Nedēļa vēsturē

2018. gada 19. oktobris 10:43

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz oktobri pilnīgi citā laikmetā.

1009. gada 18. oktobrī pēc Ēģiptes valdnieka Al Hakima pavēles izlaupīja un sagrāva Tā Kunga kapa templi un pie reizes arī visas Jeruzalemes kristiešu ēkas. Saglabājās tikai nelieli celtnes fragmenti, kurus bija aprakušas akmens drupas. Tempļa celtniecību 325. gadā uzsāka Romas imperatora Konstantīna Lielā māte imperatore Helēna. Al Hakima (iesauka Neprātīgais) tik radikālas rīcības motīvi nebija izprotami – viņš vajāja ne vien kristiešus, bet arī jūdaisma piekritējus un iekšējos musulmanisma oponentus sunnītus, taču ne pret vieniem nevērsās tik asi. Visticamāk, tā bija kārtējā no savas varas noreibuša un nespējīga ar kaut ko rēķināties cilvēka iegriba – viņš lika valstī iznīcināt visus suņus, jo viņu kaitināja to riešana, iedzīvotājiem aizliedza ēst sev nepatīkamos dārzeņus un izsludināja sevi par dievību.

1469. gada 19. oktobrī Valjadolidā (Spānijā) Viveo pilī Toledo arhibīskaps Alfonso Karriljo slepeni salaulāja 18 gadu veco princesi Kastīlijas Izabellu un Aragonas troņmantinieku 17 gadu veco Ferdinandu. Jaunie ļaudis – trešās pakāpes brālēns un māsīca – bija iepazinušies tikai pirms piecām dienām. 1474. gadā Izabella mantoja savas valsts troni, bet piecus gadus vēlāk Ferdinands – savējās. Abu kopējās valdīšanas lielākais triumfs bija Granadas pakļaušana 1492. gadā un līdz ar to visas Eiropas pilnīga atbrīvošana no musulmaņu mauru iekarotājiem, kā arī Amerikas kolonizācijas uzsākšana. Pireneju pussalā parādījās jauna varena valsts – divu valdnieku pārvaldītā Spānija, kura radīja pirmo koloniālo impēriju, virs kuras zemēm saule nekad nenorietēja.
1805. gada 21. oktobrī pie Trafalgaras raga, pie ieejas Gibraltāra šaurumā no Atlantijas okeāna puses, notika Napoleona laikmeta pati nozīmīgākā jūras kauja starp angļu un apvienoto franču–spāņu floti. Angļu eskadra, kuru komandēja viceadmirālis Horācijs Nelsons, pilnīgi sagrāva franču admirāļa Pjēra Šarla Vilnēva komandēto eskadru. Uzvaru pār skaitliski pārāko pretinieku angļiem nodrošināja pirmo reizi jūras kaujās izmantotā taktika – angļu kuģi nevis, kā pierasts, izvietojās līnijā paralēli pretinieka flotei, lai kauju sāktu ar artilērijas apšaudi, bet divās kolonnās uzbruka franču līnijai perpendikulāri tai, galveno triecienu vēršot pret ienaidnieka flagmaņkuģi. Franču ierinda izjuka, vispirms Vilnēva kuģis, pēc tam virkne citu bija spiesti angļu lielgabalu viesuļugunī nolaist karogu, pats admirālis krita gūstā. Uzvaru apēnoja H.Nelsona, kura drosme un izcilā flotes vadīšanas māka bija nodrošinājusi angļu panākumus vairākās jūras kaujās, nāve – ienaidnieka snaipera raidītā lode uz flagmaņkuģa “Victory” klāja trāpīja 47 gadus vecajam viceadmirālim kaklā. Angļu uzvara lika Napoleonam atteikties no idejas iebrukt Anglijā ar jūras desantu, bet pašai Anglijai uz vairāk nekā simts gadiem nodrošināja nedalītu jūru pārvaldīšanu.

1936. gada 22. oktobrī Štutgartē (Vācijā) sākās trīs mini automobiļu izmēģinājuma braucieni. Tie bija vēlāk slavenās “Volkswagen” “vabolītes” prototipi, kurus savā garāžā bija samontējis bijušais “Daimler-Benz” darbinieks, vēlāk par 20. gadsimta izcilāko auto konstruktoru atzītais Ferdinands Porše. Darbu viņš sāka 1934. gada sākumā pēc Ādolfa Hitlera norādījuma izveidot “tautas auto” (vācu val. izrunā – “folksvāgen”), kurš spētu pārvadāt ģimeni ar trim bērniem, būtu pietiekami ātrs un drošs un nemaksātu vairāk par 1000 markām – motocikla cenu. Fīrera noteiktie parametri tika ievēroti (Porše gan dažus mezglus nokopēja no čehu “Tatras”), bet sērijveida ražošanu uzsākt nepaspēja – sākās Otrais pasaules karš. Armijas vajadzībām uz “tautas auto” bāzes izveidoja četrvietīgu vaļēju mašīnu komandieru vajadzībām, kas varēja pārvietoties arī gandrīz bezceļa apstākļos.
Tautai bija piesolīts lēts auto katrai ģimenei, vācieši krāja tā iegādei, iemaksājot nedaudz ik mēnesi un saņemtos talonus līmējot iemaksu grāmatiņās. Protams, savu naudu viņi vairs neredzēja.
“Vabolītes” pa Eiropas ceļiem sāka ripot, kad Rietumvācijas rūpniecība paspēja atkopties, toties tās ražoja ilgi. Pēdējo “vabolīti” izgatavoja Meksikā 2003. gadā, pavisam tika izlaisti 21,5 miljoni mašīnu.

1763. gada 23. oktobrī speciāli šim nolūkam no Anglijas izsauktais slavenais ārsts Tomass Dimsdeils Carskoje Selo pilī pie Pēterburgas carieni Katrīnu II pirmo Krievijā potēja pret bakām. Materiālu potei ņēma no vieglā formā saslimušā septiņgadīgā Aleksandra Markova baku pūslīša. Imperatore, brīnišķīgi panesusi “operāciju”, zēnam dāvāja muižnieka titulu un jaunu uzvārdu – Ospins (ospa – bakas krievu v.).
Pēc mēneša cariene deva rīkojumu potēt viņas četrpadsmitgadīgo dēlu Pāvelu, bet vēl mazliet vēlāk – 150 galminieku. Sekoja masveida vakcinācijas kampaņa, tajā piedalījušos ārstus, jaunāko medicīnisko personālu un garīdzniekus apbalvoja ar speciālu piemiņas medaļu, bet angļu ārsts ieguva Krievijas barona titulu.

1260. gada 24. oktobrī iesvētīja jauno Šartras katedrāli, iespējams, spilgtāko gotiskās arhitektūras pieminekli. Tās vietā jau izsenis atradās svētvieta. Piecas katedrāles priekšgājējas koka baznīcas nodega, bet unikālo relikviju – Svētās Jaunavas Marijas tērpu, kas tur glabājas kopš 876. gada, – uguns saudzēja.
Pēc pēdējā ugunsgrēka vienu no Francijas karalistes nozīmīgākajām baznīcām sāka celt 1134. gadā un cēla vairāk nekā 100 gadu, tāpēc karalis Ludviķis IX Svētais dievnama iesvētīšanai sarīkoja grandiozus svētkus. Karalis vienojās ar pāvestu Aleksandru IV, ka visi, kas ieradīsies uz iesvētīšanas ceremoniju, saņems pilnu grēku atlaidi, tāpēc milzīgajā laukumā pie katedrāles nebija vietas, kur nokrist ābolam. Katedrāle kļuva par pilsētas dzīves galveno centru, tajā atradās skola, kaut kas līdzīgs darba biržai, tirgojās ar audumiem, dārzeņiem, gaļu un malku, vīnu. Katedrāli nepostīja ne uguns, ne kari un nemieri, kas septiņarpus gadsimtu ilgajā laikā notika ne mazums, apmeklētāji to skata gandrīz vai tās pirmatnējā veidolā. Katedrālē vairāk nekā citur pasaulē saglabājušās 12. un 13. gs. vitrāžas, arī ievērojamais Dievmātes attēls; Jaunavas Marijas tērps veidots unikālā zilā tonī, kas guvis nosaukumu “Šartras zilais”. Svētceļojums uz Šartru kļuva ļoti populārs, jo pirmajos gados grēkus atlaida visiem, kas ieradās katedrāles iesvētīšanas gadadienā, bet arī šodien daudz ticīgo kājām veic 88 kilometrus no Parīzes, lai apmeklētu slaveno dievnamu.

2003. gada 20. oktobrī 40 gadu vecais amerikāņu bezdarbnieks Kirks Džonss pirmais pasaulē veica šķietami neiespējamo – bez jebkādas peldierīces palīdzības nolaidās pa Niagāras ūdenskritumu un palika dzīvs. Kopā ar ūdens straumi viņš nolidoja no 50 metru augstuma, uz vairākām minūtēm pazuda ūdens virpulī, iznira no tā metrus simts zemāk pa straumi un pieķērās pie akmeņiem. Tur viņu no ūdens izvilka glābēji, ar milzu pārsteigumu konstatējot, ka Niagāras uzvarētājs ticis cauri tikai ar nobrāzumiem un zilumiem. Džonsu sodīja ar naudas sodu un uz mūžu aizliedza iebraukt Kanādā. Toties pie cilvēka, kurš bija nolēmis mēģināt šādā izmisīgā veidā izmainīt savu dzīvi, atnāca slava. Pat neņemot vērā to, ka viņa draugs, kurš solīja kritienu filmēt, to neizdarīja. Pirms pasākuma abi bija drosmei mazliet “uzņēmuši uz krūts”, un neveiksmīgais operators netika galā ar neierasto kameru.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas