Un ne jau tāpēc, ka nemīl...

2018. gada 7. septembris 09:25

Daļai sabiedrības – vecākiem, skolotājiem, arī bērniem - jaunais gads sākas tieši ar septembri, nevis ar janvāri. Pārlapojot savus fotoalbumus, nevar nepamanīt, ka mana klases telpa - pārpildīta, jo bijām vairāk nekā 30 skolēni un bija trīs paralēlklases. Mācījos gan pilsētas skolā. Mūsu bija tik daudz! Ko nevar teikt tagad, redzot skolēnu daudzumu pirmajā skolas dienā pie mācību iestādēm. Un tas nav nekas pārsteidzošs. Statistikas dati jau kuru gadu pēc kārtas liecina, ka dzimst mazāk, nekā mirst. Daļa ģimeņu kopā ar saviem bērniem devušās uz ārzemēm. Kāda pazīstama sieviete stāstīja, ka viņas paziņas jau daudzus gadus ir ārzemēs. Arī bērni tur. Kad vaicājot, vai domā atgriezties, atbilde skanot – noteikti, ka nē. Arī sarunās ar citiem ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem ne viens vien man ir atzinis, ka atpakaļ uz Latviju nevēlas. Un ne jau tāpēc, ka nemīl šo zemi. Mīl un māju sajūta, lai arī kaut kur dziļi sirdī noslēpta, bet tā ir. Iemesls ir cits – neapmierinātība ar to, kas un kā notiek. Un aizbraukšana turpinās. Valstī tika tērēti, šķiet, miljoni reemigrācijas plānam. Un? Vai tam ir atdeve? Vairāk gan atgādina darbošanās imitāciju. Un vai atgriežas? Pa kādam – jā. Bet ļoti maz. Un tie, kas atgriežas, ir drosminieki. No pārtikušas dzīves atgriezties te un redzēt, kā veikalos tautieši apgrozās pie nocenoto pārtikas preču plaukta, kā nevar atļauties aiziet pie zobārsta, kā aptiekā nespēj nopirkt visas ārsta izrakstītās nepieciešamās zāles, - tā jau var uzskaitīt vēl un vēl. Protams, es te nerunāju par visiem, bet lielai daļai tā ir ikdiena. Un, jā, daudziem vēl no pensijām ietur arī iedzīvotāju ienākuma nodokli. Valdība gan reemigrācijas politikas efektivitāti neplānojot mērīt pēc atgriezušos skaita. Arī interesanti. Tagad ir izveidots reemigrācijas atbalsta pilotprojekts. Bet varbūt vajadzētu piedomāt, kā paturēt tos, kas te vēl ir palikuši. Statistikas dati liecina, ka no 2000. līdz 2016.gadam iedzīvotāju skaits mūsu valstī samazinājies par aptuveni 410 000 jeb 17,2 procentiem, un tas ir ļoti daudz!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Un ne jau tāpēc, ka nemīl...

Kategorijas