Par zirgiem un maizi

2018. gada 28. augusts 00:00

Ideja izveidot šādu muzeju 1978.gadā radusies agronomam Petram Vasinauskam. Interesanti, ka trīs gadus pirms muzeja dibināšanas viņš zirga pajūgā 43 dienās nobraucis 1051 kilometru, lai pievērstu uzmanību zirgiem, jo tolaik kolhozos un saimniecībās zirgus aizstāja tehnika. Vēlāk uz zirga muzeju lauksaimnieki no visas Lietuvas veduši nevajadzīgo inventāru, kas bija saistīts ar zirgiem, piemēram, ratus, ragavas, seglus, pajūgus, arklus un citas lietas. Esot pat veduši dzīvus zirgus. Arī tagad muzejā ir iespēja jāt ar dzīvu zirgu vai pavizināties zirga pajūgā. Taču tagad muzeja programma ir daudz plašāka, jo notiek arī dažādas citas aktivitātes un izglītojošas nodarbības. Var uzzināt, kā strādā kalējs, kā auž nacionālo apģērbu, kā gatavo koka priekšmetus, ratu riteņus. Klētiņā var aplūkot divu lietuviešu kokgriezēju darbus, kuri katram ir pilnīgi atšķirīgi.
Ir izglītojoša programma par to, kā senos laikos cepa tradicionālo lietuviešu maizi. Tādā piedalījāmies arī mēs. Uzzinājām, ka maizes krāsns slaucīšanai vislabāk der slota no priežu zariem. Varējām izveidot katrs savu kukulīti no mīklas, kas jau bija uzrūgusi. Mīkla tiek gatavota bez rauga, tikai ūdens un milti. Uz svētkiem tiek pievienotas arī ķimenes. Viss process notiek 200 gadus vecā lauku mājā, kuru uzcēlis bagāts saimnieks. Mājā ir klona grīda, kuru nevajag ne krāsot, ne mazgāt. Saimniece stāsīja, ka 19.gadsimtā šajā Lietuvas novadā bijušas tādas mājas. Vienā galā dzīvojuši ikdienā, bet otrā mājas galā katru dienu neļāva iet un arī negulēja. Tur grīda bija no koka, bet nebija apkures. Ziemā tur bija auksti. Tur tikai sanāca viesi, piemēram, uz kāzām, bērēm. Bet ikdienā visi, cik vien ģimenē bija, dzīvoja vienā mājas galā. Tur bija galds, stelles, gulta. Cilvēki gulēja kā siļķes mucā - pieci seši blakus: galva, kājas, galva, kājas. Pirmajā ģimenē, kas dzīvojusi šajā mājā, bijuši 16 cilvēki! Senāk vajadzēja mājā daudz darbaroku, tāpēc ģimenē bija daudz bērnu.
19.gadsimtā cilvēki dzīvoja citādāk un maizi uzskatīja par svētu. Viss bija atkarīgs no laika apstākļiem, tāpēc maize bija bagātība, kas ļāva izdzīvot. Saimniece uzsvēra, ka arī šodien maize ir svēta - paldies Dievam, tās pietiek. Labai maizei jābūt mīkstai, irdenai, saldskābai, tāpēc senos laikos cepējai bija jābūt prasmēm un pieredzei. Bērniem neļāva maizi cept, jo viņi varēja to sabojāt. Iejauca tik daudz mīklas, cik kukulīšus varēja ielikt krāsnī. Konkrētajā krāsnī varēja ielikt sešus kukulīšus, un tā esot bijusi maize mēnesim. Maize nepelēja tāpēc, ka tajā nebija rauga. Mīkla rūga ozolkoka abrā, kuru nedrīkstēja mazgāt ar ūdeni. Tas, kas bija pie abras malām, palika ieraugam nākamajai reizei. Uz lāpstas, lai nepieliptu mīkla, parasti lika kalmes. Lietuvā šādu maizi arī tagad varot nopirkt veikalā. Pirmais kukulītis bija pats svarīgākais, ar to runāja un uz tā uzzīmēja īpašu zīmi - krustu.
Kad mūsu izveidotie kukulīši ir šaujami krāsnī, mēs varam doties aplūkot muzeju vai pavizināties ar zirgiem. Muzejs atrodas vairākās ēkās. Var aplūkot zirga skeletu, izbāzeni; uzzināt, kā zviedz priecīgs, dusmīgs, iemīlējies zirgs; kā noteikt zirga vecumu pēc zobiem; ko nozīmē zirga ausu stāvoklis. Arī zirga krāsām un šķirnēm veltīti stendi. Milzīgā šķūnī ir dažādas ziglietas un liela ratu kolekcija. Tur ir gan tādi rati, ar kuriem mežā brauca, gan tādi, ar kuriem pārvadāja pastu, gan koku vedamie un vēl visādi citādi rati. Pēc noteikta laika dodamies pēc saviem kukulīšiem un arī nobaudām pusdienas kā senos laikos – ar rokām.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par zirgiem un maizi

Kategorijas