Sapratne - lielākā vērtība

2018. gada 19. oktobris 10:22

4513

Gada nogalē Intai un Jānim Sirmačiem būs 55. kāzu jubileja jeb smaragda kāzas. Tās simbolizē izdevušos laulību, kad pāris ir pelnījis mieru un atpūtu. Nozīmīgajā jubilejā Sirmači ziedus un apsveikumus jau saņēma Gulbenes kultūras centrā rīkotajā pasākumā, taču īpašo kāzu datumu – 7.decembri – viņi vienmēr atceras, dāvājot viens otram tikai pašiem vien saprotamu uzmanības apliecinājumu.

Zelta kāzās laulājas baznīcā
Pirms pieciem gadiem tieši šajā dienā vecākiem Zelta kāzas sarīkoja Sirmaču bērni. Tad abi salaulājās Balvu luterāņu baznīcā, kur Inta un Jānis ir gan kristīti, gan iesvētīti. Viesu mājā “Rūķīši” bija svētku mielasts, bet pēc tam visi kopā apmeklēja koncertu Rēzeknes koncertzālē “Gors”. Zelta kāzas pāri vienmēr svin kā skaistāko laulības gadu atceri, un tieši tāda tā palikusi arī Sirmaču atmiņā.
Patiesībā Inta un Jānis kopā ir daudz senāk. Abi dzīvoja Balvu rajona Vīksnas ciemā un mācījās vienā skolā. Inta bija gadu jaunāka – skaitījās sīkā, bet laikam Jānim iepatikās meitenes garā bize – pāri mugurai. “Aiz bizes raustīt nedrīkstēja, tad skolotājs lika stāvēt zāles vidū. Jā, simpātijas ir no skolas laika,” atzīst Jānis.
Tiesa, nopietnāka draudzība jauniešiem izveidojās pēc skolas, kad Jānim bija jāiet armijā. Trīs gadus viņš bija prom Ukrainā, bet Inta uzticīgi gaidīja mājās. “Kādu vēstuli jau arī uzrakstīju,” joko viņa.
1963.gada 7.decembrī tika svinētas kāzas. “Toreiz elektrības mājā nebija, tāpēc atveda motoru, lai kāzās būtu gaisma. Tā kā bija ziema, visi saspiedās vienā istabiņā. Vietas pietika. Kad galdus salika malā, sanesa salmus un varēja izgulēties. Otrā rītā salmus izvāca, saklāja galdus un ballēja tālāk,” atceras Inta. Laulību reģistrēja Vīksnas ciema padomē, kur I.Sirmace strādāja par sekretāri. Jānis bija šoferis vietējā kolhozā. Tā kā algu solīja maksāt tikai gada beigās, Jānis pieņēma radinieka aicinājumu pārcelties uz padomju saimniecību “Stari” Gulbenes rajonā. Sākumā viņš atbrauca viens, bet vēlāk pievienojās Inta ar dēlu. Jānis bija “Kamaz” šoferis līdz 1990.gadam, kad saimniecība beidza pastāvēt. Inta bija saimniecības kasiere. “Tā bija liela nauda, ko esmu izmaksājusi strādniekiem, jo “Stari” bija bagāta saimniecība. Tādas algas neviens tagad nesaņem. Diemžēl pensiju nerēķina, ņemot vērā saimniecībā nopelnīto. Kad Latvija atguva neatkarību, mani ievēlēja par Daukstu pagasta padomes priekšsēdētāju,” atceras I.Sirmace. Acīmredzot šādu izvēli noteica sievietes spēja saprasties ar cilvēkiem. Tā kopš 1965.gada Sirmaču ģimenes mājvieta ir Daukstu pagastā. Inta secina, ka tagad daudz kas ir citādi. Lai gan apguvusi datora prasmes trīs kursos, nereti viņai grūti saprast, kā pareizi rīkoties, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās un mainās.

