Profesionāls, kvalitatīvs mediju darbs ir visas sabiedrības interesēs

2018. gada 2. oktobris 11:53

463

Profesionāls, kvalitatīvs mediju darbs ir visas sabiedrības interesēs

Latvijas Žurnālistu asociācija ir uzsākusi projektu, kura mērķis ir skaidrot, aktualizēt un veicināt mediju kritiku Latvijā. Kāpēc tas tiek darīts? Tas ir būtiski ne tikai žurnālistiem, lai analizētu savu darbu, lai uzklausītu vērtējumus un pastāvīgi savu darbu pilnveidotu. Tas ir svarīgi ikvienam, kas medijus lasa, skatās, klausās. Mēs bieži pat nemanām, cik ļoti mediju sniegtā informācija mūs ietekmē, tādēļ ir būtiski, ka mēs spējam atšķirt labu darbu no slikta. Ar Latvijas Mediju fonda atbalstu mēs šodien uzsākam vairāku mēnešu projektu, lai runātu ar jums un arī savā starpā par to, ko, kāpēc un cik labi darām, cik tas jums ir svarīgi, kā tas ietekmē jūsu dzīvi, mūsu valsti, pagastu un novadu. Un ceram, ka iesāktais darbs neapstāsies un šis būs tikai pirmais solis, kas vairos sapratni, uzticību un cieņu starp mediju un sabiedrību.

Kas ir mediju kritika, kāpēc tā ir nozīmīga gan sabiedrībai, gan žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo zinātņu doktore Anda Rožukalne. - Pēdējā laikā arī Latvijā ir aktualizēts jautājums par mediju kritiku, tās nozīmi un ieguvumiem no tās. Kas tad īsti ir mediju kritika?

- Mediju kritika pieder pie analītiskās, izglītojošās mediju daļas – visas publicistiskās esejas, kas ir par mediju ietekmi, pieder pie mediju kritikas. Būtībā mediju kritika ir žurnālistu un citu profesionāļu gatavība pašreflektēt par mediju saturu un to ietekmi, protams, neaizmirstot, kā auditorija izmanto medijus un dažādus mediju kanālus. Un Latvijā tam ir ļoti maz vietas atvēlēts. No tā arī rodas dažādas problēmas.
- Piemēram, cilvēki vai nu sociālajos medijos, vai pie medijiem vēršas ar tādiem jautājumiem, kāpēc rādāt un stāstāt par kaut ko, bet par kaut ko nestāstāt. Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidri kritēriji, kā vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, portālos ir drukas kļūdas, vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu, un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu medijos.

Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanās ne tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi. Mēs visu laiku dzīvojam mediju piepildītā realitātē. Piemēram, mēs uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk, ne tikai kā konvenciālo mediju satura vērtēšana un pašvērtēšana, bet dažādu komunikācijas jomu analīze. Savstarpēji saistīta ir mediju kvalitāte ar reklāmas apjomu un to kvalitāti, ar sabiedrisko attiecību jomas profesionāļu ietekmi uz to, ko mēs uzzinām, kurā brīdī un kādā apjomā. Tāpat sociālie mediji ir liels kanāls, caur kuru pie mums nonāk dažāda veida informācija. Līdz ar to mediju kritika būtu jāattiecina uz visām šīm publiskās komunikācijas jomām, skaidrojot to cilvēkiem.

Vārds “kritika” šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina par to, kā mediji mūs ietekmē.

- Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs? Kādos formātos notiek mediju kritika?

- Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz dažādām apakštēmām. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs ieraudzīsiet kādu sadaļu, kas visbiežāk tā arī saucas - “Mediji”, bet var būt arī sīkāk, kā “Radio un televīzija” un “Sociālie mediji”.

Piemēram, “The Guardian”, BBC, “New York Times”, “Newyorker” ārkārtīgi detalizēti un regulāri ir formāti – un tie ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi videoblogi. Tāpat Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir šāds īss videoblogs, kurā viens autors analizē visus tās dienas medijus. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums.

Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori. Formāti ir ļoti dažādi. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir.

Mediju vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas, aizraujošas lietas, bet, ja netiek skaidrots, kāpēc mēs to darām, tad rodas tā sajūta - jā, mums ir dažādi mediji un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu, amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai nespēj parunāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši “re, kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes sesija”. Tas arī ir viens no mediju formātiem, tā arī ir daļa no mediju kritikas. Tas arī palīdzētu sabiedrībai labāk saprast gan katra medija valodu, gan iespējamo ietekmi.
- Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt, būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?

- Negribētu izslēgt no sarunas nevienu no avotiem. Tajā noteikti būtu jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikāciju meistaru – un mums ir tiešām talantīgi cilvēki šajās jomās – atbildes uz jautājumiem, ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja jūs redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu.

Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti apbrīnoju “Re: Baltica” cīņu pret viltus ziņu portāliem, un pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.

Tie būtu arī pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem projektiem. Protams, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.

Protams, jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kas izlemj dažādus jautājumus.

Šādā diskusijā noteikti būtu visām pusēm jāiesaistās un jāparāda sava pozīcija. Katrs tāds skaidrojums mums varbūt reizēm liekas kā sevis attaisnošana vai savas darbības atklāšana, kā aizkulisēs tas notiek, bet būtībā tas ir stāsts par mediju kultūru. Visa mediju kritika parāda to kultūras vidi, kādā mēs darbojamies, un faktiski parāda gan uzņēmumu komunikācijas kultūru, gan cita veida kultūru.

- Runājot tieši par sevis attaisnošanu, vai, jūsuprāt, Latvijas mediji paškritiski izvērtē savu darbu?

- Domāju, ka tad, kad neviens neredz, diezgan paškritiski. Es to zinu pēc savas pieredzes, jo palaikam es tieši jautāju kolēģiem, kas bija tās idejas, kāpēc jūs darījāt to vai to, un lielākoties tas viss šausmīgais, par ko cilvēki uztraucas, ir izdarīts apzināti. Ļoti reti ir, teiksim, nejaušības vai neveiksmes. Katrs var kļūdīties, bet cilvēki apzināti rīkojas un var arī to izskaidrot, tam ir kaut kāds pamatojums. Tas nebūs attaisnojums, bet profesionāļi ir paškritiski, jo viņi ir milzīga spiediena mutulī. Viņiem ir spiediens visu laiku būt veiksmīgiem, un tas nozīmē gan būt spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, gan arī nepazaudēt auditoriju un to visu laiku audzēt, pat līdz absurdam. Kā zinām, tai ir kaut kādas robežas, vismaz no cilvēku skaita un teritorijas viedokļa. Viņi ir paškritiski un norūpējušies par to, kādā veidā vispār pastāvēt.

Palaikam notiek mediju pētījumi, piemēram, tiek izpētīts, kāds ir saturs, cik tas ir daudzveidīgs, kādā pakāpē ir plurālisms, cik pilnvērtīgi ir atspoguļotas kādas problēmas. Tiesa gan, ka pētījumus žurnālisti īpaši neņem vērā, bet tā ir globāla problēma. Tā ir pašaizsardzība. Ja profesionālis ir ārkārtīgi dinamiskā vidē strādājis, un, kā zināms, žurnālisti ir vieni no tiem, kas pastāvīgi ir uz pārstrādāšanās robežas, viņi uzskata, ka neviens neizprot situāciju, apkopojot gada darbības datus tik dziļi kā pats profesionālis. Taču esmu bijusi patīkami pārsteigta par kolēģiem dažādos medijos, cik viņi atklāti un labprāt stāsta par notiekošo. Es to tulkoju, ka īstenībā neviens neuzprasa “Kā tev iet darbā?” un “Kāpēc tu to dari?”, un tās domas “Kā man strādāt?”, “Cik es varu?” paliek katra iekšējām pārdomām, un tās nav tās vieglākās domas.

- Latvijā, manuprāt, nav bijis īpaši daudz pētījumu veikts par mediju vidi, par problemātiku, ar ko tie ikdienā saskaras.

- Piekritīšu, ka nav daudz - vidēji reizi gadā tiek veikts viens nopietns pētījums, un tas pats faktiski ir pēc pašu pētnieku iniciatīvas. Ir ļoti maz pētījumu, kuriem būtu finansējums. Dati ir par auditorijām, bet tikai par mediju lietojumu. Būsim godīgi, tie ir reklāmdevējiem nepieciešami dati, lai saprastu, kam adresēt savu preču un pakalpojumu reklāmu. Padziļinātu datu par dažādiem auditorijas raksturlielumiem, savienojot kopā ar cilvēku vērtībām, ir ļoti maz. Mums jābūt godīgiem un jāsaka, ka mēs par sabiedrības un mediju mijiedarbību zinām ļoti maz. Līdz ar to pieņemtie lēmumi tiek balstīti uz salīdzinoši nabadzīgām zināšanām.

Es un vēl daži kolēģi palaikam tiekam aicināti piedalīties starptautiskos pētījumos Eiropas Savienībā, kuros dodam datus par savu valsti. Piemēram, par digitālajiem medijiem ir liels projekts, arī par mediju plurālismu, bet nav par tādiem dziļiem jautājumiem. Piemēram, Tartu universitātei bija ļoti interesants pētījums par minoritāšu mediju auditorijām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu izmanto vietējo mediju saturu, vai ne. Un Latvijā mēs joprojām dzīvojam kaut kādos stereotipos par cilvēkiem, kuru smadzenes ir aizpūstas Kremļa virzienā vai kuri ir tik stagnātiski, ka ir iesprūduši pirms 10 gadiem varenajās Krievijas televīzijās, kuru skatīšanās īstenībā samazinās, par ko liecina arī mums pieejamie dati. Tartu universitātes pētījumā ir ļoti detalizēti dati. Kad šos pētniekus satiekam kādās konferencēs, viņi saka - cik slikti, ka mums Latvijā nav šāda pētījuma, jo tad varētu datus salīdzināt. Tos varētu kopā izprast un risināt, bet mums šādu datu nav.
Arī tagad, piemēram, Eiropas Savienībā ir ļoti interesanti dati par populistu ietekmi, kas visus uztrauc. Viens ir tas, ka mēs dažreiz smejamies par dažādiem komunikācijas brīnumiem, ko radījuši populistiski politiķi, un nostājamies kaut kādās radikālās, polarizētās pozīcijās pret viņiem, bet neviens nezina atbildi uz jautājumu, kas būs pēc tam. Tāpat ir pētījumi par dezinformāciju. Latvijā ir veiktas aptaujas, ka cilvēki ir par to norūpējušies, bet reālo ietekmi mēs nezinām. Es varu studentiem rādīt datus par, piemēram, 9 vai 14 Eiropas valstīm, bet katru reizi ir jāatvainojas, ka vienā ir Igaunija, otrā - Lietuva, bet Latvija atkal nav iekritusi sarakstā. Tas ir zināšanu robs. Patiesībā šādi dati visus interesē. Ārkārtīgi daudzās jomās ir būtiski šie dati, bet mums viņu vienkārši nav. Mēs atpaliekam zināšanās par savu sabiedrību un nesaprotam, ka neviens, izņemot mūs, to neizpētīs. Te ir unikāla situācija – mūsu mediji, mūsu sabiedrība, mūsu vērtības un mūsu informācijas kvalitāte, bet par to mums ir ļoti fragmentāras zināšanas.

- Runājot par kritiku, paškritiku, tas viss kaut kādā mērā nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā šobrīd izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?

- Teikumi, kas sākas ar “visi” vai “vispār”, ir pilnīgas muļķības. Problēma ir tā - ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad mēs nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes, pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji, un ir tādi, lai pārāk bieži nelietotu vārdu “prostitūcija”, ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās. Tāpēc īsā atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.

Atbildības līmenis ir ļoti dažāds, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstoši mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, vai pie katra sīkuma visus nokritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstais komercializācijas līmenis. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina.
- Vai ir kādi normatīvie akti, kas apgrūtina mediju darbu, attiecīgi rada nevēlēšanos “rakt” dziļāk, jo var rasties tiesvedības utt.?
- Īpaši daudz nevaru nosaukt. Mums ir liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir augstākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida ierobežojumi, bet es neredzu šķēršļus ārkārtīgi kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas viss ir precīzi.

Tas, ko es redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums, ir saistīts ar to, ka drīzāk ir jānostiprina mediju brīvība, nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus, kas būtībā piesārņo visu komunikācijas vidi ar savu divkosību un liekulību un arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti. Būtu svarīgi arī dekriminalizēt neslavas celšanu presē. Daudzās valstīs tas nav noteikts Krimināllikumā, ka žurnālistu var ielikt cietumā par to, ka viņš ir aizskāris kādu un kļūdainu informāciju izplatījis.

- Vienlaikus kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu nepastāv.

- Jā, tāda nepastāv. Eiropas cilvēktiesību deklarācija, kas paredz tiesības saņemt informāciju, neparedz tiesības saņemt tikai patiesu informāciju. Tas var saniknot, bet tā ir daļa no brīvības. Atgriežoties pie pamatjautājuma, ja cilvēki neizprot informācijas sarežģītību un daudzveidību, un kritērijus, tad, protams, pieaug pieprasījums visu regulēt, ielikt likumos, bet ir milzīgs risks nonākt pie tā, ka samazināsies brīvas informācijas apjoms.

- Ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?

- Vajadzētu skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām, kaut vai horoskopiem un citai svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti cits citu neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika šis izglītojošais, diskusijās balstītais saturs nav viegli un ātri izveidojums, kā, piemēram, jauki portretstāsti par brīnišķiem cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāks formāts, nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos salīdzināt, domāt. Taču katra tradīcija var pastāvēt.

Kā vērtējat politisko diskusiju atspoguļojumu medijos?

Zigrīda Imanta Kručena no Druvienas

Esmu diezgan pasīva uz vēlēšanu procesa pētīšanu, bet palaikam paskatos kādu videosižetu “Facebook.com”, gan arī debates, gan reklāmu par konkrētu partiju, sarakstu. Jāteic, ka žurnālistu jautājumi bieži vien ir āķīgi, bet, cik āķīgs ir jautājums, tikpat āķīga ir deputāta atbilde. Tas mani mulsina un īpaši kā balsotājai neatļauj veikt pareizos secinājumus. Debatēs es cenšos neieslīgt, jo beigu beigās tās man liekas pilnas ar agresivitāti un konkurenci, bet saprotams jau kādēļ. Komentētāju viedokļi ir dažādi, tādēļ tas arī īpaši nepalīdz izlemt. Pareizāk būtu skatīties uz paveikto, nevis uz solīto, un tas ir pētīšanas jautājums. Bet esmu izlēmusi vēlēšanās piedalīties un mudinu arī citus to darīt.

Maija Simone no Galgauskas

Nedaudz skatos raidījumus, kuros notiek politiskās diskusijas. Nepatīk klausīties viņu solījumos, kurus nevar izpildīt. Žurnālisti strādā profesionāli, uzdodot āķīgus jautājumus. Bet klausīties politiķu runās, jo īpaši tagad, nav patīkami. Vēlēšanas ir tik tuvu! Iedzīvotāji pareizi saka, ka vajadzētu mainīt pašu vēlēšanu sistēmu, lai nav tā, ka viena cilvēka dēļ, par kuru balso, aiziet visa partija. Ja mainītu sistēmu, tad varbūt kaut ko normālu kopā savāktu. Uz vēlēšanām iešu. Ļoti grūti izlemt par ko balsot, un es neesmu vēl izdomājusi. Droši vien pēdējās dienās izlemšu. Partiju ir ļoti daudz, bet vajadzētu trīs spēcīgas partijas un tad lai cīnās. Mūsējie nav spējīgi vienoties, tikai kašķēties. Domāju, ka vēlēšanu rezultāti nesīs pārsteigumus.

Vilis Grasis no Stāķiem

Es klausos, kas notiek vispār - gan ko runā sabiedrībā, gan ko runā televīzijā, radio, ko saka reklāmas. Secinājums? Interesanta spēle. Katrs sevi paceļ vienu plauktiņu augstāk. Bet laikam tā tam ir jābūt. Televīzijā paskatos diskusiju raidījumus, bet kaut kā mani tās sarunas neinteresē. Reklāmas ir ļoti daudz, īpaši radio. Visi sevi liela. Uz vēlēšanām noteikti iešu. Esmu gājis visu mūžu kopš 18 gadu vecuma. Nevar citādāk, esmu Latvijas pilsonis, šī ir mana tēvu zeme, un tas taču ir mans pienākums. Esmu gandrīz izlēmis, par ko balsot. Man patīk taisnība un taisnīgi cilvēki.

Antoņina Ziediņa no Stradu pagasta

Manuprāt, politisko diskusiju atspoguļojums medijos ir pat pārāk plašs un pat par daudz. Jau pat ir apnicis. Vairs citu neko nemaz nedzird. Raidījumu klausīšanās, reklāmas bukletu lasīšana nav palīdzējusi izdarīt man izvēli, kam atdot savu balsi Saeimas vēlēšanās. Runā jau visi politiķi labi. Taču neticu gan gandrīz nevienai partijai, bet jābalso ir par kaut ko. Par daudz partiju, un tas nav labi. Cilvēki nevar izlemt. Uz vēlēšanām iešu un vienmēr esmu gājusi. Bet izlemt grūti, kaut gan šķiet, ka zinu, par ko balsošu. Vai mans lēmums ir pareizs, to es nezinu. Dzīve pēc vēlēšanām diezin vai mainīsies. Varbūt skolotājiem pieliks pie algas, varbūt pie pensijām pieliks, varbūt par kādu procentu uz labo pusi arī mainīsies dzīve, bet nezin vai.
- Inita Savicka

Materiāls sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Profesionāls, kvalitatīvs mediju darbs ir visas sabiedrības interesēs

Kategorijas