Kipras asaras

2018. gada 16. oktobris 00:00

Taisija
Pirmo reizi Taisiju mēs sastapām Talā – Neofitos kaķu parkā jeb patversmē, kad kādā pavasara svētdienā tur ieradāmies ar kārtējo brīvprātīgo nodevu – sausās barības paku. Miniatūrā, gleznā sieviete uzreiz piesaistīja citu skatienus – pat sēžot ēnā zem kupla gumijkoka uz zemas betona apmales, viņa izskatījās pārāk eleganta priekš šīs prozaiskās vides. Lai arī melnā platmale daļēji noēnoja viņas seju, tomēr jau iztālēm bija redzams zeltaino matu taisnais griezums un smalkais profils. Ap cepuri apsietās raibās šalles platie gali gaisīgi plīvoja vējā un redzamajai kopbildei piešķīra romantisku noskaņu. Turklāt taisni izslietā mugura un domīgais skatiens lika saprast, ka viņu itin nemaz neuztrauc sešu vai septiņu kaķu mīcīšanās pa garo svārku malu, kas plašā lokā bija izplājusies pie kājām. Sievietes klēpī bija ietrausies liels, melns runcis ar spīdīgu spalvu, un katram bija skaidrs – viņš pat nedomā kādam citam atvēlēt šo iesildīto vietiņu. Kaķi, kas glaudās pie sievietes kājām, ik pa brītiņam snaikstīja galvas uz augšu, un viņu skatienos bija skaidri saskatāma cerība uz svētlaimes pilnu mirkli sievietes klēpī vai vismaz uz kādu glāstu. Kopaina izskatījās tik aicinoša, ka gribējās pieiet klāt un svešinieci uzrunāt, tomēr idilliskais miers, kāds valdīja ap viņu, šo vēlmi noklusināja.
Nez kāpēc radās nojausma, ka sieviete runā krieviski, lai gan toreiz viņas klusējošo klātbūtni baudīja tikai kaķi. Pamanīju, ka daži apmeklētāji tāpat kā es iztālēm vēroja šo ainu, bet pietuvoties neuzdrīkstējās. Tikai pēc divām nedēļām, mūsu nākamajā tikšanās reizē, kad siltajā vietiņā sievietes klēpī atkal bija iekārtojies melnais runcis un vairāki kaķi kā ierasts glaudās pie kājām, es pietuvojos viņiem, lai uzsāktu sarunu:
- Kāds skaistulis. Savādi, ka saimnieki tādu atstāj patversmē…
- Viņš šeit ir pavisam nesen, - sieviete labprāt iesaistās sarunā, - tāpēc pagaidām izskatās tik labi. Jau esmu pamanījusi, ka Hercogs ir labi audzināts un izcils runcis. Ja vien es Kiprā būtu uz palikšanu, viņu pirmo izvēlētos vest uz mājām. Vairākiem cilvēkiem jau esmu jautājusi, vai nevēlas lielisku kaķi, bet… Pagaidām neviens neatsaucas. Varbūt jūs? – sieviete silti pasmaida un cerīgi ieskatās mūsu sejās.
Pirmais atbildi steidz dot jaunākais mazdēls, pēkšņi priecīgi izsaucoties: -
Kādi tur mazi kaķīši! – un jau tūlīt abi puikas aizsteidzas tos apmīļot.
Saprotu, ka tagad mana kārta ko teikt, tāpēc skaidroju īsi:
- Mēs dzīvojam mājā, kuras īpašnieks nevēlas īrniekus ar dzīvniekiem. Un tādu māju šeit paliek arvien vairāk…
- Jā, tieši šādi noteikumi ietekmējuši arī Hercoga likteni, - apstiprina sieviete. - Ģimene pārvākusies uz citu pilsētu, tuvāk darbam, bet kaķim nācies palikt šeit. Es gan šo prasību īsti nesaprotu. Ja kaķis, tāds kā šis, jau kopš mazotnes audzināts dzīvot istabā, tad ko gan viņš var piemēslot pagalmā? Kādu troksni vai smakas radīt?
Iesākto sarunu pārtrauc mazdēli, kuri jau atkal noskatījušo kādu kaķu bēbīti un tagad cenšas mammu un mani pierunāt to paņemt līdzi. Atkārtoju mums visiem labi zināmos noteikumus, bet redzu, ka divi valgie acu pāri, kas lūkojas manī, saka savu:
- Bet viņiem taču vajag māmiņu! Un pieniņu! Un siltu gultiņu!
Mūsu sarunu dzird arī svešā sieviete un veikli uzmin:
- Jūs no Baltijas valstīm, vai ne? Lietuva? Latvija?
