes un meža ogas pieder visiem, kam nav slinkums muguru locīt. Apsīšiem jau nav žēl, bet ogu lasītāju attieksme liek daudz ko pārdomāt: nav Latvija civilizēta valsts! Un cilvēki ir tik dažādi. Meži piegružojas ar plastmasas pudelēm un citu sadzīvisku drazu. Lai gūtu kādu peļņu, arī pašiem saimniekiem jāloka mugura, jāaicina radi un draugi saēsties un pielasīt ogas ziemai. Zemeņu spaiņi, groziņi un cibiņas pārpludina sociālos tīklus, un daudzi sāk lielo gada meža ogu biznesu. Drīz nobriedīs mellenes un ogu lasīšana atkal būs daudzu ģimeņu finansiālais atbalsts visa gada garumā.
Rūgteno meža zemeņu ievārījumu izgaršot Ilgai nav izdevies kopš bērnības. Viņai meža zemeņu lasīšana kļūst kā meditācija un saruna ar sevi. Alitai izcirtumā nepatīk: dunduri, zari ķeras kājās un, lai cik gardas un skaistas būtu odziņas, lasīšana apnīk, un viņas vecumam nav piemērota rakstura norūdīšanai. Mazās kastītēs sabērtas, odziņas ir arī mazmeitu biznesa skola. Pēcpusdienā salasītās zemenes Dzidra dažas dienas nedēļā pārdod pie veikala un abas mazmeitas apgūst pārdevējas iemaņas. Viņām ir balti priekšautiņi un lakatiņi, un liela pircēju piekrišana. Arī nopelnītais stimulē ogu lasīšanu dienas pirmajā pusē. Veikalu spēlēt ir paticis visiem bērniem, un te ir īsts veikals, kur mācīties attieksmi pret pircēju, paskatīties viņam acīs un uzrunāt. Dzidras nelielā viltība par mazmeitu satuvināšanu ar ogu biznesu un kopīgā sadarbība nes augļus. Karlīne biežāk apskauj māsīcu, paužot savu mīļumu un pieķeršanos. Arī viņai ir interesanti. Bērnībā viņa cerēja, ka Lindai ar Kārli radīsies bērni, tomēr ne visiem lemts turpināt dzimtu.
Daba pamazām veldzē arī Ilgas depresīvo noskaņojumu. Viņa ir atjaunojusi ar Juri saziņu telefonā un pārsvarā pārsūta dabas fotogrāfijas. Ilga uzrunā Juri ar Dālderkalna dabas burvīgajiem skatiem. Viņam tiek nosūtīti zemeņu lauki, ogu pārpilnie trauki un Alitas foto uz visa šī skaistuma un bagātība fona. Ilga cenšas nezaudēt kontaktus ar vīru un cer, ka Juris domā to pašu. Katru vakaru viņa nosūta it kā Alitas acīm redzētu dienasgrāmatu fotogrāfijās. Meita tik daudz par tēti vaicā, ka tāda dienasgrāmatas forma aizstāj vakara pasaciņu. Juris Alitai atbild, un mīļi vārdi ceļo no viena pie otra, liekot nojaust, ka aizdomas un neuzticība, kas valdīja viņu starpā, ir gājušas mazumā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas