Nedēļa vēsturē

2018. gada 24. augusts 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varabūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz augustu pilnīgi citā laikmetā.

1877. gada 25. augustā piedzima rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Vairākas latviešu bērnu paaudzes viņu pazīst kā “Baltās grāmatas” autoru. Viņa spalvai pieder arī šādi vārdi: “Es nolūkojos, kā nāk un iet mana mūža dienas. Cik savāda ir viņu gaita! Brīžam viņas lien kā sliekas, brīžam viņām ir spārni. Un daudzreiz es domāju, kuras gan no viņām tās labākās? Varbūt tās, kuras lēnām lien, jo tās atstāj mazu sliedi mūža zemē. Bet varbūt arī tās, kurām ir putna gaita, jo tās ir pilnas cēluma un saules gaismas, kaut arī viņu spārnu vēdieni drīz nostāj viļņot gaisā.”

2003. gada 27. augustā Marss Zemei pietuvojās 55,75 miljonu kilometru attālumā, kas bija mazākais attālums starp abām planētām. Marss, to vērojot ar neapbruņotu aci, tāpēc gan neizskatījās lielāks, toties bija daudz spožāks, un spilgtais, sarkanais spīdeklis tumšajās rudens vakaru debesīs bija visai iespaidīgs skats.
Zeme riņķo ap Sauli kā trešā tai tuvākā planēta, Marss – ceturtā. Vidējais attālums starp abu planētu orbītām ir apmēram 78 miljoni kilometru; tā kā planētu orbītas ir elipses un Zeme kustas ar lielāku ātrumu, tad, tai “apdzenot” Marsu, šis attālums var būt lielāks vai mazāks.
Marss visos laikos bijis noslēpumains – jau sākot ar itāļu astronoma G.V.Skiaparelli it kā pamanītiem kanāliem līdz mūsdienu planētas pavadoņu fotografētiem veidojumiem – piramīdām, kaut kam līdzīgam senas indiāņu pilsētas drupām, un noslēpumainajai “Marsa sejai”. Marsa grunts satur lielu sasaluša ūdens daudzumu, tālā pagātnē uz tā varēja būt apstākļi, kas piemēroti dzīvībai. Arī tagad teorētiski šāda iespēja pastāv – klimats uz planētas ir ļoti ekstrēms, taču samērā tuvs augstkalnu apstākļiem uz Zemes.

1826. gada 26. augustā, savā kronēšanas dienā, Krievijas cars Nikolajs I dāvāja jaunus titulus daudziem saviem atbalstītājiem. Starp tiem bija arī barons Grigorijs Aleksandrovičs Stroganovs, kurš par nopelniem diplomātiskajā darbā kļuva par Krievijas impērijas grāfu. Cars viņam deva devīzi: “Dzimtenei atnesa bagātību, bet sev – vārdu.”
Mūsdienās viņa vārdu gan vairāk atceras it kā kāda dzimtas locekļa, it kā tā pavāra izgudrotā ēdiena – befstroganova – dēļ. Visbiežāk min Grigorija mazdēla Aleksandra vārdu, kura “lukulliskās pusdienas” ar tādiem ēdieniem kā siļķu vaidziņi (vienam šķīvim bija vajadzīgas 1000 siļķes), vārītas lāča ķepas un medū un sviestā ceptas dzeguzes diezin vai ir pārspētas.

1848. gada 24. augustā Tallinā mira Baltijas vācu izcelsmes Krievijas jūrasbraucējs admirālis Ivans (arī Ādams Johans) fon Krūzenšterns. Dzimis Hagudi pilsētā (Igaunijā) 1770. gada 19. novembrī, apbedīts Tallinas Doma baznīcā.
Pabeidzis Kronštates Jūras kadetu korpusu, I.Krūzenšterns piedalījās karā ar Zviedriju; par varonību Viborgas kaujā paaugstināts par leitnantu. Lai pilnveidotu zināšanas jūrniecībā, kā brīvprātīgais iestājās Anglijas flotē. Jaunā jūrnieka sapnis bija nokļūt Indijā, bet angļi nosūtīju uz Kanādas krastiem, kur jauneklis piedalījās jūras kaujās ar frančiem. Savā dienestā viņu uzaicināja pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons, zem ASV karoga I.Krūzenšterns apbrauca virkni Karību jūras salu. Beidzot radās iespēja nonākt Indijā; par mata tiesu izglābies no bojāejas vētrā, burinieks sasniedza Kalkutu. Laimīgais jūrnieks, nokāpis krastā, “saķēra” malāriju un izārstējās tikai pēc diviem mēnešiem.
Atgriezies Krievijā, viņš iesniedza valdībai projektu par pirmo Krievijas jūrnieku ceļojumu apkārt pasaulei, un viņu iecēla par ekspedīcijas vadītāju. Ekspedīcija 1803. gada 7. augustā devās ceļā no Kronštates, apbrauca Amerikas kontinenta tālāko dienvidu punktu Horna ragu, apmeklēja Marķīzu un Havaju salas, Aļasku, Nagasaki (Japānā) un, apbraucot Āfriku, atgriezās Kronštatē. Ekspedīcija atklāja vairākas agrāk nezināmas Klusā okeāna salas, atveda tajās iegūtas botāniskas, zooloģiskas un etnogrāfiskas kolekcijas, veica zinātniskus pētījumus. Saglabājies I.Krūzenšterna pārsteiguma izsauciens, pie Horna raga pirmo reizi ieraugot pingvīnus: “ Jā... Grūtniecība bezdelīgas kropļo!”
2009. gada 28. augustā pēc renovācijas svinīgi atklāja satiksmi pāri Kalpaka tiltam Liepājas Karostā. Atjaunošana bija nepieciešama, jo zem Gruzijas karoga ejošais tankkuģis “Anna” 2006. gada 12. jūlijā sadragāja tilta ziemeļu daļu.
Kad 19. gadsimta beigās sāka Karostas izbūvi, 3,5 kilometru garais ostas kanāls kļuva par šķērsli militārās pilsētiņas, kuģu remonta darbnīcu un garnizona sakariem ar pilsētu. 20. gadsimta sākumā pieņēma lēmumu būvēt tiltu. Projektētājiem bija jānodrošina netraucēta kuģu kustība, un tie nevarēja izmantot plaši lietoto paceļamo tiltu veidu – pacelti 35–40 metrus garie tilta laidumi kara gadījumā būtu lielisks mērķis apšaudei no jūras, tādēļ tiltu veidoja izgriežamu. Tā metāla konstrukcijas gatavoja turpat, kur Eifeļa torņa konstrukcijas, – Brjanskas metālapstrādes rūpnīcā griešanas mehānismi un elektromotori tapa Beļģijā. Tiltu iesvētīja 1906. gada16. augustā.
133 metrus garais Kalpaka tilts (tā to sauc kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem, protams, ne padomju okupācijas laikā) vēl mūsdienās ar saviem tehniskajiem risinājumiem ir unikāls visā Baltijā. Lai kuģu kustība varētu notikt bez kavēšanās, tilts jāizgriež maksimāli īsā laikā. Projektētāji garantēja trīs izgriešanas veidus – ar elektromotoru, ar rokām un, ja atsaka mehānismi, ar velkoni. Strādājot ar rokas vinčām ar zobratu pārnesumiem, divi cilvēki pie katra tilta posma to varēja izgriezt četrās minūtēs.
1936. gada vasarā pārdrošais lidotājs Herberts Cukurs savā divplākšņu lidmašīnā izlidoja zem aizvērta tilta arkām. Lidojumu vērojuši daudzi skatītāji, bet lidotāja priekšniecība par pārdrošību viņu sodījusi, pazeminot dienesta pakāpē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas