Ir jātic sev un skolēniem

Skolotāju dienas priekšvakarā “Dzirkstele” tiekas ar gulbenieti Elizabeti Briedi, kura pirms gada pievienojās Gulbenes 2.vidusskolas skolotāju kolektīvam. Atmiņā viņai vēl spilgti palicis vidusskolas laiks, jo tikai pirms dažiem gadiem pati absolvējusi šo skolu, tāpēc pagaidām esot grūti savus skolotājus uztvert kā kolēģus.
Elizabete ir dzimusi Ukrainā. Kad bijusi tikai mēnesi veca, vecāki pārcēlušies uz dzīvi Gulbenē. “Tētis man ir latvietis, mamma – ukrainiete. Bet es sevi uzskatu par īstu latvieti,” uzsver Elizabete.
Skolas gaitas viņa uzsāka Gulbenes 2.vidusskolā, bet, tā kā 16 gadu vecumā bija vēlme tikt prom no mājām, izlēma mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. “Bet tad sapratu, ka mūzika tomēr ir vairāk kā vaļasprieks, jo uzskatu, ka ar to īsti Latvijā nevar nopelnīt. Aizdomājos par to, ka nākotnē vēlos stabilu darbu ar stabilu atalgojumu, un atgriezos turpināt mācības Gulbenes 2.vidusskolā. Izvēlējos mācīties komercklasē un savu izvēli nenožēloju. Man ļoti patika grāmatvedība un vēl joprojām patīk. Manuprāt, skolu es pabeidzu ļoti labi, jo mans vidējais vērtējums bija 8,41 balles. Pabeidzu arī Gulbenes mūzikas skolu. Spēlēju klavieres, ģitāru, bungas. Vidusskolas laikā daudz muzicēju. Mums bija un arī ir sava meiteņu grupa “Hard road” jeb “Grūtais ceļš”. Tagad gan ir sarežģītāk tikties ar grupas meitenēm, jo visas studē. Bet muzicēt un dziedāt man patīk,” stāsta Elizabete.
Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa nolēma mācīties par ekonomisti Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kā čaklai un apzinīgai studentei viņai piešķīra arī Vītola stipendiju. Bet pēc pirmā studiju gada viņas dzīves stāsta vēsturē sākās pavisam jauna lappuse.
Biju viena. Es raudāju
Elizabete satika puisi, vārdā Andrejs, kurš ir no Stāmerienas, un starp abiem uzplauka skaista mīlestība. Pieteicās mazulis. “Izlēmām dzīvot Jelgavā, īrējām dzīvokli. Es gaidīju mazo, bet kaut kā šķita, ka mēs kā jauna ģimene Latvijā neizdzīvosim. Nodomājām, ka būs labāk, ja dosimies uz ārzemēm, un devāmies uz Angliju, jo tur tagad dzīvo mans tēvs. Aizbraucu, kad biju gaidībās. Draugs strādāja, bet es tur jutos vientuļi. Man bija nepieciešami blakus savi tuvinieki, jo ģimene man ir vislielākā vērtība. Es nevaru, piemēram, iziet no mājām, neiedodot mammai buču. Mums tā ir pieņemts. Anglijā tā visa pietrūka, tāpēc arī jutos vientuļi. Draugam bija nakts maiņas. Tas laiks bija saspringts. Man bija sajūta, ka esmu uz depresijas robežas. Piedzima dēliņš. Slimnīcā biju viena. Es raudāju. Tas bija smags laiks,” sāpīgos pārdzīvojumus atceras Elizabete.
Savukārt vakari aizritēja sarunās ar mammu, izmantojot internetu. “Labi, ka ir internets, vismaz varēju sazināties ar tuviniekiem. Atbrauca pie mums ciemos draugi, kuri arī bija nolēmuši dzīvot un strādāt Anglijā, bet pēc kāda laika tomēr saprata, ka tas nav domāts viņiem un atgriezās Latvijā. Tas arī bija mans pēdējais piliens. Abi ar draugu sapratām, ka dzimtenē ir daudz labāk, jo arī viņš ļoti skuma pēc mājām. Mazajam bija gandrīz gads, kad atgriezāmies. Bija nepieciešams tieši gads, lai saprastu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Atgriezāmies Gulbenē. Es sajutos tik labi! Tas bija tik atvieglojoši! Visi tuvinieki ir blakus. Neaprakstāmas sajūtas!” saka Elizabete.
Pedagoga darbam piekrita nešauboties
Lai arī emocionāli Elizabete jutās ļoti labi, tajā pašā laikā viņa atzīst, ka uzsākt savu dzīvi jaunai ģimenei mazpilsētā ir grūti, jo problemātiski atrast darbu. Draugs pēc izglītības ir ceļu būvnieks, mehāniķis, bet strādā citā nozarē un nedēļu ir prom, mājās ir tikai brīvdienās. “Gaidām katru nedēļu kopā ar dēliņu izplestām rokām. Tik ļoti vēlos, lai mūsu ģimene ir kopā katru dienu, ne tikai brīvdienās! Savukārt man piedāvāja strādāt par apkopēju Gulbenes 2.vidusskolā. Es neatteicos. Darbs kā darbs. Nekas interesants, bet galvenais, ka mēs bijām Latvijā, savās mājās Gulbenē un varējām izdzīvot. Pēc bērna dzimšanas sapratu, ka bērns ir vislielākā vērtība, vislielākā laime dzīvē. Sāku domāt, ka varbūt varētu mēģināt strādāt bērnudārzā vai sākumskolā par skolotāju. Bet viss sagrozījās tā, ka man piedāvāja strādāt par krievu valodas skolotāju. Es piekritu bez šaubām. Krievu valoda man ir stiprā puse, jo arī ģimenē visu laiku esam runājuši šajā valodā,” stāsta Elizabete.
Pagājušajā gadā līdztekus darbam skolā viņa uzsāka studijas Daugavpils universitātē un kārtējo reizi pārliecinājās, ka krievu valoda ir sarežģīta valoda. Viņa nenoliedz, ka ir grūti studēt un strādāt. “Skaitos kā pilna laika students, neklātienē nav iespējas mācīties. Daudz jālasa krievu literatūra, jo studēju krievu filoloģiju, bet man ļoti patīk lasīt. Tas ir vēl viens mans vaļasprieks. Patīk latviešu rakstnieku darbi. Aizrauj Karīnas Račko romantiskie romāni, Daces Judinas detektīvi, arī fantastika. Kad lasu grāmatas, manas smadzenes atpūšas, es nokļūstu citā pasaulē. Arī krievu valodas stundās cenšos iesaistīt bērnus lasīt grāmatas krieviski,” stāsta jaunā skolotāja.
Tuvinieki ir tie, kas palīdz izturēt lielo slodzi – darbs, studijas un mazs bērns. Krustmāte Gaļina Bezverhaja, kas ir arī skolotāja Gulbenes 2.vidusskolā, ir Elizabetei kā otra mamma. “Paldies viņai! Viņas uzmundrinājumi man palīdz! Bet man jau labāk patīk, lai ir daudz darba, nekā es sēžu bezdarbībā. Man patīk visu laiku būt kustībā, lai arī ir grūti, bet tas ir tā vērts,” saka Elizabete.
Cieņa un savstarpēja
uzticēšanās
Viņa atzīst, ka nekad nevarēja iedomāties, ka strādās par skolotāju skolā, kuru pati tikko pabeigusi. Viņa min, kādi ir jauno skolotāju plusi. Bērni vairāk ieklausoties, ir vieglāk atrast kopēju valodu. “Nav jau nemaz tik sen, kad pati biju tādā vecumā. Es viņus saprotu. Protams, ir grūtāki brīži un liekas, ka tūlīt uzsprāgsi, bet saņemos. Jauniem skolotājiem ir jaunas idejas. Mācot krievu valodu, cenšos to apvienot ar modernajām tehnoloģijām. Skolotājam ir jābūt radošam, es cenšos tāda būt. Ir skolēni, kuri skeptiski noskaņoti pret krievu valodu. Bet es skolēniem tad stāstu, ka, aizbraucot uz Angliju, mani izglāba nevis angļu, bet gan krievu valoda, jo tur, kur es dzīvoju Anglijā, bija daudz poļu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, līdz ar to bija vieglāk sarunāties krievu valodā,” stāsta Elizabete.
Viņa uzskata, ka labs skolotājs ir tāds skolotājs, kurš spēj piesaistīt bērna uzmanību un iegūt cieņu, kā arī savstarpēju uzticēšanos. No sava skolas laika viņai spilgti atmiņā palikuši vairāki skolotāji, piemēram, latviešu valodas skolotāja Daira Ģērmane, pirmā klases audzinātāja Tatjana Vekšina. “Tik mīļa! Atceros, kā mēs ar meitenēm pēc 4.klases beigšanas raudājām, jo mainījās klases audzinātājas,” atminas Elizabete. Paldies viņa saka arī skolotājai Rūtai Enikai, Raisai Ragai, Jurijam Polim un Valentīnai Prokofjevai. “Skolotāju un nu jau manu kolēģu kolektīvs ir ļoti jauks! Gluži kā ģimene - atbalsta un palīdz,” saka Elizabete, kura novērojusi, ka jaunie nemaz tā neraujas strādāt par skolotājiem. “Laikam uzskata, ka alga maza. Es gan tā nedomāju. Jā, darbs ir morāli grūts, bet atalgojums – normāls,” domā Elizabete.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"