Klusumā sadzird sevi un pasauli

2018. gada 12. oktobris 00:00

623

“Es ierados pasaulē pašā vasaras vidū. Bērnību līdz skolas vecumam pavadīju mežu ieskautā lauku viensētā, kur mani iemīļotie sarunu biedri bija apkārtnes daba, dzīvnieki un, protams, grāmatas, papīrs un krāsainie zīmuļi. Sev par prieku gatavoju mazas, komiksiem līdzīgas, no lapiņām sastiprinātas rotaļu grāmatiņas. Tajās katram uzzīmētajam tēlam bija man kas sakāms,” tā Evita Lūse sāk stāstu par sevi un to, kā rodas viņas dzejoļi.

No komiksiem līdz dzejas krājumam
Mazās grāmatiņas bija piecgadīgās Evitas pirmie literārie darbi, kad viņa dzīvoja pie vecmāmiņas Daukstu pagasta “Lielpurvos”. Vecmāmiņa Vera Lūse bija skolotāja Daukstes pamatskolā. “Man bija ideāla bērnība. Lauku viensētas klusumā mana iekšējā pasaule tikai ieguva, jo biju saskarsmē ar dabu, dzīvniekiem, turklāt daudz lasīju. Arī saskarsme ar vecvecākiem ir milzīgs ieguvums, kāds tagad daudziem bērniem nav iespējams,” uzsver Evita. Aizmetņi dzejai radās jau tad.
Kad meitene pārcēlās pie vecākiem un mācījās Rīgas 49.vidusskolā, tipiski daudziem pusaudžiem viņa rakstīja dienasgrāmatu. Kad mamma to atrada, Evita izdomāja, ka var savas izjūtas un domas izteikt dzejā tā, lai citi nesaprastu. Dažkārt tika zīmētas arī ilustrācijas. Tā soli solī dzeja vienmēr ir gājusi kopā ar viņu. Palaikam dzejoļu krājums ticis pārskatīts, atsijājot pelavas. “Glabāju trīs autoru darbus, kuros varu secināt – viņi ir jutuši to pašu, ko es. Viena ir latviešu dzejniece Inguna Jansone, otrs ir Pablo Neruda, kura dzejā atklājas dziļi cilvēciska dvēsele. Diemžēl latviski tā ir maz tulkota. Ar vārdnīcas palīdzību mēģināju ielauzīties spāņu valodā un dažus dzejoļus iztulkoju,” atklāj E.Lūse.
Kad studiju gados vajadzēja apsveikumus, Evita tiem izvēlējās savus dzejoļus. Studiju biedri mudināja tos publicēt, tāpēc viņa dažus dzejoļus nosūtīja Kristīgajā akadēmijā rīkotajam dzejas konkursam. Tajā Evita ieguva 4.vietu un simpātiju balvu. “Man svarīgāk bija tas, ka žūrijas komisijā bija Imants Ziedonis un Rimants Ziedonis, arī Jānis Rokpelnis. Viņi mani kārtīgi izpurināja vērtējot, tāpēc tas bija vislielākais ieguvums. Izlasījis manu dzejoli, Imants Ziedonis teica – geiša,” atceras Evita. Kopš tā laika viņa varēja piedalīties jauno autoru semināros un pasākumos, taču savus dzejoļus jauno autoru kopkrājumiem Evita nepiedāvāja.
E.Lūses dzejoļu publikācijas parādījās, kad viņa atgriezās Gulbenes pusē. Toreiz bibliotekāre Iveta Krūmiņa pierunāja lasīt savus dzejoļus kristīgās dzejas vakarā. “Tas bija aizsākums dzejas vakariem, kas ir kļuvuši iecienīti. Kopš tā laika piedalos gan novada dzejas pasākumos, gan arī mani dzejoļi ir ietverti dzejas kopkrājumos “Autogrāfs”. Pagaidām sava krājuma nav, lai gan visu laiku mani mudina to veidot,” atzīst Evita. Dzejoļu viņai ir daudz, bet vajadzīgs laiks un darbs, lai tos izraudzītos un sakārtotu izdošanai.

Dzejoļos ietver sarunas par Dievu
E.Lūse rēķina, ka nopietnāk dzejošanai pievērsusies apmēram pirms 15 gadiem. Viņai tāpat kā bērnībā patīk vērot dabu un cilvēkus, lasīt un domāt par Dievu. “Vērojumus, domas un secinājumus ietveru dzejoļos. Dažkārt mani uzrunā noskaņa vai dabas tēls, dažkārt Bībele vai kāda autora rakstītais, dažkārt – dzīves situācijas, satiktie cilvēki un sarunas. Manuprāt, katra cilvēka dzīvē būtiski ir saglabāt garīgās bērnības izjūtu un apzināties esības prieku. Ar šo atziņu vēlos dalīties,” skaidro Evita.
Viņa studēja Teoloģijas fakultātē. Evita uzskata, ka šī izglītība ir visa pamats, jo dod ļoti plaša spektra zināšanas – valodas, vēstures, filozofijas, psiholoģijas... “Man gribējās zināt visu par Dievu. Uzzināju – Dievs ir Dievs. Tas ir tik bezgalīgs jēdziens, ka var mācīties visu mūžu, bet izzināt nav iespējams. Šīs atziņas ir manā dzejā, tajā ir manas sarunas ar Dievu un par Dievu,” akcentē Evita.
Viņa atklāj, ka nav dzimtā vienīgā, kas raksta dzejoļus. Arī tēva māsa ar pseidonīmu Maija Gārsa ir publicējusi dzejoļus krājumā “Mūža acis”. Savukārt tēva brālis Jānis Lūsis ir dramaturgs un kinoscenārists. Pēc viņa scenārija uzņemta filma “Klāvs – Mārtiņa dēls”, kas tika filmēta arī “Lielpurvos”. “Mūsu mājā uzturējās filmēšanas grupa, un es kā maza meitene sēdēju klēpī režisoram Oļģertam Dunkeram un operatoram Mikam Zvirbulim. Arī gleznotājs Leo Svemps ir bijis mūsu mājā, jo tēva brāļa sieva Ināra bija Svempa meita. Visa vide bija tāda, kas veidoja mani, rosināja meklēt un izpausties,” secina Evita.
Par sava tēva un mātes dzimtu viņa vēlas rakstīt grāmatu. To nevajadzētu katrā ziņā izdot, jo Evitai svarīgāk, lai šī informācija paliktu nākamajām paaudzēm. “Zinu, ka šo māju uzcēla brāļu draudzes mācītājs - mana vectēva vectēvs. Acīmredzot ticība kaut kā atbalsojas manī, tāpēc gribētos atklāt, ko mūsu senči iedod nākamajām paaudzēm. Var to saukt par reinkarnāciju vai citādi, bet arvien kaut kas atkārtojas un atjaunojas. Mēs esam spiesti jeb aicināti darīt to, ko mums devuši jeb gēnu mantojumā atstājuši senči. Tas ir kā tāds koferītis, ko saņemam, bet, protams, tajā daudz ko ieliekam no sevis. Papildinātu to nododam tālāk,” uzskata E.Lūse.
Kad septembrī nomira mamma, Evita saprata – ir pēdējais laiks apkopot informāciju par dzimtu, par kuru savākts jau daudz materiālu. Evita rakstījusi ne tikai dzejoļus, bet arī literāras pasakas, kuras tāpat vajadzētu apkopot.

Dzīvo viena purva malā un nebaidās
Kopš 2008.gada Evita ir atgriezusies dzimtas mājā “Lielpurvi”, kurā dzīvo jau septītā paaudze un aizritējusi viņas bērnība. “Pa logu ir redzams purvs. Tas ir mans īpašums – 11 hektāru platībā. Nevaru ciest, ja ogotāji piemētā purvu ar pudelēm un citiem atkritumiem. Esmu nesekmīgi mēģinājusi gūt finansiālu atbalstu purva dabas taku ierīkošanai,” stāsta E.Lūse.
Purva malā Evita dzīvo viena, bet dēls ar ģimeni ir Gulbenē. Protams, apciemo un palīdz - pašlaik mājā notiek pamatīgs remonts. Turklāt jau iepriekšējo gadu laikā ir mainīts jumts, logi un atjaunoti pamati. Evita konsultējās ar vēstures doktoru etnogrāfu Mārtiņu Kuplo, vai vajadzētu hernhūtiešu brāļu draudžu mācītāja māju atzīt par arhitektūras pieminekli un atjaunot tādu, kāda tā ir bijusi. Lai gan otras tādas Gulbenes novadā nav, tomēr, ņemot vērā, ka nav cerību saņemt finansiālu atbalstu ēkas atjaunošanai, bet arhitektūras piemineklim viss būtu vajadzīgs autentisks, no šīs ieceres atteicās. Tiesa, iespēju robežās tiek lietoti dabīgi materiāli, lai māja līdzinātos tai, kāda tā ir bijusi. “Kolhoza gados māja ir nedaudz pārbūvēta, bet tā nav daudz cietusi ne kara gados, ne arī vēlāk. Ir saglabājušās daudzas liecības no senākiem laikiem,” norāda E.Lūse.
Dažs jautā, vai viņai vienai dzīvot nav bail. “Redzu meža cūkas, dzirdu vilkus kaucam, bet es neeju laukā un viņus netraucēju,” saka Evita. Viņa secinājusi, ka Dievs atklājas daudzās mazās un arī lielās lietās. Nereti cilvēki jautā, kur bija Dievs, kad viņu dzīvē notika nelaime. Tāds periods bija arī Evitas dzīvē, bet viņa ir sapratusi: “Dievs ir ar mums visu laiku. Cits jautājums - vai mēs viņu dzirdam. Man Dievs atklājas caur dabu – purvā, lasot ogas, darot ikdienišķus darbus vai guļot pļavas zālē. Tā notiek, ja esi gatavs saprast, pieņemt un atvērties,” atzīst E.Lūse.

Par Evitu
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Gulbene, 1964.gada 3.jūlijs.
◆ Izglītība: augstākā, LU Teoloģijas fakultāte.
◆ Darbs: Latvijas Kultūras muzejs “Dauderi”, Madonas muzejs, Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas draudzes svētdienas skola, Sveķu internātpamatskola u.c. Šobrīd – bezdarbniece.
◆ Vaļasprieks: dzeja.
◆ Dzīves atziņa: vērtīgais ir tas, ko tu pieredzi.

Klusumā
pirms gaismas
pie manis vārdi nāk.
Un tad
māj logā eņģelis
ar sārtu, apzeltītu spārnu.
Tūlīt būs rīts.
Un mirklis
dienā sabirzīs.

(Evita Lūse)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Klusumā sadzird sevi un pasauli

Kategorijas