Atkal Dālderkalnā

2018. gada 11. septembris 10:49

(Turpinājums no 4.septembra laikraksta)

Vilis arī Lindu pazīstot, esot dēlam pie sāniem redzējis. Ar Karlīni aci pret aci beidzot esot satikušies. Dzīve ir pārsteigumu pilna, un Karlīnei šoks: Kārļa tēvs, vecmamma Austra pazīstami! Tik daudz ko viņa savā dzīvē nav pamanījusi, uzzinājusi un sapratusi! Viņi kopā iedzer tēju, ēd Karlīnes ciemakukuļa maizītes. Vilis dzen jokus, stāsta anekdotes, ienes plīts kurināšanai sīko malciņu. Vecmamma izskatās tāda kā samulsusi un laikam nesaprot, kā izturēties, ko Karlīnei teikt. Vairāk runā Vilis: par laiku ārā, par to, ka vēl vairākas dienas skaldīs malku “Ziedulejās”, ka paliks līdz rītam tepat pie Austras, lai no rīta uz malkas darbiem nav tik agri jānāk. Karlīne ātrāk steidzas projām. Par daudz jaunumu vienai reizei!

11. Karlīne, Kārlis un Linda
No ātrā nāciena Karlīne ir aizkususi. Vienu ceļa gabalu sporta pēc ir pat skrējusi. Lai apslāpētu savas emocijas un izlādētu satraukumu, kustības ir kā zāles. Viņa ir satikusi Kārļa tēvu! Tas ir nācis tik negaidīti kā tāds šoks. Ko par savu tēvu zina Kārlis? Viņš ir mājās un kā parasti krāmējas pa garāžu. Tā ir viņa svētnīca. Kāpēc viņš nekad ar Karlīni par savu tēvu nav runājis? Vai viņam pašam tēvs ir jel ko nozīmējis? Viņa tēvs arī bijis kā pasaules klaidonis, kā putns zara galā: šodien te, rītā jau citur. Ja nebūtu šis vecmammas Austras apciemojums, viņa varbūt ne mūžam neuzzinātu par tāda Viļa eksistenci. Neko lielu viņa nezina pat par savu tēvu Zigurdu, kur nu vēl par Kalvi. Tikai sausos faktus kā īsā autobiogrāfijā: Zigurds bija, dzīvoja, varbūt mīlēja Lindu, radīja savu vienīgo bērnu Karlīni un tad nomira... nositās. Bet bija taču arī kas vairāk: ko sasniedza, ko iemācīja bērnam, par ko skuma un par ko priecājās. Neko viņa nezina. It kā viņi būtu dzīvojuši uz dažādām planētām. Ko viņš bija iemācījies no sava tēva Gustava? Kāpēc tik bezjēdzīgi un nelaikā no pasaules aizgājis? Simtiem jautājumu un nevienas atbildes.
,,Es satiku pie vecmammas tavu tēvu Vili! Tu viņu pazīstot, pat atbalstījis grūtos brīžos, tikai man neko nekad neesi stāstījis! Būtu tu ar mammu oficiāli apprecējies, varētu teikt, ka satiku šodien savu otro vectēvu. Ja svešie tēvi ir patēvi, tad tādi vectēvi laikam pavectēvi. Laikam tā visiem: puse no dzīves noslēpumi, un viss kā tagad runā – tādos kā maisos, kas arhīvā. Mainoties politikai vai ģimenes situācijai, arhīvi – maisi pazūd, un visi gali ūdenī un nav nekā. Par tiem politiskajiem maisiem mēs dzirdam, apspriežam, par ģimenes maisiem klusējam un maisu galus aizsienam vēl ciešāk, lai kāda žurka neielien un nesaēd! Lai tikai neviens nezina, lai tikai nerunā! Reiz par visām reizēm vajadzētu izrunāties. Arī mūsu ģimenē tādas slepenas ziņas!”
Kārlis kādu brīdi klusē, laikam nezinot, ko Karlīnei paskaidrot, ko stāstīt, tad, apsēdies garāžas durvju priekšā, aicina piesēst arī Karlīni:
,,Man nav nekādu noslēpumu. Tev taču gar visu to nav bijusi ne mazākā saskarsme. Nekāda sakara. Arī man tas tēvs uzradās kā dāvana. Ko tur stāstīt! Tu zini manu māti Larisu, Andreju, Juri, Mārtiņu. Citi tavā dzīvē ir bijuši bez jebkādas nozīmes. Tagad tu uzzināji, un varbūt tas ir arī pašā laikā. Es arī brīnījos, kad mans miesīgs tēvs uzradās. Bez lielām emocijām viņu uztvēru. Man dzīvē bija veicies ar Jāņonkuli un Dzidru. Man viņi kā vecāki. Ja godīgi, es par īsto tēvu pat neiedomājos: nav un viss! Bērnunami un internātskolas pilnas ar bezvecāku bērniem. Es biju viens no tiem. Tēvs aizgāja, vairs neinteresējās un miers, nekādu asinsbalsi nejuta. Puspasaule ar tādiem tēviem, netēviem! Dzīve manam radītājam nav bijusi viegla. Mētājies pa pasauli un tad it kā nejauši atklīdis uz Silaini. Pats pie savas dzīves vainīgs. Es arī neko par viņa gaitām negribēju zināt, un man to arī tagad nevajag. Kas par vēlu, tas par skādi! Vienā dienā tēvs uzradās un mēs iepazināmies. Arī naida ne man, ne viņam nav. Larisa pat viņam darbu par sargu veikalā izgādāja. Tavu vecmammu saticis pavisam nejauši, sarga amatu pildot. Viņa tur pa vēliem vakariem gar centra veikalu bieži staigājusi, savas bēdas remdējusi, kad dēls nomiris. Un labi, ka satika! Vilis palīdzēja viņas bēdas pārvarēt. Roku padeva. Cilvēkam cilvēks jāatbalsta. Par ko tu streso?”
,,Es par jums neko nezinu, viss saputrojies. Te kā no gaisa: labdien, esmu Kārļa tēvs! Pamazām tās dzīves mozaīkas būtu jāsaliek. Es gan tevi par gudrāku uzskatīju! Vienmēr kā uz tēvu raudzījos un paļāvos. Tu, savukārt, klusē kā kāmis! Starp citu, kāpēc tu ar manu mammu neesi oficiāli precēji? Viņa tev atteica? Kad biju maza, varēji mani arī adoptēt. Ak, tad gan es nesaņemtu apgādnieka zaudējuma pabalstu...” Lindas balsī jūtam arī tāda kā ironijas deva.
,,Es biju jauns un bikls. Mīlēju gan Lindu no sirds, kā nu pratu. Arī tagad manas jūtas ir līdzīgas, tikai nobriedušas. Viss man viņā patīk. Patīc arī tu kā viņas piedeva. Uzrunāju viņu vienu vienīgu reizi, un, tā kā esmu pēc dabas lepns vai varbūt mazdūšīgs, viņa vienreiz atteica, lika tā kā nogaidīt, vairāk neuzplijos. Kamēr studēju, ko es viņai varēju solīt? Viņa pati izvēlējās šādu kopdzīves modeli. Bērni mums neradās. Laikam jau Linda, būdama medmāsa, zināja, ko grib un ko negrib. Reiz ieminējos, ka būtu kāds sīkais no bērnunama jāadoptē, un viņa nosmējās, pārvēršot manu runāšanu par joku. Tā dzīvojam, tevi audzinām, skolosim tālāk, dzīvē izvadīsim, par sevi arī beidzot esam padomājuši... Redzu, ka Linda tev nav neko teikusi...”
,,Ko teikusi? Vēl jau jums precēties nav par vēlu. Skat, Larisa arī solījusies Andrejam par likumīgu sievu, kad atbrauks no ārstēšanās mājās. Papīri būs kārtībā, sirdīs miers, mājās prieks, laime un saticība! Viņi taču to ir pelnījuši. Esmu par jums pilnīgā šokā, kaukt gribas! Visi tik pareizi, tik pūkaini... Riebjas! Katram savi skeleti skapjos. Vai man arī par saviem skeletiem jau jādomā?”
Saruna pārtrūkst. Mājās no darba ierodas Linda. Viņi abi – Linda un Kārlis - izskatās tādi sirsnīgi, satiekoties uz sliekšņa, saskūpstās. Kaut ko tādu Karlīne nav iepriekš ievērojusi. Vai vēlīnās mīlas reibonis iestājies? Tad Kārlis aiziet pirms lietus zālienu appļaut. Sētā kārtība ir pirmajā vietā, reizēm kā tāda apsēstība: ik nedēļu pļaut un pļaut. Drīz ierūcas mazais dārza traktoriņš. Būtu ar mammu jāparunājas, par viņas dzīvi, par tēvu Zigurdu, vecmammu Austru, par nākotnes plāniem. Par iespēju kādreiz kopā ar Austru apmeklēt Kalvi. Pamalē ducina pērkons. Kādu laiku nav lijis. Rožu dobe pagalmā, ilgi neaplieta, izžuvusi. Karlīne to uzskata par savu dobi. Tur aug arī viņai dāvinātās rozes un arī par vecmammas Austras dāvināto naudu pirktās. Nekādas konfektes un našķus viņa kā kāda maza meitenīte nav pirkusi. Viņai patīk rozes, un viņa datorā ir savākusi daudz vērā ņemamu padomu par rožu audzēšanu, šķirnēm un selekciju. Ar Rundāles pils rozārijiem viņa ir pilnīgi kā slima. Vismaz reizi gadā maijā viņi cenšas būt Rundālē. Ietu labprāt par brīvprātīgo rožu kopēju jau šovasar. Varbūt mamma piekristu? Viņa vēlas mācīties par rožu selekcionāri un dārzkopi. Radīt prieku sev un citiem! Skaists un mierīgs darbs! Bez stresiem un raizēm: tikai rozes, kaut tām ir ērkšķi! Varbūt var izaudzēt rozes bez ērkšķiem?
Kad paēstas vakariņas, ārā sāk līt lietus, pērkonam gan maigi ducinot, gan reizēm bargi sperot, zibens strēles izgaismo logus. Karlīne kā tāda maza meitenīte apsēžas mammai blakus dīvānā, abas sēž, plecu pie pleca pieglaudušas. Sen viņas tā nav dīki sēdējuši. Lindai blakus atmetas arī Kārlis. Tā, draudzīgi apkampušies, viņi klausās pērkona dārdos. Karlīnei kopš agras bērnības paniski bail no pērkona. Tad viņa aizvien meklējusi pieaugušo tuvumu. Liekas, ka pērkona grāvieni, lietus brāzmas logā ne tikai satrauc, bet liek saspiesties kopā ciešāk, sildīt vienam otru un uzticēties. Reti ir tie mirkļi, kad viņi jūtas kā viens, un šovakar ir tieši tāds brīdis. Arī Kārlis izskatās laimīgs, tāds kā noslēpumains un bezbailīgs.
,,Vai arī tu, Kārli, bērnībā baidījies no pērkona?” Karlīne vaicā.
,,Neatceros, ka būtu baidījies. Mēs baidāmies, ja zinām, ka kāds pažēlos. Man bērnībā žēlotāju nebija. Es pat nevienu bargu negaisu, no kura būtu baidījies, neatceros. Pērkons ir dabas spēks, uzlādēta enerģija, un tad tā izlādējas. Tu jau arī to zini. Fizika! Tāpat kā ar cilvēkiem. Kad dusmas sakrājas, emocijas iet pa gaisu un mēs tā izlādējamies: ārdāmies, lamājamies, beidzot nomierināmies, un tad krājam nākamos lādiņus. Kam labs zibensnovedējs – tas parasti ir mierīgs, kā, piemēram, mūsu Linda. Pastāsti, lūdzu, Karlīnei par mums tūliņ un tagad! Gribu dzirdēt, ko viņa teiks par mūsu jaunumiem,” saka Kārlis.
Linda saminstinās, Karlīnei liekas, ka tāds kā sārtums iesities mammas vaigos. Viņa izskatās tāda skaista un mierīga, kā aizsapņojusies:
,,Linda, mums ar Kārli beidzot būs mazais! Ko tu par to saki?”
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas