Nedēļa vēsturē

2018. gada 31. augusts 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz augustu pilnīgi citā laikmetā.

1997. gada 31. augustā autokatastrofā Parīzē gāja bojā Diāna Frēnsisa Spensere, Lielbritānijas troņmantinieka prinča Čārlza šķirtā sieva. Diānu dēvēja par tautas princesi, jo viņa bija ārkārtīgi cilvēcīga, viņā nebija augstākās sabiedrības vēsuma. Diāna bija daudz populārāka par savu augstdzimušo vīru, bet laulības dzīvē nejutās laimīga, bija dzīves nesaprasts cilvēks, kas tiecās pēc laimes. Viņa sāka satikties ar Londonas lielākā universālveikala īpašnieka Mohameda el Fajedi dēlu Dodi. Taču laime strauji apdzisa – automašīna, kurā atradās pāris, cenšoties atrauties no viņus uz motocikliem vajājošiem fotogrāfiem, ietriecās Almas tilta tuneļa kolonnā. Abu nāve atstājusi daudz neatbildētu jautājumu. Avārijas oficiālā versija – ātruma pārsniegšana, turklāt automašīnas šoferis, iespējams, bijis vai nu alkohola, vai narkotiku reibumā. Dodi tēvs ir pārliecināts, ka tā bijusi britu specdienestu sagatavota slepkavība, jo britu karaliskā ģimene “neesot varējusi samierināties, ka musulmanis varētu kļūt par nākamā Anglijas karaļa patēvu”.

1271. gada 1. septembrī mirušā Romas pāvesta Klementa VI vietā par katoļu baznīcas galvu tika ievēlēts Lježas arhibīskaps Teobaldo Viskonti, vēlākais Gregors V. Ievēlēšana nebija viegla: desmit itāļu un septiņi franču kardināli, sapulcējušies Vitebro pie Romas, nekādi nevarēja nonākt pie kopēja lēmuma – neviens no kandidātiem nespēja iegūt divas trešdaļas balsu. Kompromisu sasniedza, tikai pēc laicīgās varas rīkojuma strīdniekus ieslēgt apspriežu telpā un, kamēr nebūs panākts risinājums, apgādāt tikai ar minimālu pārtikas daudzumu. Līdzīgas situācijas notika arī senāk, tāpēc jaunais pāvests pēc trīs gadiem izdeva dekrētu “Urbi periculum” (“Kur ir bīstamība”), nosakot, ka arī turpmāk pāvests jāizvēl konklāvā (con clave – zem atslēgas), slēgtā telpā, iztiekot ar trūcīgu pārtiku. Kopš 15. gadsimta konklāvi notika Vatikāna Siksta kapelā. Kardināliem sapulcējoties, durvis aizmūrēja, atstājot šauru spraugu barībai un ūdenim. Par balsošanas rezultātiem konklāva dalībnieki ziņoja, sadedzinot balsošanas zīmes kamīnā: dedzinot tikai papīru, no skursteņa pacēlās balti dūmi – pāvests ir ievēlēts –, bet, pievienojot mitrus salmus, – melni.

1987. gada 2. septembrī sākās tiesas prāva pret 19 gadu veco vācu pilotu Matiasu Rustu, kas, izvairoties no radariem, ar vieglo lidmašīnu “Cessna” bija ielidojis padomju gaisa telpā un piezemējies Maskavā pie Sarkanā laukuma. Lidojuma apstākļus vēl joprojām klāj noslēpumainības plīvurs, jautājumam, kā viņam izdevās pārvarēt radaru “žogu”, nav īstas atbildes. Pēc dažām dienām PSRS līderis Mihails Gorbačovs atcēla no amatiem aizsardzības un pretgaisa aizsardzības ministrus, tā ka M.Rusta lidojums bija lielisks iemesls atbrīvoties no politiskiem pretiniekiem.
Par huligānismu, Aviācijas likuma pārkāpšanu un nelikumīgu robežas šķērsošanu tiesa piesprieda M.Rustam četrus gadus darba nometnē, bet, tā kā tur nevarēja garantēt drošību, nosūtīja uz cietumu. Pēc 14 mēnešiem viņš tika atbrīvots un atgriezās Vācijā. Slaveno lidmašīnu iegādājās kāds bagāts japānis.

1989. gada 3. septembrī Riodežaneiro (Brazīlijā) pasaules čempionāta futbolā kvalifikācijas spēlē Čīles izlasei bija smags uzdevums – lai iekļūtu finālturnīrā, Brazīlija bija jāuzvar vismaz ar divu vārtu starpību. Kad Brazīlija otrajā puslaikā guva vārtus, skatītāji sāka svinēt uzvaru, un 24 gadus vecā sekretāre Rosenerija de Mello (Rosenery Mello do Nascimento), aizdedzinājusi signālraķeti, izmeta to laukumā. Dienvidamerikā šāda uguņošana ir pierasta, taču šoreiz notika negaidītais – raķete nokrita pie čīliešu vārtsarga Rohasa kājām, viņš, saķēris seju, nokrita. Laukumā uzskrēja čīliešu delegācija, Rohasu, kam no sejas lija asinis, steigšus nogādāja ģērbtuvēs. Čīle atsacījās spēli turpināt, kā ziņoja komandas ārsts, Rohasa sejai uzliktas piecas šuves. Brazīlijai draudēja starptautiska diskvalifikācija.
Starptautiskās futbola federācijas izmeklēšanā atklājās cita aina – kā rādīja TV kadri, raķete nokrita vismaz divus metrus no vārtsarga kājām, traumu viņš simulēja un vispārējā burzmā seju viņam sagraizīja ar ķirurga skalpeli. Čīliešu iecere neizdevās – Rohasu no starptautiskām sacensībām atstādināja uz mūžu, komandu diskvalificēja ne tikai 1990. gadā, bet arī nākamajai pasaules kausa izcīņai, bet Rosenerija, kura Brazīliju bija “iecēlusi” finālturnīrā, kļuva slavena – viņa bija komandas PR aģents 1990. gada turnīrā, viņas kailfoto sesiju publicēja “Playboy”, un, kā stāsta, jaunā sieviete vienkārši nespējusi atkauties no precību piedāvājumiem.

1905. gada 4. septembrī Rīgā baltvāciešu ģimenē piedzima leģendārā fotoaparāta “Minox” konstruktors Valters Caps.
Valteram bija vāja veselība, viņš līdz galam nepabeidza nevienu skolu, toties lieliski prata dažādus amatnieka darbus un viņam jau kopš jaunības padevās tehniskas lietas. Par miniatūra fotoaparāta izveidi V.Caps sapņoja desmit gadu. 1936. gadā tika izgatavots pirmais fotoaparāts, to demonstrēt lūdza Rīgas rūpnīcas VEF direktors Teodors Vītols. Kad izgatavoja fotogrāfijas, bija skaidrs – VEF ražos šīs fotokameras! Unikālā izgudrojuma ieviešana ražošanā notika slepeni, inženieri strādāja aiz slēgtām durvīm. Pirmie “Minox” pārdošanā parādījās 1938. gadā – tā bija īsta sensācija! Kameras garums bija astoņi centimetri, svars 125 grami. Skaidrs, ka “Minox” uzreiz iepatikās slepenajiem dienestiem – ar to strādāja gan īsti izlūki, gan filmu varoņi, arī leģendārais Štirlics.
Pirms kara V.Caps pārcēlās uz Vāciju, kur 1948. gadā savā firmā izgatavoja pirmo “Minox” ārpus Latvijas. Līdz mūža beigām 2003. gadā viņš dzīvoja Šveicē, pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas vairākas reizes apmeklēja Latviju. 2001. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija viņam pasniedza Goda doktora diplomu.

1932. gada 30. augustā notika jaunievēlētā Vācijas Reihstāga (parlamenta), kurā pārsvars (230 deputātu) bija Ādolfa Hitlera partijai (NSDAP), atklāšana. Saskaņā ar tradīciju to dara parlamenta vecākais deputāts. Kā likteņa ironija tā izrādījās Vācijas komunistu līdere, 75 gadus vecā, smagi slimā (viņai dzīvot bija atlicis nepilns gads) Klāra Cetkina. Divu partijas biedru balstīta, viņa aizgāja līdz tribīnei, kvēlā runā atmaskoja NSDAP un aicināja antifašistu spēkus apvienoties. Visu K.Cetkinas runas laiku Hitlera partijas biedri svilpa, auroja un lamājās necenzētiem vārdiem, savukārt viņas partijas biedri runātāju sveica ar paceltām dūrēm, saucieniem “Rot front!” un “Internacionāli”.

1946. gada 5. septembrī Zanzibāras salā (Austrumāfrikā) piedzima Farohs Bulsara – pasaulē pazīstams kā grupas “Queen” solists Fredijs Merkūrijs. Viņš komponēja daudzus hitus, kļuva slavens ar “Bohemian Rhapsody”, kas iekļauta gandrīz visos nozīmīgākajos mūzikas ierakstu sarakstos; 2000. gadā briti plašā aptaujā to atzina par tūkstošgades dziesmu. 2001. gadā F.Merkūrijs tika iekļauts Rokenrola slavas zālē. Kopā ar slaveno operdziedātāju Montseratu Kabaljē iedziedāja dziesmu “Barcelona” 1992. gada Barselonas olimpisko spēļu atklāšanai. Ceremonijā gan mūziķim nebija lemts piedalīties – 1991. gada 24. novembrī viņš Londonā mira no AIDS komplikācijām. Par slimību baumoja jau sen, bet viņš to slēpa līdz dienai pirms nāves. Mūziķis daudz ko slēpa no cilvēkiem, piemēram, nav zināma viņa izcelšanās, bet neslēpa savu biseksualitāti.
Britu salās divas lietas esot absolūti neiespējamas: TV ziņas, kas ignorē futbola spēļu rezultātus, un kaut viens brits, kas nezinātu F.Merkūrija “We Are the Champions!”

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas