Jaunava

2018. gada 26. septembris 10:40

Līdz starppilsētu autobusa pienākšanai bija vēl krietns laika sprīdis, un Askoldam negribējās to pavadīt, deldējot jau tā izsēdēto pieturvietas soliņu. Šķērsojis ielu, vīrietis atrada ēnainu vietu iekoptajā skvērā. Sākumā šķita, ka viņš tur ir vienīgais gaidītājs, bet tad Askolds ievēroja slaiku sievieti gaiši zilā, viegli plandošā kleitā. Lēnām mērodama ietvi gar ielas malu, viņa palaikam lūkojās apkārt, un bija skaidrs – kādu gaida.
“Žēl, ka tas neesmu es,” Askolds pie sevis nodomāja, kad sievietes skatiens nez kuru reizi pārslīdēja skvēra soliņiem. Vaļīgā mezglā savītie blondie mati, vieglās cirtas ap deniņiem un smalkā, šaurā seja pusdienlaika saulē izstaroja zeltainu gaismu, un Askoldam šķita – piešķīra sievietei eņģelisku izskatu. Nevilšus iztaisnojis sakumpušos plecus un ievilcis šobrīd labi pamanāmo alus vēderiņu, viņš pacēla galvu, lai nolūkotos aizejošās teiksmainās būtnes līganajā gaitā.
Pēc īsa brīža gan sieviete pagriezās atpakaļceļam, bet, pāris soļus pagājusi, iegriezās šaurajā skvēra taciņā. Piesēdusi uz soliņa pašas malas (iespējams, lai nesaburzītu kleitu), viņa kādu laiciņu pētīja kabatas tālruni, tad ar strauju kustību ieslidināja to somā un piecēlās. Šajā mirklī viņu skatieni sastapās, jo Askolds kā apburts vēl arvien nespēja novērst skatienu no sievietes. Tieši tāpēc viņš ievēroja satrauktās pirkstu kustības, knibinot somiņas slēdzi, un nervozi kodīto apakšlūpu. Askolds saprata, ka redzējis pārāk daudz, tāpēc nokaunējies novērsa skatienu. Galu galā arī viņam bija pienācis laiks ieskatīties telefonā, lai noskaidrotu, cik minūtes atlikušas līdz autobusa pienākšanai.
Tieši šajā īsajā laika sprīdī sieviete bija piecēlusies un attālinājusies no soliņa. Ar acs kaktiņu Askolds uztvēra negaidītu kustību sev blakus – gaiši zils vilnis uzvējoja vasarīgu aromātu.
- Es esmu Marija, - apstājusies viņam tieši pretī, slaidā sieviete sveicienam sniedza šauru plaukstu.
Ja Askoldam būtu piecpadsmit gadu, viņš šo sirdi aizgrābjošo mirkli aprakstītu kā dramatisku: “Es noģību!” Un kā gan citādāk: viņa priekšā patiešām stāvēja eņģelis! Debess zilgme, kas kā tikko jaušama gaisma lējās no vējā liegi plīvojošās kleitas, radīja pārdabisku oreolu. Pie deniņiem virmojošās matu cirtas vējš uz īsu brīdi savija zeltainā nimbā, un Askoldam no pārsteiguma aizrāvās elpa – tā nevarēja būt nejauša sagadīšanās! Tā noteikti bija Visaugstākās varas griba! Tamlīdzīgu vīziju Askolds jau bija pieredzējis pirms divām nedēļām, stāvot milzīgajā svētceļnieku pūlī pie Aglonas bazilikas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Tieši tur, kādā apgarotā mirklī, viņam bija parādījusies vīzija – eņģeliska būtne debesszilā, plandošā tērpā. No kāda gaistoša mākoņa viņa bija uzsmaidījusi tieši Askoldam: “Es esmu Marija,” un viņas slaiko pirkstu pieskāriens sirds dziļumos radīja saldkairas trīsas. “Neaprakstāmi svēts mirklis!” tā Askolds vēlāk savai māsai raksturoja pārdzīvotās izjūtas, jo citus vārdus viņš šim dvēseliskajam glāstam vēl nebija atradis.
Attapies no pārsteiguma, vīrietis pietrūkās kājās un steidza sniegt sveicienam roku. Tad, sajutis savas nosvīdušās plaukstas, pēkšņi aprāvās un strauji nobraucīja tās gar bikšu sāniem.
- Askolds, - izkaltusī mute bez skaņas izrunāja vārdu, kas pašam šobrīd šķita neizteiksmīgs un niecīgs. Prāts, lai arī cik ļoti vīrietis to centās sasprindzināt, nespēja piedāvāt neko labāku par Pāvilu vai Pēteri, turklāt – blakus Marijas vārdam arī tie šķita gluži parasti. Un ko gan tur vairs izskaistināties, ja mute apzinīgi, lai gan gluži neizteiksmīgi jau bija izrunājusi mātes doto vārdu…
Brīdis, kad sievietes šaurā un vēsā plauksta ieslīdēja Askolda miklajā tvērienā, daudz neatšķīrās no iepriekš pieredzētās vīzijas – vīrietim šķita, ka Marijas liegais pieskāriens paceļ viņu virs zemes. Pelēkzilo acu skatiens domās pavēra nebijušas dzīles, un Askolds pēkšņi sajuta vēlmi izteikties vārsmās: “Dēļ viena tava smaida, gaišo eņģel, es tālu ceļu esmu gatavs kājām iet…”
Par laimi, iedzimtā kautrība izrādījās stiprāka par negaidīto lirisko izpausmi, jo, kā Askolds pats vērtēja – gan jau vēlāk prāts būtu licis sarkt par tādu neveiklu vārsmošanu. Tā vietā viņš stingrāk paspieda slaikos pirkstus un, grimdams sievietes skatiena dzīlēs, vēlreiz nomurmināja savu vārdu.
Silti uzsmaidījusi vīrietim, Marija atbildēja ciešajam tvērienam un lakoniski piebilda:
- Jaunava. Es esmu Jaunava.
Šis negaidītais paziņojums burtiski izsita Askoldam pamatu zem kājām. Tas nudien ir debesu brīnums! Šī būtne patiešām ir ieradusies no citas pasaules! Vissvētākā Jaunava Marija! Citādi to nevar izskaidrot, jo šīs zemes dzīvē viņai jau pieklātos auklēt vismaz trīs mazbērnus. Askolds, protams, neņemtos apgalvot, ka precīzi noteicis sievietes vecumu, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, viņas sejas pantos bija nolasāma vismaz pusmūžu krāta dzīves pieredze.
“Bet ja nu tomēr?” prātā uzplaiksnīja ķecerīga doma. “Tāda skaista sieviete un… jaunava?” Plauksta neviļus atlaidās no ciešā tvēriena un, šķiet, atkal nosvīda. Kaut kas te noteikti nav kārtībā…
Pamanījusi vīrieša apmulsumu, Marija pretimnākoši pasmaidīja:
- Un jūs? Jūs būtu tas Dvīnis?
Askolds smagi atkrita uz soliņa: te patiešām notiek kas pārdabisks! Kā šī savādā sieviete to var zināt? Askolds bija pilnīgi pārliecināts – līdz šim viņi nekad nav tikušies! Ko šī jaunava Marija zina par Askolda dzīvi? Par viņa dvīņubrāli, neveiksminieku, šajā pusē dzirdējis tikai retais!
Tiesa, vīrieša apmulsums nepamanīts nepalika arī Marijai.
- Atvainojiet, jums kļuva slikti? Jūs ilgi gaidījāt? – sieviete satraukti jautāja.
Piesēdusi Askoldam blakus uz soliņa, viņa veikli satvēra vīrieša apakšdelmu un sataustīja pulsu. Viņš bija pārliecināts – tas noteikti joņoja sen neizjustā sprintā, lai gan – Marijas tuvums un svaigais, vasarīgais aromāts lika domāt: laiks ir apstājies, un sirds līdz ar to…
“Nu un tad, ka viņa ir jaunava? Vēl jau pusmūžs priekšā,” Askolds sevi cerīgi mierināja un, cenzdamies nedomāt par svešās sievietes savādajiem izteikumiem, ļāvās liego pirkstu pieskārieniem. Kādu brīdi viņa izskatījās satraukta un uzdeva dažādus jautājumus par Askolda pašsajūtu, bet viņš tik vien spēja, kā smaidīt un atkārtot, ka viss ir kārtībā.
- Es atvainojos, ka nokavēju, - vēl joprojām turot pirkstus uz vīrieša apakšdelma, Marija bilda.
- Autobusam sakarsa motors, un mēs ilgi stāvējām ceļa malā. Jūs man tā arī neuzrakstījāt savu telefona numuru, tāpēc es nekādi nevarēju paziņot par savu kavēšanos. Es jūtos milzīgi pateicīga, ka jūs mani tomēr sagaidījāt.
Askolds nespēja noticēt tam, ko dzirdēja… Tātad tas tomēr nav nekāds “debesu brīnums”, nekāda gaistoša mākoņa vīzija, bet gan vienkārši – kļūmīga situācija? Nejauša sagadīšanās, kas Askoldu savedusi kopā ar mazliet dīvainu šīs zemes būtni, turklāt vēl jaunavu? Vai tagad nevajadzētu atzīties, ka viņš tomēr nav tas, kuru Marija tik ļoti cerējusi satikt? Tomēr pirms tam vajadzētu noskaidrot, ko viņa īsti zina par neveiksminieku dvīņubrāli…
- Jūs mani ļoti ieinteresējāt, - Marija turpināja savā rāmajā un suģestējošajā balsī. – Tā acīmredzot bija kāda Augstāka Vara, kas tieši jums lika atbildēt uz manām vēstulēm un šodien šeit sagaidīt. Nekas nenotiekot tāpat vien, visam esot kaut kāda nozīme.
Askolds atviegloti nopūtās – Marijas atsaukšanās uz Augstāko Varu viņu iedrošināja un deva cerību, ka šis dievišķais mirklis tik ātri vēl nebeigsies.
- Uz manu sludinājumu gan atsaucās vairāki attiecīgā dzimšanas gada Dvīņi, - Marija turpināja, - tomēr garāka sarakste izvērsās tikai ar pāris vīriešiem. Jūs mani saintriģējāt jau ar pirmajām rindām. Ar izteiksmes stilu, ar domu lakonismu un dziļumu. Atzīšos, ka fotoattēlam, kuru man atsūtījāt, es nepievērsu lielu uzmanību.
Askolds juta, ka pierē ievelkas pāris dziļākas rievas, bet savādā kņudināšana pakrūtē nozīmēja tikai vienu – briest nepatikšanas… Nokavētā atzīšanās ar katru nākamo teikumu situāciju tikai saasināja.
- Man jau iepriekš bija nācies pieredzēt, ka vīriešiem patīk sevi iztēloties jaunākiem, - Marija turpināja un tikko manāmi pasmīnēja. - Iepazīšanās nolūkā viņi izmanto vismaz desmit gadus senas bildes. Jūsu atsūtītais vīrišķīgais profils lika apjaust tikai deguna un zoda formu, un tie man šķita atbilstoši jūsu izteiksmes stilam. Tiesa, tagad, esot jums blakus, redzu, ka deguna kumpums tikpat kā nav manāms sun piere izskatās augstāka, bet, kā jau teicu – es nepievērsu uzmanību fotoattēlos redzamajiem vaibstiem. Mani vairāk interesēja situācijas, foni, rakursi, kādu nu kurš būs izvēlējies atsūtīt. Jūsu foto lika saprast, ka rīkojaties pārdomāti, sūtot salonā uzņemtu bildi. Varbūt es arī varētu nofotografēties pie jūsu fotomākslinieka?
Mirklis, kamēr sieviete ievilka elpu, Askoldam šķita īsti piemērots, lai atzītos, ka noticis pārpratums.
- Atvainojiet, bet es ne… - viņš sāka, bet Marija silti uzlūkoja vīrieti un pārtrauca:
- Ak, es taču tikai tāpat vien pajautāju! Tagad mēs esam satikušies, un es redzu jūs sev blakus. Jūs man ļoti simpatizējat, jau rīt es pateicībā došos pie savas paziņas, kas tik veiksmīgi nolasīja manu astroloģisko karti. Draudzenes gan teica, ka no Jaunavas un Dvīņiem (no Zemes un Gaisa zīmēm) putekļi vien sanākšot, bet Ženija teica, ka planētu stāvoklis norādot uz visai harmoniskām un stabilām attiecībām. Redziet, iepriekšējā laulībā…
- Atvainojiet, - šoreiz gluži strikti Askolds pārtrauca aizrautīgo runātāju. Sapratis, par ko īsti ir runa, viņš bija strauji atbrīvojis roku no slaiko pirkstu gūsta un līdz ar to atradis sevī spēku izrunāt liktenīgos vārdus. – Es neesmu Dvīnis. Un neesmu tas, kuru jūs vēlējāties satikt. Bet jums piestāv būt Jaunavai, un es ticu, ka astroloģija jums palīdzēs sameklēt īsto vīrieti.
Askolds īsti nesaprata, kas tik pēkšņi viņā bija izraisījis nepatiku pret šo eņģelisko būtni, ar kuru kopā vēl pirms brīža bija gatavs lidināties mākoņos. Varbūt tā bija visu atklāsmju virkne, kas soli pa solim sagrāva viņa vīziju? Varbūt sievietes mērķtiecība, kas nenovēršami veda pie jaunām laulības saitēm? Visas tās horoskopu muļķības, kuras viņš bija atēdies pirmajā laulībā? Lai gan, ja tā labi padomā, laikam jau visvairāk Askoldu aizskāra paša neapķērība. Jaunava, Dvīnis… To taču uzreiz vajadzēja saprast!
“Kā tāds sasapņojies muļķis,” Askolds pukojās pie sevis, pametot ar roku strupu atvadu sveicienu un strauji atstājot skvēru. Bija gan arī pēdējais brīdis – gaidītais autobuss jau piestāja iekāpšanas vietā.
Vēlāk, braucot garām skvēram, viņš ievēroja Mariju lēnā solī attālināmies no autostacijas. “Kur viņa tagad ies, ko darīs, kur paliks?” Askolds bija pārvarējis nemieru sevī un viņam radās arvien jauni jautājumi, kā arī vainas apziņa par straujo aiziešanu. “Kā tāds puika,” viņš pukojās pie sevis, bet no prāta neizgāja Marijas teiktais: “Nekas nenotiekot tāpat vien, visam esot kāda nozīme.”
“Kāda nozīme?” Askolds jautāja pats sev un aizdomājās. Uz labās rokas apakšdelma joprojām bija jūtams Marijas silto pirkstu pieskāriens…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jaunava

Kategorijas