Dzirkstele.lv ARHĪVS

1.septembra drudzis

Ginta Alberte

2018. gada 4. septembris 09:25

58
1.septembra drudzis

Jauki pavērot, kā 1.septembrī pilsēta kļūst možāka, ielas piebirst pilnākas un daudz vairāk redzams  smaidu, kad kāds mazs skolas bērns ar puķēm rokās steidzas pa Skolas ielu. Gribot negribot atceries savas vai bērnu skolas gaitas. Kāda jauna sākums – tāda sajūta ir vienmēr 1.septembrī, kaut ar skolu vairs īsti nekādas saistības nav. Ja atceros savus skolas gadus, tad tie ir kopumā bijuši saulaini, un, ja arī kas nav veicies, bijuši pārpratumi, sāpes, tad tie aizmirsti un nogrimuši dibenā, un uzpeldējušas tikai labas atmiņas, ko pārrunāt un pasmiet kopā ar skolasbiedriem tikšanās reizēs. Man bija iespēja strādāt skolā, kaut šodien liekas, vai tiešām tas bijis, jo pagājis lērums laika - jau 20 gadi, tādēļ varbūt es idealizēju skolas dzīvi un attiecības starp bērniem, vecākiem un skolotājiem. Man vienmēr ir licies - svarīgākais, ka skolotājs ir sirsnīgs, atklāts un patiess. Tās ir vērtības, ko novērtēs vienmēr bērni, vecāki un paši skolotāji un visa sabiedrība. Un ja arī nenovērtē uzreiz, tad pēc gadiem noteikti. Nav tas viegli būt tādam skolotājam, bet nav tas arī grūti, ja šis darbs patīk no sirds. Ar tradicionālo skolotāju apbalvošanas pasākumu pirms 1.septembra šogad bija tiešām traģikomiski kā nevienu gadu. Tiešām nezināju - smieties vai raudāt! Viena skolotāja, vēl neredzējusi fotogrāfijas, teica, ka viņa tur izskatīsies slikti, jo domes mājaslapā tā bijis, kaut mēs neesam ne domes laikraksts, ne domes portāls un nav mūsu ziņā, kas tur tiek publicēts. Vēl cita skolotāja uztraucās, ka nav izteikusies pietiekami lietišķi, vēl viena - ka baidās par to, ko sarunājusi. Bet laikraksta mērķis jau nav kā sociālajā tīklā vai žurnālā likt glancētu un izskaistinātu fotogrāfiju vai rakstīt dzejā, mūsu mērķis parādīt īstu, dzīvu cilvēku ar patiesām emocijām, rakstīt to, ko viņš domā, nevis ko noklusēt. Cerams, ka tas tikai tāds 1.septembra drudzis, jo mēs jau visi daudz vairāk cienām tos cilvēkus, kas saka, ko domā, un vienmēr vairāk priecājamies par no sirds nākušām emocijām, nevis iestīvinātām runām.