Dzērves aicina mājās

2018. gada 9. oktobris 00:00

Valdis pacēla Paulu savās stiprajās rokās un iesēdināja ratos.
- Ņem nu dzērvenes, tās vareni spēcina! - viņš teica, pasniegdams sauju ar sulīgām ogām.
Paula neatteicās. Sirdij pukstot, viņa no sāniem skatījās Valdī un klusībā priecājās. Dzērvju balsīs klausoties, viņa bija aizgājusi līdz purvam. Kādreiz satiekoties Valdis bija gan uzsmaidījis, reiz lielākā sabiedrībā pat roku bija aplicis viņai ap pleciem. Bet tagad... viņai pat galva noreiba no tik pēkšņa notikuma. Zirgs veda pa meža ceļu. Paula, piespiedusi vaigu Valda plecam, raudzījās mākoņos.
Kopš tās reizes satikšanās notika regulāri. Ļaudis jau sāka runāt par kāzām. Saausījās arī Valda tēvs un noprasīja dēlam, vai Ošu meita šoreiz būšot tā īstā. Ja tā lieta esot nopietna, tad neesot, ko vilkt garumā. Vēl piebilda, ka mātei spēka pietikšot mazbērnus paauklēt.
- Tēv, - Valdis lūkoja iestarpināt, - vēl jau...
- Klusu! Nekāds “vēl jau”! - tēvs asi pārtrauca. Tad maigāk piebilda: - Mājās vietas diezgan, ved tik sievu! Cik ilgi vecpuisī kūkosi?
Pazīdams tēva noteikto raksturu, Valdis tikai māja ar galvu. Tās pašas dienas vakarā viņš, uz sliekšņa stāvēdams, bildināja Paulu.
Kāzas viņi svinēja īsi pirms Ziemassvētkiem. Valda tēvs noraudzēja alu. Kāzu mielastam nežēloja vepri un pavasara bullēnu. Arī zosu ganāmpulks saruka. Jau nedēļu pirms šī svarīgā notikuma Valda mājās valdīja rosība. Sākumā domāja lūgt tikai radus, darbabiedrus, bet kā nu kaimiņus neaicināsi. Kopā sarēķinot, ap simtu sanāca. Mazliet abi sastrīdējās par Valdu - Valda skolasbiedreni. Paula vilcinājās ar ielūgumu. Taču Valdis sakaunināja. Sak, lai nākamā sieviņa neesot greizsirdīga uz viņa jaunības dienu draudzeni, kurai nu jau sen pašai vīrs pie sāniem.
Diena iegadījās saulaina. Paula Valdi sagaidīja balta kā gulbis.
- Rūgts, rūgts! - sauca iesilušie kāzu viesi.
Atkal Paulai šķita, ka viņa ir purvā un Valdis viņu nes uz ratiem. Laimīgi smaidot, viņa iekrita vīra skavās.
Kāzu naktī Paula redzēja dīvainu sapni. It kā viņi būtu uzkāpuši kalnā. Pāri, kā jau rudenī, uz purvu lidoja dzērves. Te viena pielidoja tuvāk Valdim un sievietes balsī kaut ko teica. Un viņš, Paulā neklausīdamies, aizgāja līdzi putnam. Veltīgi viņa sauca, līdz pamodās. Uztrūkusies sēdus, viņa atviegloti nopūtās. Te nu viņš gulēja - agrākais meitu luteklis. Tagad viņš piederēja Paulai. Viņa maigi sabužināja vīra matus.
- Ā, sieviņa modina! Vai laiks jau celties? - Valdis, klusi dudinādams, pievilka klāt sev silto Paulas augumu. - Mēs dzīvosim laimīgi, neesmu vairs puika.
Paula, to klausoties, laimīgi smaidīja. Iepriekš redzētais sapnis kā nokaunējies pazuda rīta miglā.
Pēc kāzām Paula atsāka darbu pastā, Valdis - mežniecībā. Pirmie gadi aiztraucās kā putni. Viņu ģimenes ligzda bija svētīta ar divām meitām un diviem dēliem. Mīlestības netrūka. Abas mātes pārmaiņus auklēja mazbērnus. Kad bērni jau gāja skolā, Valdis, kurš darbā vairāk braukāja ar mašīnu, ziemā mēdza visus izvizināt ar zirgu. Kas tiem bija par priekiem! Paula bija laba māte un sieva. Nekad neaizgāja gulēt, nesagaidījusi mājās vīru. No rītiem līdzņemšanai allaž sagatavoja sviestmaizes un karstu kafiju. Valdis vienmēr bija teicis, ka viņa ir vismīļākā sieva, par kādu citi var tikai sapņot. Tie, kuri viesojās Ošu ģimenes mājā, allaž jutās kā svētnīcā. Brīvdienās viņi mēdza pastaigāties. Reiz abi noskatījās, kā vecāks pāris saudzīgi atbalstījās viens pret otru.
- Cik labi tā, - viņa laikam to bija pateikusi pārāk skaļi, jo Valdis vaicājoši ieskatījās sievai acīs.
Tad mierinoši noteica:
- Arī mēs tāpat vecumā soļosim.
Pagastā viņiem bija laba slava. Allaž viņus ņēma par vedējiem, jo ticēja, ka jaunie vēlāk dzīvos tāpat kā viņi - mūža rakstā saaudušies. Bet tad kaut kas notika. Bez liekiem strīdiem dzīves valdziņš sāka irt. Ārēji jau vēl nekā nemanīja. Pētoši skatieni bieži noraudzījās nu jau šķietami saskanīgajā pārī. Visu laiku viņi dzīvoja kā vasarā un nemanīja salnas tuvošanos. Iekšēji Paula juta, ka tas sākās ar dienu, kad Valdis pārbrauca no kursiem - tāds sapņains, sevī ierāvies. Tad Paulai atausa gaisma. Ģimenes pavardā bija iezagusies jauna liesma, kura kā magnēts pievilka Valdi.
Tagad, skatīdamās pakaļ vientulīgajam zirga pajūgam, viņa mēģināja atcerēties, vai kāds bija teicis vai pati bija nojautusi, laikam jau pati, ka Valdis brauc satikties ar Santu.
Toreiz, atsteigusies mājās no darba un apmetusi ap pleciem biezāku vateni, tāpat kā jaunībā Paula bija traukusies uz purvu. Savādu ilgu pārņemta, apstājusies pie priedes. Tālāk bija redzams žigulis. Zirgu Valdis nebija ņēmis. Varbūt, ka tomēr Paula bija mīļāka? Sasprindzinājusi visu augumu, drīz vien viņa pārliecinājās, ka žigulis ir tikai komfortam. Tur viņi abi sakusa, pret mašīnas spīdīgo sānu atspiedušies. Valdis ar savu brūno, spēcīgo roku maigi glāstīja Santas meitenīgo augumu, pār kuru kā kapara čūska krita bieza, resna bize. Paula neizturēja. Asaru aizmiglotām acīm, klusēdama, viņa pārnāca mājās. Lidoja dzērves. Kaut tāpat kā pirms divdesmit pieciem gadiem aicinoši sauca putni, viņas mīlestība bija noziedējusi. Vai tiešām viņu abu kopdzīve bija tikai tāds mānīgs putna sauciens? No šīm domām Paula nodrebinājās. Pie kājām pieglaudās viņu abu mīlulis un ņurrādams kaut ko stāstīja. Paula pacēla runci un iegremdēja seju pūkainajā kažokā.
- Paula, - Valdis pienācis klusi ierunājās. - Nenāku pie tevis taisnoties, bet mani kaut kas dzen.
Tieši tā viņš teica - kaut kas dzen. Vēlāk tas Paulai ilgi skanēja ausīs. Vēl Valdis teica, ka viņš sadegšot, ja nepaklausīšot šim aicinājumam. Lai Paula saprotot un piedodot.
- Vakariņas taču ēdīsim kopā, kartupeļi vārās. Ar biezpienu labi garšos. Klāt piedzersim paniņas, māte iedeva, - Paula runāja un centās apslāpēt asaras.
Valdis klusēja, un viņa saprata, ka vīra sirds raujas prom pie Santas, ka ne ar kādiem spēkiem viņa to vairs nenoturēs. Kā pārtverdams domu pavedienu. Valdis ierunājās:
- Nakti pārlaidīšu darbā uz dīvāna. No rīta ar Santu brauksim pie viņas vecākiem. Līdzi ņemšu drēbes un mašīnu. Bērniem nekā nestāsti. Ar dēlu runāšu pats. Arnim jākārto eksāmeni, pati saproti.
Paula stīvi raudzījās tālumā un domāja - cik labi, ja tas būtu nelādzīgs sapnis, no kura nevar pamosties. Tikai pēc mašīnas rūkoņas viņa sarāvās un atskārta patiesību... Viņa gribēja skriet pakaļ, tad atslīga plīts priekšā uz bluķīša. Tādu Paulu atrada abi jaunākie bērni. Kā norunājuši, viņi nekā nejautāja, bet aizveda māti kā slimnieci uz gultu. Tonakt meita gulēja pie Paulas: laikam jau saprata. Viņa drīz beigs vidusskolu. No tādiem vairs nekā nenoslēpsi.
Paula turpināja strādāt. Mājās bērni par tēvu vairījās runāt, žēloja māti. Lauris ar divkāršu spēku metās darīt vīra darbus. Vecākā meita Zaiga ar jaunas sievietes lepnumu nosodīja tēvu. Arnis, atbraucis paciemoties no studijām Jelgavā, klusēja. Viņš tāpat kā tēvs gribēja strādāt mežniecībā. Viņam jau bija sava meitene - Zaigas sirdsdraudzene Mārīte. Zaiga gan teicās dzīvot viena. Ja precēšoties, tad tikai ar bagātu, kam būšot uzticīga līdz nāvei. Arī Anita un Lauris pēc vidusskolas mācījās Rīgā. Pašai Paulai matos ātri sudrabains mirdzums iekāpa tajos divos gados, kopš tā skuķe Valdi aizvilināja.
Tovakar atkal Paula dzirdēja klaigājam dzērves. Ietrīsējās sirds. Atkal gribējās traukties uz purvu. “Kā tāda muļķe!” viņa sevi norāja. “Es te stāvu, šņaukājos pakaļ kādam tur pajūgam, sadomājos, bet kartupeļi netīrīti. Pīrāgu mīkla no muldas kāpj ārā. Šovakar solījās atbraukt ciemos bērni. Ceļā būs izsalkuši. Vēl lielā istaba jāizkurina. Izgulēsies, atpūtīsies, tad jāliek kartupeļu vagās.” Priecīgi sarosījusies, Paula pēkšņi apstājās. Ceļa līkumā pavīdēja pazīstamā mašīna. Viņa negribēja ticēt savām acīm. Vējš iesvieda sejā sārtas lapas. Mašīna iebrauca sētsvidū, no tās izkāpa Valdis.
- Vasara beigusies, dzērves aicina mājās, - nodomāja Paula, raugoties bijušajā vīrā, kas lēniem soļiem, turot rokā saulgriezes ziedu, nāca uz viņas pusi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzērves aicina mājās

Kategorijas