Ceļš, kas attīra un bagātina

2018. gada 31. augusts 00:00

1504

Svētceļojums ir pārdomu un pārdzīvojumu laiks, kurā atklājas garīgo meklējumu vērtības, tiek rastas atbildes uz būtiskiem jautājumiem, tas ļauj iepazīt sevi un Dievu. Šajā ceļā kopā ar citiem svētceļniekiem devās arī gulbeniete Gunita Melne, lai kājām ierastos Aglonā Vissvētākās Marijas debesīs braukšanas svētkos.

Svētceļojuma mērķis ir pateicība
“Meitai Tīnai bija 6 gadi, kad pirmo reizi gājām svētceļojumā. Tagad viņai ir 13 gadi. Šoreiz nedomāju iet, bet meita bija sašutusi līdz asarām, tāpēc abas kravājām ceļasomas,” stāsta Gunita. Savulaik ceļā viņa ir devusies gan no Gulbenes, gan arī grupai pievienojusies Viļānos, lai varētu atrast laiku ceļam saskaņā ar darba grafiku. Strādājošam cilvēkam ir pagrūti izrauties uz ilgāku laiku, tomēr to var atrast, spriež G.Melne.
Protams, katram cilvēkam ir sava motivācija doties svētceļojumā. “Pirmajās reizēs es gāju ar kādu konkrētu lūgumu saistībā ar savu dzīvi, ar manām personiskajām īpašībām, kas nepatika pašai, bet vēlāk svētceļojums bija pateicība Dievam. Tagad mēs dzīvojam labi, katrā ziņā labāk nekā jebkad iepriekš. Ja atceras un salīdzina, kādi laiki ir bijuši un ko stāstījuši vecvecāki, tad nākas atzīt – dzīvojam ļoti labi,” secina G.Melne. Viņa uzsver, ka daudzi svētceļojumā dodas pateicībā par bērna piedzimšanu, par jaunuzceltu māju, par labu darbavietu... Tiesa, iet arī ar mērķi saņemt dziedināšanu sev vai ģimenes loceklim, kurš ir smagi slims vai kļuvis atkarīgs.
“Svētceļojumā slavējam Dievu un tiekamies ar tiem, kuri ir pieņēmuši izaicinājumu iziet no savas komforta zonas. Protams, arī es ikdienā tiecos dzīvot komfortā, lai justos maksimāli ērti. Taču svētceļojumā ir jāsamierinās ar to, kā ir. Kādu nakti guļvieta ir uz grīdas, kādu dienu nav dušas, kur nomazgāties. Ēdiens ir garšīgs, bet ļoti vienkāršs. Tas viss ļauj paskatīties uz savu dzīvi no malas un izjust vēl lielāku pateicību par to, ko varam saņemt ikdienā,” spriež Gunita.

Iepazīst sevi un ceļu pie Dieva
Svarīgākais, ka svētceļojumā dienaskārtība ir veidota tā, lai palīdzētu atrast ceļu pie Dieva, kas ir arī ceļš sevis iepazīšanai. Katru dienu ir svētā mise, lūgšanas un klusuma stunda, kas ļauj iedziļināties sevī. “Tas viss ļoti bagātina un attīra. Atceros savu pirmo svētceļojumu, kas, protams, bija visiespaidīgākais – viss bija jauns un neierasts. Kad no tā atgriezos, bija tāda sajūta – mans skapis ir iztīrīts, plaukti tukši un tajos atkal var likt no jauna, jo esmu attīrījusies. Tiesa, tas nav viegli, tāpēc svētceļojuma laikā nereti nonāk pat līdz asarām. Ir tāds teiciens, ka pienāk brīdis, kad svētceļnieks salūst. Pēc tam atkal viss ir labi,” atzīst Gunita.
Protams, fiziski nav viegli vairāk nekā 100 vai 200 kilometrus noiet kājām un būt prom no mājām ilgāk par nedēļu. Tiesa, G.Melne secina, ka šoreiz iet bija vieglāk, jo grupā bija vairākas māmiņas ar maziem bērniem ratiņos, tāpēc gājiena temps bija lēnāks, kā arī biežāk bija atpūtas pieturas. Grupas vadītājs iepriekš ir izbraucis maršrutu un sarunājis, kur varēs apstāties un nakšņot. “Pašiem iepriekš un arī pa ceļam ir jāgādā pārtika, labas gribas cilvēki daudz ko ziedo svētceļnieku uzturam – dārzeņus, augļus, sagatavotus salātus un marinējumus,” atklāj Gunita.

Kļūst par sargeņģeļiem
Lai gan grupā gulbeniešiem pievienojās svētceļnieki no Alūksnes, Balviem un Jaunpiebalgas, bija jūtama savstarpēja sapratne. To veicina spēle “Sargeņģelis”, kura jau kļuvusi tradicionāla. Svētceļojuma sākumā katrs izvelk lapiņu ar norādi, kuram viņš ir sargeņģelis. Par to visu ceļu ir jārūpējas, tam jāpalīdz, jāsagatavo viņam kāds pārsteigums vai dāvana. “Ceļojuma “radio” tiek veltīta dziesma sargeņģelim vai arī sargājamajam. Tikai vakarā pirms ieiešanas Aglonā atklājas, kurš kuru ir sargājis. Tad ir Sargeņģeļu balle. Tas ļoti patīk jauniešiem, kuri ļoti cenšas, lai netiktu atklāti. Turklāt viņi svētceļojuma laikā iemācās palīdzēt gan cits citam, gan jaunajām māmiņām ar mazajiem bērniem, gan vecākiem cilvēkiem panest somas un nomazgāt traukus pēc maltītes,” stāsta Gunita.
Viņa uzsver, ka ceļojumā jaunieši reti spaida mobilos telefonus, lai gan tas nav aizliegts. “Kopā ar mums ir gājuši arī cilvēki, kuri sevi neuzskata par ticīgiem. Viņi vēlas redzēt un zināt, kas ir svētceļojums, kā arī sevi pārbaudīt. Tomēr, manuprāt, dziļi sirdī katram ir šis aicinājums.
Dieva baušļi ir kā sirdsapziņas balss. Ja cilvēks tos pilda, tātad dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu. Tas nozīmē, ka savā veidā viņi ir ticīgie, jo pilda Dieva gribu. Protams, visi cilvēki arī grēko. Savukārt tiem, kuri nešaubīgi tic Dievam, svētceļojums ir kā ticības stiprinājums. Pēc tā esam garīgi bagātāki,” secina G.Melne.
Pirms Aglonas svētceļnieku grupa nakšņoja Rušonas pagastā pie saimnieka Jāzepa. Viņš priecājies, redzot, ka jaunieši iet svētceļojumā. “Tas dod ticību, ka arī nākotnē būs cilvēki, kas ies svētceļojumā, lūgsies, un tāpēc Latvija dzīvos,” teicis Jāzeps.

Ticība dod sirdsmieru un paļāvību
Gunita atzīst, ka ir tipiska padomju varas gados izaugušās paaudzes pārstāve. Kristīta meitene nebija, bet vecmāmiņa pirmās brīvvalsts gados bija saimniece Gulbenes luteriskajā baznīcā. “Mamma baznīcā ir pavadījusi daļu savas bērnības, tāpēc biju dzirdējusi daudzus stāstus par tajā notiekošo. Kādu laiku ģimene dzīvoja mācītājmuižā, taču par katoļu ticīgajiem neko nebiju dzirdējusi. Tiesa, zināju, ka mana tēva dzimta ir dzīvojusi Latgalē. Kad pagājušajā rudenī izlasīju grāmatu “Klūgu mūks”, pēkšņi sapratu, ka ļoti maz zinu par tēva senčiem. Mans vectēvs Staņislavs tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par dalību Latgales atbrīvošanas cīņās. Tāpēc šoreiz, ejot svētceļojumā uz Aglonu, it kā ar citām acīm vēroju Latgali. Esmu sajutusi saikni ar savu Meļņu dzimtu,” atklāj G.Melne.
Uz Gulbenes katoļu baznīcu viņa aizgāja, kad bija apritējuši 40 gadi, taču aicinājumu sajuta jau pirms tam. “Ilgi nevarēju sadūšoties, bet tad kaut kā intuitīvi iegāju katoļu baznīcā. Toreiz priesteris bija Vjačeslavs Bogdanovs. Nokristījos pati, pēc tam kristīju meitu. Ko esmu ieguvusi? Visu! Galvenais – sirdsmieru, kas esot vērtīgāks par veselību. Man ir, uz ko paļauties. Acīmredzot tā pietrūka,” atzīst Gunita. Viņa ir lūgusi Dieva atbalstu un to arī saņēmusi.
Piepildās arī citu cilvēku lūgšanas, ar kuriem kopā būts svētceļojumos. “Aglonā pulcējas ļoti daudz cilvēku, kuri kopā lūdzas. Tas ir tāpat kā pēc Dziesmu svētkiem raksta komentārā “Facebook.com”, ka dzīvos tauta, kas kopā dzied “Tēvs mūsu, kas esi debesīs”,” salīdzina G.Melne. Viņa uzsver, ka svarīgi ir lūgt ne tikai par sevi, bet arī par katru apdzīvoto vietu – pilsētu, ciematu, kur cauri iet svētceļnieki, par baznīcām un draudzēm, kuras viņus uzņem, un visiem ceļā sastaptajiem. “Tas ir skaisti, jo, manuprāt, katra vieta paliek apgarotāka. Tādējādi pozitīvāka kļūst visa Latvija,” atzīst G.Melne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļš, kas attīra un bagātina

Kategorijas