Atkal Dālderkalnā

2018. gada 28. augusts 00:00

Ja viņi būtu blakus, iespējams, būtu izrunājušies, varbūt pat izlīguši un savu pārmetumu akmeni azotē nenēsātu. Tiešsaistē viņi pagaidām nesatiekas, jo viss vēl liekas pārāk svaigs. Vajadzīgs laiks, lai nomierinātos satrauktie prāti un rastos pareizie secinājumi. Zemeņu lauki ir kā Ilgas saruna ar sevi kā psihologu, kā prāta masāža un lēmumu pieņemšanas laiks. Labā ziņa ir tā, ka Jurim ir tēva atbalsts un rūpes. Ir sāktas Andreja medicīniskās izmeklēšanas un priecē cerīgās prognozes. Juris tur nav viens, viņu ar ģimeni vieno vismaz virtuālās saites.

9. Viesu nama īstā saimniece.
Aiz upītes, pavisam netālu no “Irbēm”, jau vairākus gadus bezdarbībā dus kādreizējais mākslinieka Haralda Aploka viesu nams, kas nes saimnieka uzvārdu. Viesus aizvien uzrunāja mākslinieka izveidota norādes zīme – “Aploki” un “Irbes”. Grafiski veidotā norādes zīme zaļi baltā krāsu kombinācijā ar putnu – irbi stilizētā aplokā bija kā sadarbības zīme starp abām kaimiņu saimniecībām. Kad viesu nams beidza darboties, reklāmas zīme pazuda. Iespējams, vēl kādam šī norādes zīme ļoti imponēja. Modē nākušajā biznesā – viesmīlībā daudzus gadus veiksmīgi darbojās gan pats mākslinieks, gan viņa kundze Veronika. Viņa bija studējusi aktiermākslu, bet, savu talantu uz skatuves nespēdama pacelt līdz augstākajām virsotnēm, pievērsās nelaiķu aizvadīšanas rūpalam un bija ļoti pieprasīta. Latvijā bija sācies tāds kā mirušo bums, un katru nedēļas nogali kapi vai mudžēt mudžēja no drūmiem, dvēseles sāpju nomāktiem ļaužu pūļiem. Dobji skanēja baznīcu un kapliču zvani, vēstot apkārtnei, ka atkal kādu cilvēku šajā saulē nebūs lemts satikt, ka vēl viens mūžs ir noslēdzies. Un bēru bizness plauka.
Iejūtīgā izvadītāja Veronika beidzot jutās uz dzīves skatuves kā pirmā plāna aktrise. Viņa bija papildinājusies arī speciālos kursos un saņēmusi sertifikātu, ka ir tiesīga sniegt savus pakalpojumus mirušo izvadīšanas un bēru rīkošanas nozarē. Viņas amats papildus piesaistīja klientus viesu namam. Novadā, liekas, nebija nevienas kapsētas, kurā viņa nebūtu stāvējusi pie aizgājēja galvgaļa. Viņu aicināja arī uz pārnovadiem, un viņas lielais pluss bija labas psihologa prasmes un izstrādātais pievilcīgais imidžs. Savācot datus par aizgājēju, viņa spēja uzklausīt un mierināt. Viņas kredo bija nekad nesēsties pie bēru mielasta galda un, līdzko aizgājēja miesu apsedza kapu kopiņa, doties projām arī tad, ja mielasts, notika pašu namā. Tomēr ar gadiem bēru bizness uzlika pārāk lielu emocionālu slodzi un Veronika sāka bēriniekus pārvirzīt citiem šīs jomas konkurentiem.
Viņu viesu nams bija izslavēts arī kā mākslinieku un ārzemju tūristu iecienīta atpūtas vietu. Piesaistīja latviskais un tautiski vienkāršais mājas interjers, mākslinieciskā aura. To izstaroja mākslinieka paša gleznas, ainavu skices un reizēm izmeklētu kolekciju izstādes, kuras sanesa un saveda ekspozīcijai draugi un tuvākie un tālākie kolekcionāri. Zirgu tēma, ziloņu kolekcijas, gudrības simbola pūču spieti, gludekļu un pulksteņu, tad krūzīšu kolekcijas. Kur tad vēl kalendāri, atmiņu bloki un visbeidzot arī rokdarbi no vecmāmuļu pūra lādēm! Vieniem skatītājiem tie likās galīgie krāmi un banalitātes, citi brauca no tālienes, fotografēja, lika sociālajos tīklos un jūsmoja. Pulcējās muzejnieki un pārpirka no īpašniekiem veselas kolekcijas vai to daļas. Reizēm “Aplokos” bija kā tirgū. Gaumes bija dažādas, un izdabāt neviens necentās. Saimnieku sirsnīgā un ģimeniskā attieksme, ezera tuvums, Urdaviņas noslēpumainība un dabas maģija bija papildu intereses faktors. Peļņa, salīdzinot ar bēru rīkošanu, bija samazinājusies, tomēr mākslinieks uz biznesa kritumu skatījās optimistiski: „Labāk tā, nekā nekā! Kāpēc ik nedēļas nogali pavadīt savas tuvākās vai tālākās nākotnes bēdīgajā apcerē? Būsim vismaz savās domās optimistiski un baudīsim dzīvo! Mēs visi reiz mirsim, bet ne jau katru nedēļas nogali pieri pret sienu sist...”
Tad sekoja gleznu periods, kad Haralds portretēja viesus, rīkoja plenērus dabā, veicinot arī pozitīvu bohēmu un izklaidi. Kredītus nama labiekārtošanai no bankas viņi nebija ņēmuši. Viss pašu rokām un ar savu gaumi. Taču laikam jau finansiālie apstākļi nama slēgšanai nav bijuši noteicošie. Runāja, ka Veronika aizrāvusies ar kādu slavenību, pazīstamu aktieri un Haraldu pametusi. Depresija piemeklējusi mākslinieku, un nams, vairākus gadus neapdzīvots, izlikts interneta sludinājumos pārdošanai. Daži interesenti pēc sludinājuma gan iegriezušies, taču nopietna interese nav radusies. Pāris reizes vasarā draugu tusiņu uzrīkojusi mākslinieka jaunā paaudze, atvaļinājuma laikā te atpūtušās dažas pilsētnieku – paziņu ģimenes.
Arī Apsīši bija ieinteresēti viesu nama dzīvības uzturēšanā. Lauksaimniecības produkti, ogas, dārza veltes bija laba noieta prece tepat uz vietas. Apsīšiem patika mākslinieka vitalitāte, humors un draudzība. Jānis bija ticies ar Aploku un noskaidrojis, ka viss viesu namā ir vietā: mēbelējums, virtuve, viesu istabiņas ar aprīkojumu. Papildus relaksācijai kalpoja nelielā pirts. Tikai atvērt durvis un saimniekot! Tieši to Ilgai pēkšņi piedāvāja Aploks. Ziņa, ka uz vasaru padzīvot tēva mājās ieradusies ārzemniece Ilga, sasniegusi mākslinieka ausis un viņam esot radusies spontāna ideja atdzīvināt kaut uz vienu vasaru nama dzīvību. Ilga taču būšot izveicīga palīdze, apsviedīga saimniekotāja, ja viņš ņemtu pārējās lietas savās rokās. Varbūt bijis arī otrādi un Apsīši paši uzrunājuši savu labo kaimiņu? Meitas dēļ ne to vien spēja mīlošo vecāku sirdis. Ilgai vajadzēja aizraušanos, dzīves pārmaiņas un pozitīvas emocijas. Ilga pēc nelielas šaubīšanās un pārdomām piekrita pamēģināt. Rosība un dzīvesprieka atgriešana ir tieši tas, kas viņai šinī depresīvajā periodā nepieciešams. Aploka noteikumi likās pieņemami: galvenais ir vēlēšanās darboties, plānot notikumus, saplānot izdevumus, nodrošinot servisu.
Tūrisma un izklaides sezona sākas, un Ilgai rodas iedvesma. Cerības un aizraušanās ar jauno ideju dod tikpat kā jaunus spārnus. Viņa gan šaubās, kā uz to skatīsies Juris, bet tad atmet ar roku: viņa darīs, kā ir izlēmusi un kā viņai pašai liekas pareizi. Pakļauties vīra iegribām un padomiem viņa bija piekususi, un vēlēšanās kaut ko izdarīt arī pa savam prātam ņēma virsroku.
Un “Aplokos” rosība! Larisa ir pielikusi savu roku un izdomu priecīgas talkas sarīkošanai, un pēc apkārtnes sakopšanas darbiem notiek viesu nama modināšanas process ar jautrām izdarībām. Kārlis par to ievieto internetā bildes un video. Lai cilvēki redz! Tagad katrs sevi var eksponēt interneta portālos. Lai arī Juris un tēvs Vācijā ierauga, kas notiek bez viņu klātbūtnes te Latvijas “Dālderkalnā” un “Lejaskrogos”! Saaicinātie draugi, dziedātāji un dancotāji līksmojas un priecājas vēl jautrāk nekā agrākajos viesu nama laikos. Ir mākslinieka vecie draugi, solīdi kungi un mākslas aprindu dāmas, kas šim notikumu raibumam piešķir īpašu šarmu. Ir tikpat kā deju un dziesmu mazais festivāls dabā, ko sarīkojuši vietējie un pieaicinātie kultūras darbinieki, dziedātāji un teātrinieki.
Aploks dzen jokus un smejas, ka varbūt arī viņa Veronika redzēs un nožēlos savu pārsteidzību, apjaušot, ka viņas bijušais vīrs ir atkal zirgā. Plāni par tālāko tūrisma attīstību novadā ir lieli, un tie nav uz zila gaisa būvēti. Nesen ir izsludināts konkurss uz novada tūrisma centra vadītāja amatu, un Larisa tieši šāda lokāla pasākuma laikā cenšas pierunāt Ilgu piedalīties konkursā. Iepriekšējā vadītāja ir aizgājusi citā darbā, un konkurss ir ārkārtas. Pretendentu pieteikumu termiņš ir saīsināts. Prasības šāda amata ieņēmējam pilnībā sakrīt ar Ilgas iespējām. Un kurš gan ir teicis, ka, atrodot piemērotu darbu Latvijā, viņai būtu jāatgriežas Vācijā? Larisa kā viņas uzticības persona, rekomendācijas devēja un vietējā uzņēmēja ir ļoti pārliecināta, ka, iedrošināta un atbalstīta, tieši Ilga konkursā uzvarēs. Ilgai ir augstākā izglītība, svešvalodu zināšanas, organizatora darba iemaņas arī skolotājiem nav svešas, tāpat kā komunikāciju prasmes un darbs ar datoru. Informācijas par šo tūrisma informācijas amatu internetā ir pārpārēm: ko vakar nezināji, šodien jau uzzini! Sapratni par uzņēmējdarbību dzīvē varēs pamācīties pie Larisas un Kārļa. Ja Ilgai izdotos laba motivācijas vēstule, kas ieinteresētu komisiju, varbūt citi pretendenti tās priekšā nobālētu. Viņa pievienos savam amata pieteikumam kā tādu odziņu svaigo materiālu par pasākumu “Aploku” viesu namā. Sevi ir jāizrāda un jāeksponē pie katras radušās iespējas. Kārlis visu notikuma gaitu iefilmē, tad samontēs un apsola komisijai, kas vērtēs pretendentu konkursu, to arī nodemonstrēt. Tā, Larisasprāst, būtu īsta vietējā sensācija: no ārzemēm atgriezusies jauna skolotāja pārņem tūrisma centra vadītājas amatu. Varbūt palīdzēs arī tas skaistais, šobrīd aktuālais teiciens: “Gribu tevi – ārzemniek, atpakaļ!” Nedaudz eiforiskā noskaņojumā Ilga piekrīt jaunam dzīves izaicinājumam un kārto konkursa dokumentus. Viņai nav ko zaudēt! Arī solītā alga liekas pieklājīga. Pēc ģimenes krīzes viņai ir izdevība pagriezt savas ģimenes stūri pa savam prātam. Juris par daudz dzīvē ir viņu koriģējis, vadījis un aizvien pamācījis: „Dari tā un dari šitā! Tu neproti! Tu nezini!”
Vienreiz viņa vēlas pamēģināt pati. Dzimtā puse viņai palīdzēs! To mazvērtības kompleksu, kas viņu moka jau ilgāku laiku, viņa pārvarēs, apliecinot savu varēšanu. Sliktākajā gadījuma būs piedzīvojums un pieredze. Ja viņu pieņems, viņiem visiem radīsies iespēja atgriezties Latvijā. Alita pavisam negrib Vācijas dzīvi un tradīcijas un ar katru dienu biežāk un biežāk dīc, ka atpakaļ uz Vāciju nebrauks. Pēc tēva gan viņa ilgojas. Ilga kā savu vienīgo iespēju atgriezties “Dālderkalnā” redz šo izsludināto amata konkursu - kā tādu likteņa zīmi, kā Dieva pirkstu un pirmo savas karjeras pakāpienu. Ja Juris ir piedot spējīgs un saprātīgs vīrs, kuram ģimene ir pirmajā vietā, viņš galu galā var izlemt pārdot to savu Vācijas anštalti.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas