Atkal Dālderkalnā

2018. gada 4. septembris 10:06

(Turpinājums no 28.augusta laikraksta)

Var vadīt uzņēmumu, arī dzīvojot Latvijā, ja rodas saprātīgs līdzīpašnieks. Ka viesu nama atjaunotne ir sekmīgi noritējusi, jūtams jau pēc dažām dienām. Atskan telefona zvani, jautājumi un pat piedāvājumi. Laiks steidzina visu darīt ātri un nekavējoties. Larisa ir nenogurdināma mākslinieka Haralda padomdevēja, un viņiem ir pat savs tāds kā slepens un tālejošs plāns. Gan Andreja slimības dēļ, gan tāpēc, ka no mūžīgā darba stresa jūtas iztukšota, Larisa ir nolēmusi savu veikalu biznesu pārdot un turpmāk dzīvot kā normāla sieviete ar savu vaļasprieku kā dzīvesveidu. Tas ir kādreiz izsapņotais viesmīlības bizness. Kopā ar Andreju un Haraldu viņi trijatā to varētu. Visu var sakoordinēt un sakārtot, ja ir prasmes un vēlēšanās. TaJOS tālajos laikos bija notikumi, kurus tagad varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem atcerēties. Kad Larisa bija jauna un kā sezonas kalpone dzīvoja “Irbēs” pie Apsīšiem, Haralds bija ar viņu aizrāvies un ne vienu vakaru vien klusi noklaudzēja guļamistabas durvis, daiļo kalponi aicinot sniegt to dzīves veldzi, kura ir tas mūžīgais sievietes un vīrieša dzinējspēks. Pēc vairākiem gadiem, kad Larisa jau bija veiksmīga uzņēmēja, Haralds viņai kādā publiskā pasākumā pasniedza gleznu – “Peldētāja”. Tai bija spēcīgs zemteksts: kaila sieviete, saulesstara apmirdzēta, izpeld no tumša un draudīga ūdens virpuļa un pauž savas dzīves alkas, savu apslēpto spēku. Saules stari peldētājas matos vieš gaišu optimismu un mieru. Sieviete ir uzvarējusi straumes spēku un izkāpj krastā. Viņas sejas panti ir ļoti līdzīgi gleznas modelei Larisai. Gleznu Haralds bija gleznojis tajos tālajos laikos, kad vēl nepazina savu nākamo mūzu Veroniku, un šo gleznu uzskata par vienu no savām labākajām aktu gleznām. Daudz ūdeņu kopš tā laika bija plūduši arī pa mazo Urdaviņu, un upīte zina arī šo stāstu. Glezna visus šos gadus, kopš Larisa ir Andreja stabila dzīvesbiedre, ir bijusi “Lejaskrogu” istabas rota. Ja Ilgai izdosies dabūt tūrisma centra vadītājas amatu, Larisa ir izlēmusi kļūt par viesu nama veiksmīgu saimnieci un tad gleznu noteikti novietot tieši viesu namā kā veiksmes un cerības zīmi. Andrejs visdrīzāk akceptēs gleznas jauno atrašanās vietu un bieži, darbodamies viesu namā, no gleznas iedvesmosies. Arī viņam jājūtas kā peldētājam, izsprukušam no slimības atvara ievelkošā spēka. Larisa cieši tic, ka viņus vēl dzīvē gaida rimti vakari, klusas un maigas naktis un pāri visam dzīves alkas. Cilvēka garu paceļ dabas varenība, dvēseles spēks un ticība labajam. Arī tad, ja reālās veselības prognozes nav tik gaišas. Cilvēks ir brīnumaina būtne, spējīga pat vismelnākajā naktī uzkurt mazu cerību uguntiņu, kaut sveces liesmiņas lielumā. Svarīgs ir pozitīvais skatiens, tas gaišais domu ceļš, kuru paši nospraužam un ejam, neņemot vērā uz šķēršļus un ērkšķus.
