Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atceroties 11.septembri...

Gatis Bogdanovs

2018. gada 11. septembris 11:09

6
Atceroties 11.septembri...

Šodien aprit 17 gadi, kopš vienas no lielākajām Amerikas tautas pēdējo laiku traģēdijām, kad četras islāmistu teroristu nolaupītās lidmašīnas tika izmantotas kā ieroči pret cilvēkiem, objektiem un valsti, lai pierādītu pasaulei kaut ko nesaprotamu un prātam neaptveramu. Tikai viena lidmašīna, kura bija ceļā uz Vašingtonu, nesasniedza savu galamērķi, avarējot jau kaut kur Pensilvānijā, taču tāpat upuru skaits pārsniedza 3000 cilvēku. Iepriekšējā tik liela traģēdija ASV notika 1941.gadā, kad Japānas impērija iznīcināja Pērlhārboras militāro bāzi, kur dzīvību zaudēja gandrīz 2500 cilvēki. Sprādzienus Bostonas maratonā, kur bojāgājušo skaits atšķirībā no ievainotajiem bija minimāls, var uzskatīt par niecīgiem, taču veselais saprāts saka, ka tam visam nebija jānotiek. 11.septembra notikumi Ņujorkā lika visai pasaulei un it sevišķi amerikāņiem mainīt savu dzīves skatījumu, jo viņu valsts varenība bija pamatīgi iedragāta gan fiziski, gan morāli. Dvīņu torņi bija viens no Amerikas simboliem un šajās ēkās uzturējās sabiedrības gudrie prāti, tāpēc zaudējumi jāuzskata par ļoti smagiem un neatgriezeniskiem. Tas izraisīja pretreakciju - tika pieteikts nekavējošs karš terorismam, it sevišķi grupējumam  “Al-Qaeda” un Osamam bin Ladenam. Tiesa, šie vārdi nu jau sāk aizmirsties un, visticamāk, tīņi nemaz par to nezina. Un vai būtu jāzina? Plašs redzesloks, protams, par sliktu nenāk, taču primāri tas nevienu no mums neskar. Taču sekundāri šīs sekas izjūtam mēs visi. Pēc šiem notikumiem ASV strauji palielināja militāro budžetu, un, tā kā mēs jau tobrīd bijām iestājušies NATO, viņi to gaidīja arī no saviem sabiedrotajiem. Ilgi mēs “sprukām cauri”, bet jau kopš pagājušā gada mūsu valsts militārais budžets ir tomēr tie 2 % no IKP. Un tie jau ir kilometri nenoasfaltētu ceļu, papildu budžeta vietas augstskolās un jaunas ierīces kādā slimnīcā. Pasaule ir maza, un globalizācija skar visus. Sprādzieni vienā pasaules malā noteikti atbalsojas otrā, ja mēs tos nesadzirdam, tad sajust varam. Mēs noteikti nepiedzīvosim laikus, kad ieroči būs tikai sportam un medībām, taču, attīstoties aizvien civilizētākai sabiedrībai, pēc pāris simts gadiem 11.septembrim vairs nevajadzētu būt. Bet vai tā notiks?