Mīlā vajadzīga īpaša prasme
Kas vajadzīgs, lai tik ilgus gadus saticīgi dzīvotu? Acīmredzot tā ir īpaša prasme. Par to liecina Intas stāstījums, ka pie viņiem dzīvoja ne tikai Intas mamma, bet arī Jāņa mamma, sākumā Vīksnas ciemā, vēlāk - arī Staros. “Divās istabās dzīvojām visi kopā – gan mūsu ģimene ar diviem bērniem, gan abas mātes. Ja kāds saka, ka nevar sadzīvot ar vienu māti, tās ir muļķības. Var! Visu var izdarīt, ja grib. Abas mātes nodzīvoja pāri 90 gadiem,” uzsver Inta. Viņa atzīst, ka Jānis ir ļoti labestīgs, bet pati mēdz ātri uzšvirkstēt. Taču, ja vīrs ir mierīgs un neko neiebilst, nav iemesla ilgi dusmoties. Ne velti saka – pretstati pievelkas. “Es domāju, ka tā arī ir mīlestība,” secina Inta. “Vajag prast piekāpties. Ja to neprot, tad nekā,” piebilst Jānis. Abi secina, ka skaistākais ir kopā pavadītais laiks – gan divatā, gan ar bērniem un mazbērniem, gan arī plašākā tuvo cilvēku lokā.
Tiesa, ārpus mājas Jānis reti kopā ar dzīvesbiedri piedalās sabiedriskos pasākumos. “Man darbs bija pagastā, tāpēc bija jāpiedalās dažādos pasākumos. Vīrs mani gaidīja mājās. Tā arī tagad - eju dziedāt ansamblī “Seniora”, bet Jānim patīk sēdēt mājās. Pirms tam 14 gadus dziedāju Gulbenes senioru korī “Atbalss”. Tā ir jau sen, bet tas nerada nekādus iebildumus vai pārpratumus ne no manas, ne arī no Jāņa puses. Acīmredzot sen esmu pierādījusi, ka man var uzticēties,” secina Inta. Jānis uzreiz piebilst, ka jaunībā jau gan abi gājuši uz balli. “Kad bija saimniecība, balles bieži tika rīkotas,” atgādina J.Sirmacis.

Bauda lauku nesteidzīgo ritmu
Svētdienās Sirmači nekad nav strādājuši un joprojām to ievēro, jo tā ir audzināti. “Mana mamma bija no ļoti ticīgas ģimenes. Tagad uz baznīcu eju reti, varu Dievu lūgt arī mājās. Kad aizbraucam uz kapu svētkiem Balvos, tur ir apglabātas abas mūsu mammas, noklausos dievkalpojumu, un ar to pietiek. Dievs ir, to zinu un jūtu nešaubīgi,” saka Inta.
Veselība turas? “Pačīkstam, pačīkstam un nečīkstam. Es jau vairāk, bet Jānis nesūdzas. Mūsu dienas rit mierīgi, bez lieliem satraukumiem,” secina I.Sirmace. “Bez darba jau nepaiet neviena diena,” atzīst Jānis. Viņa pienākums ir rūpēties, lai Līvānu mājā būtu silti. “Tas nekas, ja ziemā no rīta ir vēsāks. Laukos tā vienmēr ir bijis – no rīta nekurināja krāsni,” skaidro Inta. Par citiem darbiem abi vienojas, jo tie nav strikti sadalīti. Ievārījumu un konservu krājumus ziemai necenšas gādāt, jo bērnu ģimenes par tiem domā pašas.
Kādreiz Sirmačiem bijušas pat trīs govis, kurām ganības bija turpat līdzās, arī cūku nobaroja. Kad bērni negribēja ne pienu, ne gaļu, uztraucoties, ka nepaliek dūšīgi, piemājas saimniecība kļuva lieka.
Sirmaču dēlam Edvīnam ir zemnieku saimniecība “Puragals” Daukstu pagastā. Inta savulaik dzīvoja mājā “Puragals”, tāpēc dēls tā nosaucis saimniecību. Edvīna ģimenē ir izauguši divi dēli, turklāt viens ir labs palīgs tēva saimniecībā.
Meita Daiga Jirgensone ir Cēsu jaunās sākumskolas mākslas skolotāja. Vecāku istabā pie sienas ir Daigas gleznotie ziedi. Meitas ģimenē ir trīs bērni, turklāt mazmeita iet savas mātes pēdās, turpinot izglītoties mākslas jomā pēc pamatskolas beigšanas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapratne - lielākā vērtība

Kategorijas