10. Karlīne un vecmamma Austra
Karlīne jau kādu laiku apciemo “Ziedulejās” mītošo savu otro vecmammu Austru. Varbūt viņa kļuvusi pieaugusi un tāpēc daudzas lietas uztver citādāk? Tā tomēr ir viņas vecmamma. Ja Jānis un Dzidra viņai ir tuvi un mīļi, vai katru dienu blakus, tad vecmammu Austru viņa pazīst mazāk un vienu laiku nesatikās nemaz. Tomēr kāda daļa no vecmammas ir arī Karlīnes gēnos! Kaut kas attiecībās ir nogājis greizi, un nekad nedrīkst teikt: nekad! Karlīnes istabā uz skapja līdz šai dienai sēž polietilēna maisā iebāztais, uz viņas raudzībām vecmammas dāvinātais lielais un mīkstais lācis Tedis, taču jau kā apliecinājums vecmammas mīlestībai un īpašajai attieksmei. Vai lācis sēdējis arī uz dīvāna un ticis bieži apmīļots, Karlīne neatceras. Viņas atmiņā Tedis vienmēr sēž uz skapja nu jau septiņpadsmit gadus. Tāpat ir ar viņas un vecmammas attiecībām: tā vietā, lai pasēdētu blakus un aprunātos, samīļotos un arī izraudātos, viņas bieži izturas kā svešinieces, kā politelēna maisā iepakoti tediji. Vecmamma Austra aizvien savas runas ved uz negatīvo. Sūdzas par Lindas sen nodarītiem pāridarījumiem, par savām slimībām un sadzīves klapatām, piemin Zigurdu un skumst par savu neizdevušos dzīvi. Vienreiz Karlīne grib pielikt tam visam punktu, nocelt Tedi no skapjaugšas, izraudāties viņa kažokā, iedot viņam kārtīgu dunku dusmu brīžos un sabučot uz purniņa laimīgās dienās, izrunāties ar vecmammu, apņemt viņu ap pleciem. Viņa vēlas kļūt labāka un izlīdzināt bijušās nesaprašanās.
“Ziedulejas” ir kādu sešu kilometru attālumā no “Silaines”. Tur nelielā istabiņā ar virtuvīti dzīvo viņas tēva Zigurda māte Austra. Tēvu Karlīne atceras kā pa miglu: tad, kad viņš autoavārijā aizgāja bojā, viņai nebija vairāk par četriem gadiem. Tā kā mammas Lindas dzīvi kopā ar tēvu nevarēja uzskatīt ne par laimīgu, ne izdevušos, tad arī saikne ar vecomāti bija tikai epizodiska, un, gadiem ejot, Karlīnes apciemojumi kļuva retāki. Austru vecuma galā pieskatīja un apgādāja ar pirmo nepieciešamo māju jaunie īpašnieki, kuri “Ziedulejas” bija nopirkuši, vēl Zigurdam dzīvam esot, ar noteikumu, ka Austra līdz savu mūža dienu galam tur saņems mājvietu. Uz lielajiem svētkiem kā Ziemassvētki un Lieldienas Linda ņēma Karlīni pie Austras līdzi, un viņas kādu brītiņu paciemojās, parunājās, padzēra tēju ar cepumiem. Vecmamma uz svētkiem deva viņām dāvanas. Tomēr pārsvarā Austra aizvien pukojās par savām dzīves likstām, par vientulību un viņas ar Lindu sastrīdējās par sīkumiem, un ciemošanās sanāca arvien īsākas un retākas. Vecmammai ārkārtīgi nepatika Kārlis. Varbūt greizsirdība bija tāpēc, ka Kārlis bija kļuvis par tādu kā Karlīnas audzinātāju, kaut oficiāli ne aizbildnis, ne patēvs neskaitījās.
Karlīne atcerējās, ka pirms daudziem gadiem, kad viņa bija vēl bērns, vecmammai bija liels ruds kaķis Rūdis, kas glaudās pie Karlīnes kājām, ar viņu spēlējās un skaļi murrāja. Agrīnajā bērnībā viņa bieži Lindu aicināja: „Aizbrauksim pie Rūda un vecmammas!” Viņiem pašiem nekad neviens kaķis pilsētas mājās nebija piederējis, varbūt tieši tādēļ vecmammas Rūdis likās īpaši mīļš. Tagad viņš jau sen bija citos medību laukos, un Karlīne atcerējās, kā viņi Rūdi apbērēja. Kaķa bija tik žēl, ka ilgi nespēja nomierināties un viņa no sirds raudāja. Acīs ilgi stāvēja nepievilcīgā aina, kā Rūda aukstais ķermenis tika ieguldīts bedrē zem jasmīnu krūma. Kapiņu Karlīne ilgi un cītīgi kopa. Sevišķi tanīs reizēs, kad viņa ar mammu un Austru brauca uz kapiem apmeklēt Zigurda atdusas vietu kapu svētkos. Tas bija gandrīz kā rituāls saglabāt arī Rūda piemiņu. Varbūt Rūdī bija iemiesojies viņas tēvs Zigurds? Karlīnei patika tādi mistiski notikumi un vērojumi. Dzīvēs nekad nekas nenotiek tāpat vien.
Vecmammai tagad ir vēl divi citi kaķi – viņas ikdienas kompānija un sarunu biedri. Vecmammai, paliekot aizvien vecākai, viņas kaķu mīlestība tikai pieauga. Kaķi ir viņas ģimene, viņa ar tiem runājas kā ar cilvēkiem, silda pie kaķu sāniem savas kājas un klēpi, un Karlīnei, nu jau saprātīgai un gandrīz pieaugušai meitenei, tieši šo pieķeršanos kaķiem vērojot, sirdī iezogas tāds kā žēlums un saprašana par vientuļās vecmammas traģisko dzīvi, un viņa labprāt sāk to biežāk apmeklēt un turēt tādu kā rūpi.
Vecmamma no savas nelielās apgādnieka pensijas ik ciemošanās reizi iedod arī Karlīnei kādu naudiņu konfektēm vai kādai dāvanai uz svētkiem. Laikam tā viņa cenšas izlīdzināt savu mīļuma parādu, bieži stāstot par Zigurdu, raudot un pukojoties, cik viņš bijis pārgalvīgs un tāpēc tik īsu mūžu nodzīvojis. Austrai bijusi grūta dzīve. Arī Zigurda tēvs Gustavs bijis smaga rakstura cilvēks, kas nodzēris veselo saprašanu un veselību. Nekad Karlīne nebija dzirdējusi, ka viņas tēvam bijis arī brālis – invalīds Kalvis. Kamēr viņš dzīvojis bērnu invalīdu namā, Austra vismaz ik pāris mēnešus paslepus braukusi ciemos. Nevienam no radiem nav drīkstējusi par to stāstīt. Zigurds tā kaunējies par savu brāli, tā kaunējies... Laikam jau Austra beidzot bija piekususi šo savu noslēpumu glabāt, un tas izsprucis pavisam nepiemērotā laikā un vietā Karlīnes ciemošanās reizē. Tas Karlīnei bijis pilnīgs šoks. Ilgs laiks ir pagājis, un nekad neviens par to nav runājis. Linda nekad nav satikusi dīvaino Kalvi. Kāds viņš ir, ar ko tur invalīdu namā nodarbojas, kā rit viņa dienas? Liekas, ka arī vecmamma vēlētos viņu atkal satikt. Bērns vienalga ir bērns visu mūžu. Karlīne nolemj piepildīt Austras vēlēšanos un pie izdevības paskatīties, kāds ir šis nesatiktais tēva brālis, viņas onkulis. Viņa ir ar labo domu apsēsta, un tā vēl jāapdomā. Varbūt arī Lindai vai Kārlim nekas nav pret mazu labdarības pasākumu?
Kādu dienu, kad Karlīne pēc skolas atkal apciemo vecmammu. Austrai ir ciemiņš, vīrs pāri pusmūžam, kurš atnācis māju saimniekiem un vecmammai malku paskaldīt. Austru viņš pazīstot jau no tiem laikiem, kad pēc Zigurda traģiskās nāves bijis pat tāds kā Austras atspaids un sarunu biedrs. Toreiz strādājis par vietējā veikala naktssargu. Tajos tālajos laikos bijušas modē laupīšanas un uzbrukumi inkasentiem. Vienā no tādām reizēm autoavārijā bojā gājis arī Zigurds. Vilis – tā sauc ciemiņu, iepazīstinājis ar sevi: lai ņemot viņa teikto nopietni – viņš esot Kārļa tēvs... Larisa bijusi viņa jaunības dieviete un aizraušanās. Viņš gan uz vīra godu neesot pretendējis, bijis nenopietns cilvēks, un Larisa tādu vīru nav gribējusi. Dzīvojis arī kā putns zara galā... Ar Kārli gan tagad lepojoties, izaudzis malacīgs puika. Dažas reizes ar Larisas atļauju esot tēvu arī materiāli pabalstījis, kad viņam gājis pavisam švaki.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas