Lūgt par savu Māras zemi

2018. gada 21. septembris 00:00

1305

Pateicībā par Dieva doto dāvanu – savu zemi, valsti un valodu – mūsu mīļo Latviju no 6.maija līdz 13.augustam tika veikts simtgades svētceļojums. Tas sākās un beidzās Aglonā, bet maršruts vijās gar Latvijas robežu. Svētceļinieku grupai varēja pievienoties vai aiziet katrs jebkurā brīdi, kad ir laiks un vēlēšanās, bet 3 gulbenieši veica visu 1866,2 kilometru garo ceļu. To spēja tikai daži svētceļinieki.

Desmitais svētceļojums – desmitreiz garāks
“Par svētceļojumu zināju vairākus mēnešus iepriekš. Pie mums Gulbenē bija atbraucis priesteris Arnis Maziļevskis, kurš pastāstīja par ieceri. Sākumā šķita nereāli apiet apkārt visai Latvijai. Ar sievu Dianu spriedām, ka varbūt varētu mēģināt, tomēr lēmumu par dalību pieņēmu tikai divas dienas pirms svētceļojuma. Zināju, ka no mūsu baznīcas katoļu draudzes ir pieteikusies Astra Balode un Nora Kauliņa, tāpēc domāju – iešu, cik varēšu,” stāsta Žanis Strupka. Lai gan šis viņam bija desmitais svētceļojums (gājis kopā ar ģimeni uz Aglonu), bija bažas, vai izturēs, jo nevar salīdzināt 10 un 100 dienu garu svētceļojumu. “Iepriekš šķita, ka 10 dienas ir daudz, bet tagad tās ir tikai sīkums. Tiesa, ceļa sākumā bija tulznas, bet kājas ātri pierada. Tomēr apmēram mēnesi pirms galamērķa sasniegšanas kājas sāpēja. Nācās lietot pretsāpju tabletes, jo tad jau bija skaidrs – Aglona ir jāsasniedz,” atklāj Žanis.
Viņš atzīst, ka nekad nebija tā gājis pa Latviju, tāpēc kā no jauna atklāja brīnišķīgo dabu, turklāt, ejot cauri ziedonim, kad viss plaukst, un arī svelmainām vasaras dienām, kad temperatūra sasniedz plus 30. “Sevišķi skaists ir ceļš gar Kurzemes jūrmalu, kur ir stāvi krasti. Ceļa posmā gar jūrmalu bija vairāk gājēju, taču aiz Liepājas tie atkal pazuda. Nesaprotu, kāpēc tik daudzi izvēlas atpūsties citur, ja mums ir tik brīnišķīgi ezeri, upes un jūra. Mēs savu Māras zemi neesam kārtīgi iepazinuši,” uzskata Ž.Strupka.
Kad pirms svētceļojuma apmēram 50 cilvēki sapulcējās Aglonas bazilikā svētajā misē, Svēto rakstu lasījumā bija zīmīgi Dieva vārdi: “Nevis jūs mani izvēlējāties, bet es jūs izvēlējos.” Ž.Strupka atzīst, ka sākumā bija sapulcējušies vairāk nekā cerēts. Tomēr tā bija tikai pirmajā dienā. Vakarā daudzi devās prom. Palika apmēram 20 cilvēku grupa. “Tik liels bija grupas pamatsastāvs visu laiku. Kāds atnāca, atbrauca, kāds devās prom... Pievienojās arī trīs invalīdi ratiņkrēslos, kuri bija jāstumj gan pa asfaltētiem un grants ceļiem, gan pa jūrmalas smiltīm,” saka Žanis. Grupas pamatsastāvā bija tikai trīs vīrieši, neskaitot priesteri A.Maziļevski.

Atbrīvojas no bailēm uzņemties atbildību
Ne visu ceļu varēja iet tieši gar valsts robežu. Kad nakšņoja ciematiņā pie Baltkrievijas robežas, robežsargi brīdināja neiet tuvāk par 20 metriem pie Daugavas, jo to varētu uzskatīt par robežas pārkāpšanu – likteņupes otrā krastā bija Baltkrievijas teritorija. “Kad gājām gar Krievijas robežu, mūs diezgan bieži apciemoja robežsargi. Dokumentus nepārbaudīja, jo bija iesniegts svētceļinieku saraksts ar personas datiem,” norāda Ž.Strupka. Nereti viņam vajadzēja uzņemties autobusa šofera pienākumus, lai aizvestu pavāres vietās, kur tika gatavotas pusdienas un vakariņas. “Ļoti negribējās braukt caur Rīgu, Ventspili un Liepāju, jo nav pieredzes iekļauties transporta plūsmā lielās pilsētās. Nācās saņemt drosmi, turklāt busiņā nebija navigācijas. Par laimi, viss notika veiksmīgi. Paļāvība uz Dievu atbrīvo no bailēm, jo saproti – nav nekā tāda, par ko uztraukties,” secina Žanis. Kad priesteris A.Maziļevskis aizbrauca vadīt misi, atbildība par svētceļinieku grupu bija jāuzņemas Žanim. Protams, neierastā atbildība viņu biedēja, tomēr viss atrisinājās it kā pats no sevis. “Bija jāpieņem lēmumi, jāiet un jādara. Naktsmītes bija sarunātas iepriekš skolās, kultūras namos, baznīcās. Taču gadījās arī negaidītas situācijas. Kādā vietā pie jūras nakšņot bija paredzēts baptistu baznīcā. Aizbraucam, bet tur – kapi un to vidū kapliča. Izrādījās, ka kapliča ir tā pati baznīca, bez elektrības un ūdens,” stāsta Žanis. Toties Liepājas karostā grupas dalībniekus sagaidīja bijušie gulbenieši Safronovi, kas tagad dzīvo kopienā. Kopienas izremontētajās telpās svētceļinieki nakšņoja. “Prieks bija satikt savējos, kuri mūs ļoti labi uzņēma,” saka Žanis. Vislielāko sirsnību un atsaucību svētceļinieki izjuta Latgalē. Savukārt ventspilnieki izcēlās ar bagātīgi klātu galdu. “Laikam bija sagādāts viss iespējamais. Vēl 3 dienas varējām ēst cienastu,” atzīst Žanis. Pāvilostā svētceļiniekus apciemoja bijušais Gulbenes katoļu draudzes priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, arī tēvs Tomašs, kurš savulaik kalpoja Gulbenē, un citi garīdznieki.

Lūdzas par Latvijas garīgo atjaunošanu
“Svētceļinieku grupā vairāk bija vecāka gadagājuma cilvēki. Bija cerēts, ka būs jaunieši, bet tie pa kādam pievienojās vien uz īsu brīdi. Tikai beigās jauniešu bija vairāk,” secina Žanis. Viņš pieļauj, ka nav viegli atrast iespējas un laiku ilgākam ceļojumam, ja ir darbs. Ž.Strupka ir pašnodarbinātais. “Tāds ceļojums ir vienreiz mūžā, tāpēc negribēju no tā atteikties darbu dēļ, kas, protams, ir arī man,” uzsver Žanis. Katru dienu bija svētceļojumā ierastās aktivitātes, kurām papildus katrā nakšņošanas vietā dažādos veidos tika pausta evaņģēlija vēsts un liecināts par Dieva klātbūtni, tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Tiesa, gadījās, ka neviens neatnāca uz tikšanos.
Pēdējās svētceļojuma dienās gājēju kļuva arvien vairāk, tāpēc Aglonā iegāja apmēram 150 cilvēku liela grupa. 14.augustā bija visu svētceļinieku prezentācija. “Mūsu grupas prezentācija bija pēdējā. Kad lielajā laukumā izgājām tie, kuri bija veikuši visu maršrutu, visi piecēlās kājās un aplaudēja. Bija ļoti saviļņojoši. Pārņēma lepnums un prieks, ka esam izturējuši garo ceļu. Tā bija kulminācija mūsu gājienam,” atklāj Ž.Strupka. Viņam pašam bija grūti noticēt, ka ir to paveicis. Radusies atziņa, ka vajag dzīvē kaut ko izdarīt – tāds svētceļojums ir kā pārbaudījums pašam. Ja izdodas, tad tas ir panākums. “Priesteris A. Maziļevskis nestāstīja par mūsu 100 dienās veikto garo ceļu, bet aicināja lūgt Dievu par Latvijas garīgo atjaunošanu. Tas nebija vienkārši ceļojums, bet svētceļojums,” uzsver Ž.Strupka.
Strupku ģimene pirmdien kopā ar citiem Gulbenes ticīgajiem brauks uz Aglonu, lai tiktos ar Romas pāvestu Francisku. Žanis uzskata, ka pāvesta ierašanās palīdzēs vienot cilvēkus, liekot aizdomāties par garīgām vērtībām. “Ir vajadzīga pāvesta svētība. Aglonā tiksies tūkstošiem cilvēku. Un visi lūgsim par Latviju,” saka svētceļotājs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lūgt par savu Māras zemi

Kategorijas