Iedvesmo latviešu strēlnieku virsnieki

2018. gada 21. septembris 00:00

666

Šķiet, ka viņam sirds pukst vienā ritmā ar latviešu strēlnieku virsniekiem. Inteliģents, erudīts, vēstures cienītājs, savas zemes un dzimtās vietas patriots, jebkurā mirklī gatavs aizstāvēt gan savu dzimteni, gan fiziski vājākos, gatavs pieņemt arvien jaunus izaicinājumus, jo pēc dabas ir mērķtiecīgs un azartisks - tāds ir Lauris Avotiņš no Krapas, kurš izvēlējies savu dzīvi saistīt ar militāro karjeru.

Motivācija jāatrod sevī
Lauris nāk no daudzbērnu ģimenes. Viņam ir jaunāks brālis Jānis un trīs māsas - Laura, Linda un Līga. Par militāro karjeru viņš aizdomājies pamatskolas beigās. “Mācījos Galgauskas pamatskolā. Vēsturi mums pasniedza skolotāja Maruta Brokāne. Atceros, kā skolotāja stāstīja par strēlnieku laiku, par virsniekiem, par leģendām, kas tos apvij, stāstīja par virsnieka tēlu tajā laikā, un es vēlējos līdzināties šim tēlam,” stāsta Lauris. Protams, kā vecākajam brālim sirdī vienmēr mājojis arī aizstāvja sindroms, proti, aizstāvēt to, kurš sevi nevar aizstāvēt. “Valsts arī ir tas gadījums, kad tā pati sevi neaizstāvēs, jābūt, kam aizstāvēt to nepieciešamības gadījumā,” uzsver Lauris, skaidrojot, kāpēc viņš izvēlējies militāro karjeru. Un vēl viens no iemesliem, kāpēc jaunietis studē Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, tā ir patstāvība. “Jau no 1.kursa mums maksā darba algu. Ir stabili ienākumi,” saka Lauris.
Viņš stāsta, ka skolas laikā gan vecāki, gan pasniedzēji no Gulbenes novada valsts ģimnāzijas viņā saskatījuši lielu potenciālu, un, iespējams, viņiem licies, ka sākotnēji Lauris to iznieko, izvēloties militāro karjeru. “Bet es stājos tam pretī, argumentējot, ka mums ir nepieciešami inteliģenti un spēcīgi virsnieki. Un es uzskatu, ka esmu izvēlējies īsto vietu. No vecākus puses es jutu mazliet uztraukumu par to, ko esmu izvēlējies, jo profesija ir nopietna, bet, lai liktu man kādus šķēršļus vai neatbalstītu mani, tā nekad nav bijis. Skolotāji sākumā tincināja, vai tiešām tā ir mana īstā izvēle, bet es biju drošs, ka tā ir pareizā izvēle. Tagad akadēmijā rit jau piektais, noslēdzošais, gads,” stāsta Lauris. Akadēmija esot tikai ieguvums kā personībai, kā cilvēkam, kā studentam.
Tam, kurš vēl domā, vai studēt akadēmijā, jārēķinās, ka motivācija būs jāatrod sevī. “Viegli nav. Jāmācās daudz, ir smaga fiziskā slodze, bet, ja esi tam gatavs, tad tas ir tikai kārtējais izaicinājums, kas jāpārvar. Arī man šīs studijas ir viens no izaicinājumiem, ar kuru drīz veiksmīgi būšu ticis galā,” saka Lauris.
Sarunā ar Lauri atklājas, ka viņš ir viens no labākajiem kursā un, saglabājot šīs sekmes un panākumus līdz studiju beigām, tas viņam pavērs iespējas nākotnes dienesta gaitām. Arī skolas laikā viņš bijis teicamnieks. Vēsture, fizika, matemātika - tas ir viņa lauciņš. Lauris dejoja arī tautisko deju kolektīvā “Rūsiņš”. Ja sanāca sastrādāt kādas palaidnības un iekulties nepatikšanās, tad, lai izpirktu grēkus, Lauris devies, kur skolotāji likuši, un arī dziedājis, jo viņam ir arī laba balss. Citādāk viņš nebija pierunājams dziedāt korī.

Atklāj pats sevi
Lauri ļoti interesē Latvijas vēsture un attīstības ceļš, kā mēs esam nonākuši līdz neatkarīgai valstij, kas tam bija pamatā, kas veidoja šo neatkarību. “Šobrīd, mācoties un saskaroties ar vēsturi padziļināti, no visiem skatpunktiem, ne tikai Latvijas, bet arī tālaika pretinieku un oponentu skatījumā, latviešu strēlnieku virsnieki tika augstu vērtēti. Studiju laikā man patīk veikt praktiskos uzdevumus, ko savulaik strēlnieki pildījuši, jo tad ir vieglāk sasaistīt vēsturiskos notikumus, kā toreiz bija. Piemēram, redzi stāvu kalnu, kurā karavīri skrēja, ar tālaika ieročiem, iespējām, kādus resursus tas prasīja, cik mentāli nobriedušiem bija jābūt konkrētajam fiziskajam uzdevumam, kādam vajadzēja būt cilvēkam, kurš spēja karavīrus vienot uzdevumam, kas vairākkārt bija ļoti smags pēc būtības un ar mazām izredzēm uz panākumu,” ar aizrautību stāsta Lauris.
Viņam joprojām spilgti atmiņā palicis arī mācību komandējums Gruzijā, kur ziemā notika kalnu izdzīvošanas kursi. Prātā joprojām - kalni, divus metrus dziļš sniegs, skaista daba, labsirdīgi cilvēki, garšīgs ēdiens. “Studiju laiks patiešām ir piesātināts, emocijām un izaicinājumiem bagāts. Ir bijuši arī gari pārgājieni ar minimālu uzturdevu dienā. Negulētas vairākas diennaktis. Šādos apstākļos tu atklāj pats sevi. Saproti, kāds kļūsti tādos apstākļos, kad neesi gulējis vairākas diennaktis, saproti, vai tev vēl aizvien prātā ir uzdevums vai jau sāc ieciklēties uz to, ka tev ir grūti. Konkrētajā kursā secināju, ka pie sagādātas fiziskās un morālās slodzes vēl aizvien spēju koncentrēt savu spēku un uzmanību uzdevuma izpildei, pārgurumu atstājot otrajā plānā. Šis ir svarīgs atskaites posms topošo virsnieku sagatavošanā, jo, apzinoties to, ka kadets ļaujas morālajam un fiziskajam nogurumam pār nepieciešamību izpildīt uzdevumu, sapnis par virsnieka karjeru var tikt izsapņots, jo virsniekam šajā ziņā ir jābūt pārākam par ierindas iedzīvotāju un karavīru tāpēc, ka neatkarīgi no apstākļiem uzdevums turpinās un ir jāpieņem lēmumi, kuri atsauksies uz taviem pārgurušajiem karavīriem. Jābūt pietiekami motivētam, lai šādos apstākļos ar savu pārliecību un motivāciju pārliecinātu savus padotos, ka uzdevums ir izpildāms un mēs to paveiksim,” skaidro Lauris.

Bokss – cienījams sporta veids
Arī ar sportu Lauris ir “uz tu” jau kopš bērnības. Pamatskolas laikā spēlējis futbolu, tagad aizrāvies ar boksu. Trenējas Rīgā boksa klubā “LNK Boxing”, kas parāda boksa cīņas jaunā gaismā. Jau piedalījies amatieru sacensībās ar labiem panākumiem, bet, kā pats uzsver - vēl ir ļoti daudz jāstrādā. “Mani aizrauj cīņas sports pēc būtības, jo tas ir fiziski attīstošs, dod spēcīgu bāzi, izturību. Boksā kritisks aspekts ir gan fiziskā, gan mentālā noturība. Tev sit, bet tu saproti, ka jāiet uz priekšu, tāpat ir arī dzīvē, saņem dzīves sitienu, bet ir jāiet uz priekšu un jādomā, kā nākamreiz no sitiena izvairīties,” saka Lauris.
Viņš uzskata, ka bokss kā sporta veids ir ļoti cēls un tā nebūt nav kaušanās, jo, līdzko sāc kauties, jau esi zaudējis. “Tāpat kā dzīvē - ja tev iesit, ir jāsakoncentrē viss savs spēks un griba palikt mierīgam. Jābūt viltīgam šajā sporta veidā, jo, līdzko ļaujies emocijām, tu esi kā uz delnas. Cienu cilvēkus, kas ar to nodarbojas un kas kultivē šo sporta veidu Latvijā,” saka Lauris.
Gulbenē nav iespēju trenēties boksā, tāpēc viens no Laura klusajiem nākotnes sapņiem, ko viņš atklāj “Dzirkstelei”, ir šo lietu mainīt tad, kad kādreiz atgriezīsies Gulbenē. “Un es noteikti atgriezīšos! Nākotnē sevi redzu savā dzimtajā vietā,” saka Lauris.

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Lauris Avotiņš.
◆ Dzimtā vieta: Krapa
◆ Dzimis: 1995.gada 16.jūnijs.
◆ Ģimene: vecāki Valdis un Anita, brālis Jānis, māsas - Linda, Laura, Līga.
◆ Mācījies: Galgauskas pamatskolā, Gulbenes novada valsts ģimnāzijā.
◆ Studē: Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Sauszemes spēku nodaļā.
◆ Dzīves moto: “Lepojies ar to,ko dari, vai dari ko citu!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Iedvesmo latviešu strēlnieku virsnieki

Kategorijas