Piekrītoši pamāju ar galvu un sniedzos pretim viņas pasniegtajai plaukstai:
- Taisija. Es dzīvoju Sanktpēterburgā. Pareizāk gan būtu teikt – pie tās, jo māja, ko mani vecvecāki reiz saņēma mantojumā, atrodas tieši uz robežas. Liela un skaista māja, muiža, ar koka apšuvumu un terasi, ar milzīgu ābeļdārzu un bērzu gatvi. Vasarās tur ir brīnumjauki, bet rudenī un ziemā, lai arī kā vīrs cenšas māju siltināt, drēgnums tāpat tiek iekšā. Mēs, cilvēki, tur gan nesalstam, jo varam silti saģērbties un sēdēt pie kamīna, bet mūsu kaķiem ar to nepietiek. Tāpēc pamazām esmu viņus ieadījusi siltās jaciņās un sedziņās, un aptamborējusi kurpju kastes, lai viņiem siltāka gulēšana. Pārdesmit paklājiņus atvedu arī uz šejieni, pati redzat – te kaķiem tik maz ērtību.
Sekoju sievietes plašajam roku vēzienam, un domāju: ko nu kurš domā ar vārdu “ērtības”… Protams, patversmē, kur nelielā platībā dzīvo vairāk nekā 250 kaķi, neko daudz nevar gribēt, tomēr sabūvētās kaķu mājas nodrošina pajumti, bet pastāvīgā aprūpe – uzturu.
Kamēr Taisijas skatiens aizkavējies kādā man nezināmā punktā, ļauju vaļu savai ziņkārībai:
- Cik liela tad ir jūsmājas kaķu saime?
Sākumā sieviete tikai noslēpumaini smaida, un es redzu, kā viņas smaids lēnām izplešas pār visu seju. Uz mirkli pieveras acu plaksti, notrīs garās skropstas…
- Neuzminēsiet… - Taisija klusu nosaka un turpina smaidīt. Sejā pavīd kāda draiska dzirksts, un es saprotu, ka man patiešām nāksies minēt. Sāku ar desmit un vienā mirklī esmu tikusi līdz sešdesmit.
- Sešdesmit divi, - precizē Taisija. – Tieši tik, cik man gadu. Bet ne jau gadu skaitlis ierobežojis kaķu skaitu. Ja kāds man atvestu vēl, es paņemtu visus. Aizvestu sev līdzi arī daļu no šiem – gan savulaik labi koptajiem, gan gluži noplukušajiem, gan vēl pavisam mazajiem. Tiem gan vēl ir izredzes tikt pie saimniekiem, re, kā jūsējie arī sev kādu nolūkojuši.
Tikai tagad ievēroju, ka jaunākais mazdēls, pagriezis visiem muguru, ķiķinādams kaut ko stūķē azotē. Tak ne jau bāli rudo kaķēnu, kas staigā pakaļ puikam kā pielipis! Saudzīgi ķeros pie pārliecināšanas darba, bet tikmēr pats no sevis dzimst vēl viens jautājums – tās visas uzadītās jaciņas un sedziņas taču kādreiz ir arī jāmazgā!
- Protams, tas viss prasa arī kopšanu, - Taisija piekrīt, - bet, regulāri visu pieskatot, nav nemaz tik sarežģīti. Reizēm gan labi izstrādātā sistēma nojūk, galvenokārt tad, kad tiek pieņemts kāds jauns iedzīvotājs. Pāris vecākie, kas ir mani mīluļi jau kopš pirmsākumiem, savā pulciņā pieņem ne katru. Esmu sapratusi, ka mazajā kaķu pasaulē valdošā hierarhija ir tikpat nozīmīga kā cilvēku sabiedrībā.
Jūs noteikti brīnāties, kā es viena spēju valdīt pār visu šo saimi… Man mājās ir labi sabiedrotie, vispirms jau vīrs, kurš šo visu gan sauc par “kaķu neprātu”, bet tomēr ar prieku iesaistās visādu uzlabojumu veikšanā. Turklāt arī kāda kaimiņiene un viņas mazmeita, kura ir kā uzburta uz manu kaķu saimi. Pēdējā laikā viņas ar lielu prieku ik pārdienas nāk palīdzēt uzkopt to mājas spārnu, kas atvēlēts kaķiem. Mēs ar vīru apdzīvojam tikai divas istabas. Vēl trīs telpas gaida ciemos atbraucam bērnus un draugus, starp kuriem ir arī viens veterinārārsts. Reizēm gan man uzplaiksna nojausma, ka patiesībā šis kaķu pansionāts ir viņa ideja – tieši Georgs bija tas, kurš kādā vakarā sāka fantazēt, cik ļoti noderīga būtu kaķu viesnīca… Pakāpeniski nonākot līdz domai par pamestajiem un apkārt klīstošajiem kaķiem, vizualizētā viesnīca transformējās par pansionātu. Kaķi ir arī Georga vājība. Ar viņa palīdzīgajām rokām tika pārveidotas tās telpas, ko tagad apdzīvo mūsu mīluļi.
Kā jau minēju, visi kaķi tīri draudzīgi sadzīvo mājas otrā galā. Tur viņiem ierīkots arī līšanas, rāpšanās un nagu asināšanas laukums, kā arī ēdamtelpa. Uz tualeti, kas atrodas mājas ārpusē, ierīkota īpaša izeja. Šķiet neticami, bet laika gaitā visi kaķi iemācījušies to izmantot. Tiesa, veiklākie, kuri iemanās izmukt, labprāt parušinās pagalma puķu dobēs.
Atļaujos pārtraukt stāstītāju, jo nevaru nociesties nepajautājusi – kas šo mazo kaķu karaļvalsti finansē, jo arī barošanai taču nepieciešama paprāva summa?
- Sākumā bijām tikai četri, kas domāja par kaķu ēdināšanu: mēs ar vīru un Georgs ar sievu. - Taisija ar patiku turpina stāstīt. – Bet tolaik jau arī bija tikai kādi desmit kaķi. Skaitam pakāpeniski pieaugot, nācās meklēt risinājumu. Tas radās pats no sevis - kādās viesībās mūs uzrunāja nelielas lopkautuves īpašnieks. Kopš tā laika mūsu saldētava ir pilna ar dažādiem subproduktiem un gaļas atgriezumiem. Turklāt, ciemos braucot, draugi un bērni atved sauso barību. Tāpat kaimiņi labprāt izpalīdz. Mums pietiek, - gaiši pasmaida Taisija.
- Vai jūsu kaķiem visiem ir vārdi? – jautāju, lai gan jau paredzu atbildi – ir.
To apstiprina arī pati stāstītāja un sāk saukt virkni vārdu, kas manā sejā izraisa platu smaidu: Hērakls, Cēzars, Bargais, Napoleons, Taisons, Bumbiņa, Pelīte … Jūtu, ka sieviete labprāt ar piemēriem pamatotu šo vārdu izvēli un nozīmi, bet es novēršu viņas domas citā virzienā.
Runājot par sadzīvošanu un untumiem, Taisija min pāris kaķus, kas izceļas uz citu fona ar radurakstiem. Tas nenozīmējot, ka tie ir bara vadoņi, kuri nosaka toni, tomēr viņus vienmēr vajagot pavērot.
- Vakaros daļa no mūsu apakšīrniekiem uzturas mūsu sabiedrībā – ir viņiem atvēlēta tāda iespēja. Atliek tikai man pavērt durvis uz garo gaiteni, kad neliels bariņš ir gatavs sekot. Jā, protams, ir starp viņiem savi mīluļi un netrūkst arī pa kādam “bandītam”. Tie pārsvarā ir tādi kaķi, kam savulaik nodarīts pāri, tomēr ar lielu pacietību un kopīgām pūlēm viņu dvēselēs izdodas atgriezt labestību. Citādi jau tā sadzīvošana mums neizdotos.
Saprotu, ka par kaķiem ar Taisiju varētu runāt augas dienas, tomēr mūsu laiks ir ierobežots. Atvados ar domu, ka pēc nedēļas vai divām mēs atkal tiksimies. Sieviete atbild, ka viņa šurp nāk katru dienu, un līdz mēneša beigām prom neplāno doties.
Lai arī mani ir saintriģējis uzņēmīgās sievietes dzīvesstāsts un radušies vēl pāris jautājumi, nākamo reizi uz Talas kaķu parku dodamies tikai pēc divām nedēļām. Taisiju ieraugu sēžam ierastajā vietā, tikai šoreiz bez melnā skaistuļa klēpī. Viņa vietu ieņēmis balti raibs runcis, kurš, kā redzams, neiebilst pret citu kaķu snaikstīšanos cieši blakus.
Īsi sasveicinos un priecīgi secinu:
-Tad jau laikam Hercogam ir izdevies atrast mājvietas?
Sieviete rāmi atglauž vēja pūsto matu šķipsnu un paceļ skatienu uz netālu stāvošo vīrieti:
- Jā, vīrs tomēr atrada viņam atbilstošu mītni. Apzināti apmaldījās greznu privātmāju sektorā un apvārdoja kādu angļu senioru pāri.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas