Cieši kopā ar Ozolkalna skolu

2018. gada 24. augusts 00:00

4526

Gulbenes sākumskolas skolotāja Biruta Rukmane ar Ozolkalna skolu bijusi cieši saistīta, viņa tur sākusi iet skolā, vēlāk strādājusi un piedzīvojusi arī skolas slēgšanu. Šogad Ozolkalna pamatskola svinētu 90 gadu jubileju, tādēļ 25.augustā notiek salidojums.
B.Rukmane ir dzimusi Lubānā, bet viņas bērnības gaitas cieši saistās ar Ozolkalnu, kur meitenes ģimene pārvācās, kad viņa bija tikai gadu veca. Skolas gaitas B.Rukmane toreizējā Ozolkalna astoņgadīgajā skolā uzsākusi 1966.gadā, bet absolvējusi 1974.gada 11.jūnijā. 2012.gada 31.jūlijā skola piedzīvoja oficiālu likvidāciju.
B.Rukmane atminas: “Pirmajā septembrī skolotāja jautāja, kurš jau prot lasīt. Es atbildēju, ka neprotu, kaut arī jau tekoši lasīju. Lai arī cik neticami tas tagad varētu šķist, 1.klasē biju ļoti bailīga. Vēlākajos gados gan kļuvu liela aktīviste – biju gan mācību štāba vadītāja, gan bibliotēkas aktīviste (palīdzējām skolas bibliotekārei un pionieru vienības padomes priekšsēdētājai). Man ļoti patika kaut ko organizēt, vadīt. Ar prieku piedalījos rudens talkās, kuras dažkārt laika apstākļi iztraucēja, pavasara talkās. Vislabāk bija iet palīgā blakus esošā veikala pārdevējai, jo pēc talkas katrs saņēmām lielu konfekšu tūti. Ar cieņu atceros savus skolotājus, kuri prata ielikt labus pamatus zināšanām. Skolotāja Martinsone mācīja latviešu valodu un literatūru, skolotāja Žeire - matemātiku, skolotāja Smirnova - krievu valodu, skolotājas Rotkeviča, Zariņa un Zaļā - vācu valodu. Varu droši teikt: skaists bija pamatskolas laiks!”
Arī pirmās iemaņas skolotāja darbā B.Rukmane guvusi, jau mācoties 6.klasē. “Skolotāja uzticēja matemātikas (toreiz – aritmētikas) darbu labošanu. Vienu burtnīcu ierādīja kā paraugu, pārējās izlaboju es. Matemātika man padevās ļoti labi, arī patika. Laikam tas bija skolotājas Edītes Žeieres nopelns. Viņa vēlāk kļuva arī par audzinātāju. Vēl tagad atceros, ko tiku mācījusies, kaut arī mans ikdienas darbs nebūt nav saistīts ar matemātiku. Spilgti atceros 4.klasi, kad matemātikas kontroldarbā nopelnīju vieninieku. Solabiedrei nepadevās šis priekšmets. Tā kā mums rokraksti bija gandrīz vienādi, vispirms ātri izpildīju savu, tad samainījām burtnīcas un es sāku pildīt draudzenes kontroldarbu. Acīgā skolotāja pamanīja, pienāca, palūdza man burtnīcu. Es padevu, bet uz tās bija rakstīts nevis mans vārds, bet gan draudzenes Elitas. Skolotāja laipni pateica paldies un abām dienasgrāmatā ielika pa treknam vieniniekam. Cik smaga toreiz likās soma, ejot mājās! Mūsdienās daudziem liec, kādu vērtējumu gribi, neko daudz tas neizsaka. Savukārt, kad mācījos 8.klasē, vēstures skolotāja vēl studēja neklātienē. Viņas kursa darbu tīrrakstā pārrakstīju es. Varbūt tas tādēļ, ka viņa rakstīja ļoti sīkus burtus un man bija glītāks rokraksts. Atminos, kā vakarus aizvadījām viņas dzīvoklītī, kamēr darbs tika pabeigts,” stāsta B.Rukmane.

Pietrūkst likvidētās skolas
2000.gads atnesa pārmaiņas B.Rukmanes personīgajā dzīvē – pēkšņi pa mūžības ceļu devās tētis. “Ozolkalnā bija diezgan liela vecāku māja. Lai mamma nepaliktu tur viena, nolēmu ar ģimeni atgriezties savā bērnības zemē. Līdz tam biju trīs gadus strādājusi Daukstes skolā un divdesmit gadus Druvienas skolā. Skumji, ka vairs nevienas no šīm skolām nav. Lauku skolām tomēr ir savs skanējums. Tajā vasarā Ozolkalna pamatskolā veiksmīgi atbrīvojās vācu valodas skolotāja vieta, un tā es atgriezos savā skolā. 1.septembri gaidīju ar nelielu satraukumu. Domāju, kā būs sākt darba gaitas skolā, kurā vēl joprojām strādā mani skolotāji, kurā pati esmu mācījusies. Tomēr viss iesākās ļoti jauki. Vēlāk kļuvu par direktores vietnieci ārpusklases darbā, mācīju arī krievu valodu, latviešu valodu un literatūru. Visus šos gadus biju arī klases audzinātāja. Pusgadu pat tiku audzinājusi divas klases vienlaikus. Patika skola, patika darbs, ļoti laba bija gan sapratne, gan sadarbība ar skolēnu vecākiem. Daudzi no tiem bija mani skolasbiedri. Ne tikai mācoties, bet arī strādājot skolā, man patika organizēt un vadīt dažādus pasākumus. Vadīju arī otro un trešo salidojumu,” stāsta B.Rukmane.
Sāpīgi bija uzzināt, ka skolai draud likvidācija. “Piedalījāmies dažādās akcijās, centāmies nosargāt Ozolkalna pamatskolu, bet, kad no darba bija jāaiziet direktorei Sofijai Sudarovai, jau sapratām, ka tas ir tikai laika jautājums. Lai piedod pārējās divas direktores, bet viņu interesēs vairs nebija saglabāt skolu. Skumīgi. Skola ar diezgan senu vēsturi, ar ļoti labām tradīcijām, veiksmīgu mācību darbu, ar izciliem sportistiem aizgāja nebūtībā. Ne jau pilsētas tuvums pie tā vainojams, bet gan... tie paši zinās, kuri tikai vārdos bija it kā par skolu, bet darbi rādīja savu. Joprojām sāp sirds un nelabprāt gribas doties uz telpām, kurās vairs nejūt īsta saimnieka darbu un atbildību. Tāda sporta halle, kāda, pateicoties direktorei Sofijai Sudarovai un toreizējai pagasta vadībai, tapa Ozolkalnā, bija reti kurai skolai,” atzīst B.Rukmane.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cieši kopā ar Ozolkalna skolu

Kategorijas