Feļetons "Vajag ko atvest no Krievijas?"

2018. gada 11. septembris 11:06

122

Feļetons "Vajag ko atvest no Krievijas?"

Ja kādam ko sagribas tur, piemēram, krievu cukuru, kādu benzīna kannu, korvalolu, dzīvsudraba “gradusņiku” vai etiķa esenci, tikai uzsvilpiet. No manas puses neliels uzcenojums, protams, būs, toties prece tiks piegādāta jūsu dzīvesvietā. Un kāda prece! Eiropas Savienībā jūs nekur tādu nedabūsiet. Es dārgi neprasīšu. Varu arī jau laikus siltumnīcas piegādāt. Kā saka – nākamajai sezonai.
Jūs jautāsiet, kā es pie tā visa tieku? Šito robu es pavisam nejauši atklāju. Redziet, mana dēla drauga fāters strādā novada domē. Viņam, tam fāterim, ir pašvaldības dota Krievijas vīza. Arī citiem viņa kolēģiem ir tādas. Tad nu viņi, kā saka, “na haļavu” izmanto šito sociālisma palieku, kamēr vēl var. Kamēr nav atmaskoti un piekārti pie lielā zvana. Brauc tur ar dienesta auto it kā sadraudzības vizītē, pa ceļam vienu cukura maišeli paķer, kasti ar etiķa pudelēm, pāris kastes ar šņabi, siltumnīcas – divas, trīs, termometrus – vismaz desmit. Jūs teiksiet – kā viņi to visu dabū pāri robežai? Tur, jūs iebildīsiet, taču ir kontrole viņpus un šaipus. Vai zināt - draudzībai nav robežu! Tās visas taču ir sadarbības partneru dāvanas Krievijas pusē! Parasti šis apgalvojums perfekti nostrādājot. Ja ne, ir uz robežas jāpadalās. Ja arī tas nepalīdz, ja pretī gadās kāds pārāk pareizais un taisnais, lietā ir jāliek izdoma. Mūsu deputāti parasti, braucot darba darīšanās pāri robežai, līdzi ņem pa kādai palīdzei. Tad nu šī sasprauž termometrus copē kā adatas. Vai arī saliek korvalolu aiz dekoltē zonas. Bet nu lielāka gabarīta preces ir jādabū pāri robežai pilnīgi bezkaunīgi un atklāti, neraugoties ne uz kādiem limitiem. Dažs labs domnieks šito triku pamēģina, vienu, otru reizi, ja fortūnas nav, tad, kā Ļeņins reiz ir teicis: “Mums, biedri, ir jāiet pa citu ceļu.” Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Es, protams, te runāju tikai un vienīgi par likumīgu robežas šķērsošanu, bet citā maiņā (kad strādā robežsargi “savčomieši”) vai galējā gadījumā - robežkontroles punktā. Ja arī tad seko izgāšanās, ir jāmaina taktika. Atkal citēšu Ļeņinu: “Labāk mazāk, toties labāk.” Tātad komandējumos pie sadarbības partneriem Krievijā ir jābrauc regulāri, vislabāk – katru nedēļu vai par vairākas reizes nedēļā. Un katrreiz mājās pa kannai, pa maisam, pa lielai, mazai pudelei, pa “gradusņikam”. Tur tak sakrājas manta, kura maksā un ar uzcenojumu maksā pavisam labi, tomēr potenciālo pircēju šeit joprojām var ieinteresēt. A ko vairāk vajag? Mana dēla drauga fāterim kolēģi šito uzķēra, pārmeta, ka nu jau gan esot par traku, lai šis piebremzējot. Bet šis nav uz mutes kritis. Viņš jau tikai izpalīdzot vadībai personīgi (tur viņam ir atbalsts, bet tas ir atsevišķs stāsts) vai arī kādam tur pašvaldības uzņēmumam un iestādei. Te kādam steidzami vajag traktora detaļu, te citam “novičoku” (jokoju, protams, tāpat kā tas fāteris) vai mammīti no ciemošanās pie radiem otrpus robežas mājās jāatved. Tā, lūk. Ja kas, zvaniet, es visu laiku sēžu uz trubas. Ko man citu darīt? Kaut kā tad jādabū kāda kapeika klāt pie pensijas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Feļetons "Vajag ko atvest no Krievijas?"

Kategorijas