Smagais risks ir attaisnojies

2018. gada 21. septembris 00:00

1534

Lizumnietim Artim Kostigovam mēģinājumi kūpināt gaļu, labās atsauksmes un pamudinājumi no draugiem un radiem par gardajiem kūpinājumiem, kādi viņam izdevušies, likuši aizdomāties par sava biznesa uzsākšanu.
Artis ir dzimis Lizumā, bet savulaik dzīves ceļš aizvijies uz Valmieru, kur pavadīti vairāk nekā septiņi gadi. Tur strādājis inkasācijas jomā, pēc tam arī Krājbankā, kur bijis drošības dienesta vadītāja vietnieks pēc tam arī vadītājs. “Bet banka bankrotēja. Tā kā sievai piedāvāja darbu “Dimdiņos”, pārcēlāmies atpakaļ. Viņa aizgāja strādāt uz “Dimdiņiem”, bet es sāku strādāt par tirdzniecības pārstāvi,” stāsta Artis un nenoliedz, ka pārcelties no Valmieras atpakaļ uz Lizumu, nav bijis viegli. “Bet dzīvo jau tur, kur ir darbs. Un es biju pusgadu bez darba, kad bankrotēja Krājbanka,” atminas Artis.
Kad strādājis par tirdzniecības pārstāvi, izdomājis, ka vajag pamēģināt sev sažāvēt gaļu. To toreiz kūpinājis melnajā pirtī. “Bet recepte nebija īsti laba. Uzzināju Lizuma kolhoza laiku recepti, kā tajos laikos kūpināja vistas. Izmantoju to, un ar saviem kūpinājumiem cienāju draugus, radus. Viņi bija īstie kritiķi. Uzlabojot un piestrādājot šo kolhoza laiku recepti, tiku pie īstās garšas, īstās receptes. Sākumā gaļu kūpināju tikai savām vajadzībām. Tie, kas to nogaršoja, vaicāja, kāpēc nemēģinu ražot un tirgot. Tad arī radās doma mēģināt,” stāsta Artis.
Sācis interesēties un meklēt kūpinātavu. Lai tiktu pie savas pirmās kūpinātavas, pārdevis mašīnu. Tas bijis pirms diviem gadiem. “Nopirku kūpinātavu un sāku pamazām remontēt saimniecības ēku, pielāgot to, lai varu tajā nodarboties ar gaļas kūpināšanu. Sākumā ražojām un tirgojām mazam klientu loka, bet tas loks pamazām auga. Vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Un tā arī viss aizgāja. Vairs algoto darbu nestrādāju, jo nav iespējams to apvienot. Kad nāk svētki, pieprasījums ir liels. Visvairāk koncentrējamies uz vistu kūpināšanu, kūpinām arī cūkgaļu, speķi, desas, reizēm gatavojam kupātus. Klientu loks ir, sākot ar Lizumu, Gulbeni, Smilteni, arī Rauna, Alūksne, Madonas puse. Pats esmu reģistrējies kā saimnieciskā darba veicējs, bet, iespējams, reģistrēšu savu SIA, tas ir izdevīgāk, jo vienkāršāka nodokļu politika nekā saimnieciskās darbības veicējam. Ar birokrātiju ir jāiemācās sadzīvot, vai tāpēc neko nedarīt? Protams, brauc pārbaudes. Bet ir jāstrādā,” saka Artis.

Svarīga kvalitāte
Artis atzīst – sākt savu biznesu pilnīgi no nulles, tas ir bijis smags risks, jo nevarējis paredzēt, cik būs klientu, pirks vai nepirks viņa piedāvāto produkciju, garšos vai negaršos. Bet šobrīd viņš nenoliedz, ka smagais risks ir attaisnojies. “Bagāts nebūsi, bet badā arī nebūsi. Protams, nebija vienkārši pamest algotu darbu, bet sievai bija algots darbs, un mēs rēķinājāmies ar to, ka vienam ir stabili ienākumi, un otrs var riskēt. Protams, ir bijuši dažādi brīži. Nav jau tik vienkārši – ieliki gaļu kūpinātavā un izņēmi gatavu. Esmu apdedzinājies, nezinot nianses. Mācos no savām kļūdām. Ja nekļūdies, nevar iemācīties. Ir bijis, kad gaļa piedeg, bijuši zaudējumi, ir bijis tā, ka viss, vairs neko negribas, bet aizeju mājās, izdzeru tēju, parunāju ar sievu, un saprotu, ka nav nemaz tik traki un atkal turpinu,” piedzīvotos grūtos brīžus neslēpj Artis.
Viņam ir svarīga sava produkta kvalitāte. Gaļu viņš iepērk no vairumtirgotāja Smiltenē. Pa šo laiku novērojis, ka cilvēki nevēlas ēst trekno cūkgaļu. Reti kurš ir teicis - jo treknāk, jo labāk. Jaunieši meklē tīru liesumu, negrib pat cauraudzi. Gatavojot kūpinājumus, Artis neizmanto e vielas, viss maksimāli esot dabīgs - melnie pipari, lauru lapas, ķimenes un citas garšvielas. “To visu miksējot, var iegūt ļoti labu garšu,” zina teikt Artis.
Savu recepti, kā kūpinātā gaļa izdodas tik garšīga, viņš nevienam neatklāj, lai gan prasījuši un interesējusies par to ir. “Savus noslēpumus nedrīkst īsti atklāt. Padot ideju, domu, jā, to gan, bet recepti - nē. Nedrīkst! Tas ir jau noziegums,” smejas Artis.

Nopelnīto iegulda attīstībā
Visu, ko Artis nopelna, viņš iegulda ražošanā. Šo divu gadu laikā ticis arī pie otras kūpinātavas. Un tā kā kūpinātavas telpā vairs nebija īsti vietas, saimniecības ēkā sācis remontēt otru telpu, bet pietrūcis līdzekļu, un Artis atkal pārdevis savu mašīnu, un ieguldījis naudu telpas remontā, kurā tagad notiek gaļas pārstrāde.
Līdz šim, gūstot atbalstu no ģimenes un tuviniekiem, viņš visus darbus veicis saviem spēkiem ar saviem ieguldījumiem. “Projektos neesmu startējis. Tas viss, kas izdarīts, ir pašu spēkiem paveikts. Negribējās sākumā nekādas saistības, jo katra saistība uzliek savu slogu. Labāk maksimāli censties to, ko var izdarīt pašiem. Bet tagad gan esmu izlēmis mēģināt startēt projektā uz iekārtām, jo ir nepieciešamas automātiskās desu šprices, vēl viena kūpinātava, interesē arī gaļas maisītāji, ir daudz iekārtu, kuras būtu vēl nepieciešamas,” stāsta Artis.
Pašlaik mēnesī vidēji tiek kūpināts līdz pusotrai tonnai gaļas. Un Artis to paveic viens pats saviem spēkiem. Darbinieku viņam pagaidām nav. Kaut gan viņš nenoliedz, ka, iespējams, nākotnē vajadzēs par to domāt, jo nākotnes plānus viņš saista ar attīstību. Piemēram, lai ar savu produkciju dotos uz zaļajiem tirdziņiem, jāsāk domāt par darbiniekiem, jo viens pats viņš to nevar paveikt.

Uz mēģinājumu ar gaļas aromātu
Izrādās, ka Artis ne tikai lieliski prot kūpināt gaļu, viņš ar panākumiem darbojas arī Lizuma amatierteātrī “Daiva”. Pērn viņš atzīts arī par Zelta aktieri. Vaicājot, vai pietiek laika teātrim, Artis smaidot stāsta, ka ir bijis tā, ka vakarā septiņos sākas teātra mēģinājums, bet viņš bez piecām minūtēm septiņos vēl ņem gaļu ārā no kūpinātavas, un tad pa taisno skrien uz mēģinājumu ar visu gaļas aromātu.
Arī Arta mamma Anita Kostigova un sieva Baiba spēlē amatierteātrī. Kad viņu pašu aicinājuši pamēģināt, Artis aizgājis, bet jau pirmajā reizē sapratis, ka tas nav domāts viņam. “Sapratu, ka nenākšu, bet kā lai pasaka – nē? Neērti. Domāju - pirmo sezonu nospēlēšu, iemācīšos, ko no manis prasa, un vairs nenākšu, un tā es “nenāku” jau sešus gadus. Un man ir pilnīgi vienalga kādu tēlu spēlēt. Tam nav nozīmes. Jebkurā gadījumā tajā ir jāiedziļinās, jāieiet iekšā tēlā. Nav starpības, ko spēlē, mācītāju vai traku kaimiņu. Tikko novelku tēla drēbes, izslēdzos no tā ārā. Ar to man nav problēmu, jo ir citas domas galvā. Ir bijis tā, ka jāiet jau uz skatuves, bet es vēl domāju par gaļas pasūtījumiem, tad uzeju uz skatuves un opā – kas bija jāsaka? Sekundes laikā, ieraugot kolēģus, partnerus uz skatuves, visu atceros. Ir bijis arī tā, kamēr gaļa kūpinās, es ar tekstu te, gaļas pārstrādes telpā, staigāju rokās un mācos,” stāsta Artis.
Viņš nenoliedz, ka tagad esot grūti iedomāties strādāt no zvana līdz zvanam algotu darbu, kaut gan, ja vajadzētu, viņš ir gatavs strādāt jebkādu darbu. “Bet, ja man jāizvēlas, tad labāk attīstu to, ko esmu uzsācis,” uzsver Artis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Smagais risks ir attaisnojies

Kategorijas