Atkal Dālderkalnā

2018. gada 18. septembris 11:23

(Turpinājums no 11.septembra laikraksta. Nobeigums)

Lai nu ko, bet to Karlīne ir gaidījusi vismazāk. Tik ilgi kopā un bērnu nav, un pēkšņi: mums būs bērns! Karlīne pat nesaprot, kā reaģēt? ,, Un kur tad jums prāts agrāk bija? Jums laikam tā prāta bija par daudz, ka tik ilgā kopdzīvē... nu forši! Mums jau sen vajadzēja nemieru mājās. Kad biju mazāka, aizvien gribēju brāli vai māsu. Ilga arī priecāsies. Vai viņa zina?”
,,Zini tikai tu. Tu jau esi mums pirmā, kurai jāzina. Man tā gribējās ar tevi pirmo dalīties, uzzināt, kā to uztversi. Jau pirms dažām dienām gribēju šo vēsti tev pastāstīt. Saka jau, ka bērni ir pasaules ziedi. Tā arī ir. Tas būs arī mūsu vēlīns zieds, ja ne visai pasaulei, tad pašiem. Kaut nu viss beigtos labi! Saproti, cik tas ir atbildīgi. Sevišķi jau manos prāta gados, kad redzu, cik daudz dzīvē visādu slimību un neveselību.”
No jaunās ziņas pārsteigta un neizprotamu jūtu pārņemta, Karlīne iziet vakara pastaigā. Jāsakārto domas, jāpieņem fakts, ka viņu ģimenē būs lielas pārmaiņas. Kāda vieta un loma te būtu viņai? Vai tas bērns, ko mamma nēsā, būs laimīgs cilvēks? Vienu viņa zina droši: Kārlis arī turpmāk būs tas ģimenes sargeņģelis, uz kuru mammai un arī viņai paļauties? Kurp doties, par ko mācīties, kā izturēties, lai neiejauktos topošo vecāku priekā un lai viss būtu savās vietās? Tik daudz jautājumu un nevienas atbildes. Sev Karlīne vienlaikus jūtas gan pieaugusi, gan vēl pavisam bērns.
Pilsētiņā valda pilnīgs miers, kā sestdienā pēc pirts. Dabas aina ir tik skaista, kā Haralda gleznās: negaisa mākoņi ir pamalē, un uz mākoņa tumšzilās muguras atspīd saules rieta pēdējie stari. Gaiss savdabīgi smaržo laikam pēc ozona, un dabā ienācis milzīgs klusums. Kā gan mēs justos, ja pēc negaisa neatspīdētu saule un dzīvē pēc satricinājumiem un nelaimēm neiestātos miers dabā un dvēselēs miers? Karlīnei šķiet, ka viņa šīs vienas dienas laikā ir pieaugusi.
Un tieši šovakar viņai nepieciešams uzticams cilvēks, ar kuru parunāties. Varbūt tā ir Ilga? Vai Karlīnes sirdī ienāks prieks par gaidāmajām ģimenes pārmaiņām vai varbūt tieši otrādi - viņa jutīsies vientuļi un pamesta savā vaļā? Daudz jautājumu, bet atbildes nav. Viss noticis tik negaidīti! Cik bieži prognozējami notikumi dzīvē nepiepildās, un dzīve pasniedz negaidīto. Karlīne vienmēr ir gaidīta Irbēs. Pazvana mammai un iet uz Irbēm. Vēlais brīnišķīgais vakars, nesenais negaiss, viss ir kā radīts garākai pastaigai. Ir jāpaiet laikam, lai domās visu saliktu pa plauktiņiem. Dālderkalns ir tā ģimenes vieta, kur pierimst sāpes un rodas iedvesma jauniem darbiem. Bērnībā viņa ticēja, ka zem šī kalna ir paslēpta lāde ar sudraba naudu. To vēstot arī kāda sena teika. Karlīnei, kad viņa jau tipināja pa kalna kori, Dzidra iemācīja arī spēli par dāldera došanu: „Še tev dālder`s, pērc, ko gribi, tikai nesaki ne jā, ne nē, baltu, melnu nepiemini!” Desmitām reižu viņa neapnikdama pirka, sava bērna saprašņā aprakstīja iekārotas lietas īpašības un centās neteikt ne to “jā” un ne to „nē,” un neminēt tās divas krāsas – balto un melno: dzīves pretstatu krāsas. Dzidru arī šī mazbērna attīstības spēle nenogurdināja un Karlīne bieži prasīja: ,,Uzspēlēsim dāldera došanu!” un tā līdz pat skolas vecumam, kad sākās citādas spēles un skolas lietas. Tad Karlīne darbdienu pēcpusdienas pavadīja pie mammas. Tika vadāta uz deju pulciņu, dziedāšanu. Tomēr dejas un dziedāšana korī viņai šķita tikai tāda laika izniekošana. Tikai ar kādu astoto klasi viņa saprata, ka aizrausies ar dārzkopību, stādu audzēšanu un parku dizainu.
Ko viņa par savu dālderi pirktu tagad? Ko izvēlētos? Tas šķiet grūts jautājums. Ar zelta zivtiņas piepildāmajām vēlmēm kļūdīties ir tik viegli un var palikt tukšām rokām kā stāsta pasakās.

Dzīves vērtību skala
Ilga ir dabūjusi iecerēto darbu! Viss ir noticis tieši tā, kā to ieteica Larisa. Ilga domes izsludinātajā konkursā ir uzvarējusi un ievēlēta par Novada tūrisma centra vadītāju. Viņai ir darbs! Ne tikai formāls darbs, bet viņa izjūt pat tādu kā aicinājumu, paveikt vairāk, labāk un izdarīt pēc iespējas vairāk. Varbūt tas ir tāds kā likteņa pirksts un pagrieziens dzīvē? Iepriekšējās vadītājas plašajā kabinetā ir daudzas mapes, dokumenti, darba plāni, kas prasās pēc pārskatīšanas, izvētīšanas un jauninājumiem. Larisai ir sakari blakus novadā un viņa Ilgu iepazīstina ar kaimiņu novada tādu pat speciālistu. Nav nekādu šaubu, ka Larisas plāni par viesu nama atdzimšanu arī īstenosies. Andrejs no Vācijas arī piekrīt viņu dzīves pārmaiņām. Ar ārstēšanu un prognozējamo rezultātu viņš apmierināts. Sarunai ar Juri Ilga nav gatava: viņš taču noteica to, kas tagad notiek: pauze! Uzrunāt vīru, it kā nekas nebūtu noticis, Ilga nespēj un arī negrib. Laikam nav pienācis īstais laiks. Neiespējami šobrīd liekas atzīties arī par jauno darbu un par savu vēlēšanos ģimenei pārcelties atpakaļ uz Latviju. Iespējams, sāktos jauns skandāls ar neprognozējamām sekām. Juris tik bieži ir paštaisns, visu ģimenes dzīvi koriģē pa savam, neuzklausa un nemēdz izrunāt problēmas. Arī Ilga pauzē, un klusībā vēlas, lai Juris vēl kādu laiku par viņu tālāko nākotni un atgriešanos Vācijā nerunātu. Retāk viņa Jurim nosūta Alitas foto dienasgrāmatu. Tāds bija Jura lēmums, un aizvainojums un dusmas Ilgas sirdī aug un cero, tanī pašā laikā viņa izjūt tādu kā ļaunu prieku: „Redz, vīriņ, ko tu ar savu lēmumu sastrādāji!” Juris pats lai jūtas vainīgs, ka sieva no uzmanības trūkuma un viņa barguma pieņēmusi negrozāmu un, viņaprāt, muļķīgu lēmumu. Jaunais darbs prasa laiku, piepūli, un viņai jāmācās ļoti daudz. Viņa nedrīkst izblamēties, un diena paiet nepārtrauktā darba steigā un skrējienā. Darbs dzen darbu, pasākums aiz pasākuma, un Ilga cenšas daudzviet būt klāt gan lai mācītos, gan pārraudzītu un gūtu jaunas atziņas. Labi, ka viņai ir sava automašīna un jauno kolēģu saprotošs atbalsts. Spēja komunicēt ir viņas stiprā puse. Ilgai šķiet, ka viņa ir atradusi savu īsto dzīves aicinājumu un apstāties negrasās. Bieži viņa ņem Alitu uz darbu līdzi, un meitai viss patīk, viņa par atgriešanos Vācijā nerunā un to pat nepiemin. Reizēm gan piemin tēti un prāto, ko viņš dara un bieži pati izsaka minējumus, kā viņu dabūt mājās – Latvijā: „Tad nu gan mēs būtu laimīgi, ja tētis pārbrauktu! Kāpēc viņam tur patīk, nesaprotu. Es iešu latviešu skolā un nekad, nekad projām nebraukšu. Man jau ir draugi...”
Vasara steidzas. Nozied pagalma liepa, izgaist maigā liepziedu smarža un augstajā pagalma kokā apklust bišu sanoņa. Liepziedi ir pēdējie plašāk pazīstamie medus ziedi. No liepām nocirstajiem zariem daudzi ziedu kilogrami ir nolasīti, izkaltēti un iepakoti speciāli noformētajās papīra turzās ar uzrakstu ,,Dālderkalna liepziedi”. Tas gan pašu tējām, viesu nama vajadzībām un mazam biznesam. Liepas aug lēni un liekas tikai vecās, un cienīgās augumā, spēj dot šo latvisko, ne ar ko nesalīdzināmo aromāta un veselību sološo ražu, šo medus aromātu, tāpat kā tikai vecie ļaudis ir viedi, dzīves rūdīti un stipri. Liepa! Reizēm arī Dzidra šinī liepziedu laikā jūtas kā liepa, kas savu mīlestību un dāsnumu dala radiem, draugiem un kaimiņiem. Līdz rudens salnām ziedēs griķu lauki un bites pārceļas uz necilajiem nektāra bagātajiem ziediņiem. Apsīšiem ir dažus hektāru liels griķu lauks, kurā mielojas kaimiņa bites, un Jānim arī ir projekts ieviest kaut pāris bišu stropus pašu patēriņam. Tā ir vesela zinātne, kuras studijām jāatvēl ilgs laiks. Nekas nav vienkārši un viegli. Kaimiņu bitenieku uzrunā tas, ka Apsīšu lauki ir tīri, bioloģiski. Tā ir! Viss, kas aug ap Dālderkalnu, ir tīrs, dabisks un izlolots. Izlolota ir zeme, upīte un katrs lielāks akmens dzidrajā straumē. Beidzot arī Ilga jūtas dvēseliski attīrījusies, aizrautīgi dara savu jauno darbu, mācās, daudz apgūst no kolēģiem un pamazām saprot, kādu darbu ir uzņēmusies. Tas viņai patīk. Laiks dziedē daudzas kaites, un arī depresija atkāpjas. Jāorganizē tūrisma semināri, ekskursijas, pieredzes apmaiņas izbraukumi. Ilga ir atradusi savas dzīves piepildījumu. Pat, ja Juris nespētu vai negribētu atjaunot ģimenes saites, viņa nemainītu savu pašreizējo aizrautību, darba prieku pret vīra aicinājumu atgriezties Vācijā. Uzklausīt atkal un atkal viņa prasības, norādījumus un kaprīzes viņai ir apnicis! Tagad Ilga ir citāda un Jurim vai nu jāpieņem sieva tāda, kāda ir kļuvusi, vai jāpalaiž vaļā. Tā bija viņa griba sodīt sievu ar paša izdomāto soda mēru – dzīvi Latvijā. Un vīra nolemtais sods nāca Ilgai kā apbalvojums. Te viņa atrada sevi, savus talantus, varbūt pat savu likteni. Atkal jāpārsver dzīves perspektīva vērtību kausos: visa ģimene Latvijā kopā ar tīkamu darbu Ilgai, ar labpatiku Alitai vai ģimenes dzīve Vācijā ar to, kas tikai atkārtotos un Ilga tādu dzīvi vairs nevēlējās. Viņai bija jaunas idejas, jaunas ieceres un tās saistījās tikai ar Latvijas dabu un cilvēkiem. Viens Ezeriņu ģimenes dzīves posms bija beidzies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas