Vecumam ir savs smeķis

2018. gada 24. augusts 00:00

3822

“Ja mani var uzskatīt par salīdzinoši jaunu, tad viss vecais mani aizrauj un izraisa man interesi. Pirmajā vietā, protams, jāierindo mašīnas, taču, tā kā man patīk relatīvi vecāka mūzika, tad radās interese arī par to autentiskās atskaņošanas iespējām. Radioaparāti, magnetofoni, plašu atskaņotāji un lampu pastiprinātāji - to kopskaits jau grozās ap simtu. Ir ejoši, ir neejoši, saremontēti un pusremontēti, varbūt kādreiz taps kas līdzīgs muzejam. Daudz labprātāk klausos nedaudz čarkstošu vinila plati nekā perfektos mūsdienu ierakstus. Mani aizrauj vecais blūzs, roks un džezs, un to mājās klausos, atskaņojot gan plates, gan kompaktdiskus. Ar lentām un kasetēm gan neaizraujos, jo tās daudz ātrāk nolietojas. Vecie krājumi laika gaitā ir aizgājuši postā, un normālus ierakstus šādā formātā vairs nevar dabūt. Bet, neņemot to vērā, tehnika atskaņošanai joprojām ir saglabājusies,” stāsta automehāniķis un antīko lietu cienītājs Edijs Vītols.

Antīks auto kā pārvietošanās līdzeklis
Pirmā antīkā automašīna, ko iegādājās Edijs, bija 1982.gada “Ford Capri”. “Restaurēju to iespēju robežās. Nobraucu desmit gadus, līdz tas cieta satiksmes negadījumā, un nu kādu laiku tas ir “izkritis” no aprites. Taču pašlaik tas gaida savu rindu uz krāsošanu, un cerams, ka jau drīz atgriezīsies ierindā. Ja viss būs labi, tad pa ziemas vakariem tas tiks izdarīts. Tā kā viss mūžs pavadīts autoservisā, visu jau varu izdarīt pats, bet krāsošanai šādu iespēju man nav. Arī tad, kad auto būs pilnībā salikts, tas nebūs muzeja eksponāts, bet gan auto ikdienas lietošanai. Es vispār necenšos visu salikt autentisku, galvenais, lai mašīna būtu labā tehniskajā stāvoklī un nepieviltu uz ceļa. Vecās mašīnas jau vispār tiek lietotas tikai vasarā kā hobija mašīnas, bet lietotas vārda tiešā nozīmē - tas ir, ikdienā. Līdz ar to mans mūsdienīgais “Alfa Romeo” tad tiek pabīdīts malā. Arī dažādi saieti un veco auto klubi mani nesaista, man vienkārši patīk ar tādām mašīnām braukt. Ja tu no tās uztaisi muzeja eksponātu, hromējot katru burtiņu, tad beigās pats nesaproti, kur nauda palikusi, un ar tādu jau bail braukt vai pie mājas turēt,” saka Edijs.

Jaunā mašīna vecāka par iepriekšējo
Par savu tagadējo braucamrīku - 1959.gada “Opel Rekord” - Edijs stāsta, ka tas ticis iegādāts jau pirms diviem gadiem. “Visu šo laiku tas nostāvēja garāžā - laikam vajadzēja nobriest, līdz ķēros klāt. Lai gan šim eksemplāram nedarbojās nekas, divu mēnešu laikā tas nu ir pilnīgā kārtībā. Tiesa, tas prasīja celšanos sešos no rīta un atgriešanos mājās ne agrāk par desmitiem vakarā, taču tas bija to vērts. Šī auto restaurēšanā jau tika iesaistīti arī abi dēli. Vecākais Ronijs ķērās klāt ar lielu entuziasmu, jaunākais Gustavs palīdzēja mazāk, taču ne tāpēc, ka to nevēlējās, bet gan bija jāņem vērā tas, ko nu katrs var palīdzēt. Vispār jau ģimene mani atbalsta un vairs ne par ko nebrīnās. Viņi zina, ka tā tas vienkārši ir un par garāžā pavadītajiem vakariem nesūkstās. Arī sieva Ieva tagad labprāt kāpj iekšā cienījamā vecuma “Opelī”. Problēmas, protams, radīja detaļu iegāde, jo to, ko var dabūt, to var dabūt tikai par lielu naudu, bet tas, kas maksā ļoti lielu naudu, ir jātaisa pašam. Reizēm pat gadās, ka to, ko vajag, nopirkt nevar vispār un tad tas ir jāuzbūvē no nekā. Līdz šim ir izdevies. Visgrūtāk gāja ar aizmugures gultņiem - tos beigās atradu kaut kur Grieķijā,” saka Edijs. “Iesākumā piefiksēju, ka daudzi atskatās, kad pabraucu garām, bet tagad pat to vairs neievēroju. Ko viņi domā? Kas to lai zina! Galvenais, ka pašam patīk. Kad sāku braukāt ar šo mašīnu, bagāžnieks bija piekrauts pilns ar instrumentiem, bet sapratu, ka tas ir lieki. Nesen pat līdz Tallinai aizbraucām un bez jebkādām bailēm. Atļautie deviņdesmit šai mašīnai ir tieši tas, kas vajadzīgs. Attiecībā uz degvielu tā arī nav nemaz tik ēdelīga. Mūsdienu džipi vai kādi vecie “amerikāņi” noteikti šajā ziņā būtu daudz neizdevīgāki. Nu jau noripojusi vairāk par trīs tūkstošiem kilometru, un izskatās, ka viss ir kārtībā,” saka Edijs.
Uz atvadām viņš piebilst, ka nākamā mašīna, ja tāda būs, noteikti būs vecāka par šo - kāds trīsdesmito gadu “Fords” kupejas variantā, ko varētu nosaukt par šābrīža sapņu mašīnu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vecumam ir savs smeķis

Kategorijas