Puķu namiņš ceļa malā

2018. gada 28. augusts 00:00

3987

Puķu namiņš - tā esmu iedēvējusi māju pie Gulbenes robežas uz Rēzeknes ceļa, kur garām bieži braucu ar riteni. Skaistā vecās muižas būve visu vasaru slīgst krāšņos ziedos. Tās saimniece Aija Ledskalniņa šajā mājā dzīvo jau 16 gadus. “Atceros - kad bija piedzimis jaunākais mazdēls, tad te sāku dzīvot. Pati esmu no Stāmerienas. Daudz darba un pūļu ielikts, dēli palīdzēja, tagad gan viena pati raujos, žēl tikai, jo diezin vai kāds pēc manis te no ģimenes vairs dzīvos,” prāto kundze. Aijas dēli un viņu ģimenes dzīvo un strādā Rīgā un Vācijā. Aija stāsta, ka māja ir ar vēsturi, tā piederot pie Vecgulbenes muižas kompleksa, vācu stils tur labi redzams arī šodien. “Kad ievācāmies, toreiz bija diezgan bēdīgs skats - ar sūnu jumts bija, aku bērni raka, bet mājas sienas gan pamatīgas,” piebilst Aija. Tagad māja uzposta kā princese un tās apkārtne priecē ikvienu garāmgājēju.
Puķu lērumam, kas zied ap māju, stādus kundze izaudzējusi pati. “Kādreiz tirgū ar stādiem tirgojos, tagad gan vairs ne, nav tik daudz spēka, pensionāram jau paliek par grūtu,” atzīst Aija. Viņai patīkot visas puķes, tādu mīļāko ziedu nav. Pagalmā aug arī simtgadīgs ozols. “Kāds skaistulis!” es jūsmoju, bet kundze saka, ka ar šo skaistuli rūpju arī pietiek. Zari ozolam esot saauguši tādi milzeņi, ka gūlušies uz jumta, tāpēc bija jāsauc talkā arborists. „Un tās lapas...” Aija nopūšas.
“Bet te ir tik skaisti!” viņa nosaka, un jāpiekrīt simtprocentīgi. Piekalnītē - Aijas dārzs, upe tek lejiņā - gandrīz kā dziesmā. ”Upei - liels paldies!” Aija saka. Tā glābjot puķes un visu dārzu, siltumnīcu. Lai arī ūdens upē šovasar pamaz, var teikt, ka tā - gandrīz sausa, tomēr laistīšanai nav pietrūcis.
“Darāmā jau te ir daudz katru dienu,” atzīst Aija. Tagad – ražas laiks, jāvāc dārzs, rudens avenes jau pirms divām nedēļām sākušas ražot, ķirbji saauguši lieli. “20 kilogrami šim būs,” Aija rāda oranžo bumbu. Un vēl paprika, tomāti un viss pārējais. “Kur jūs to ražu izlietojat?” es jautāju.
Jā, bērni maz ko līdzi aizvedot, bet esot radi, kas palīdzot tikt galā ar izaudzēto. “Krustdēls jau man palīgs darbos, dārzā jau vienam grūti.” Bet tāpat apņēmīgajai kundze jau liels saraksts darāmo darbu uz priekšu. “Dārzam jāved mēsli, jāierok, tad pavasarī dēls nofrēzēs,” viņa saka.
Kā ir dzīvot šosejas malā? “Nekādas vainas,” teic Aija. “Kad te vēl bija zemes ceļš, tad gan bija slikti, bet tagad ir labi. Jā, mašīnas daudz braukā, lielākoties kokvedēji, bet nejūtu to vairs. Es pati vairāk dzīvoju istabās uz pagalma pusi, uz ceļa pusi – tur mans kaķītis saimnieko,” sirsnīgi piebilst Aija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Puķu namiņš ceļa malā

Kategorijas