Kipras asaras

2018. gada 23. oktobris 00:00

(Turpinās no 16.oktobra laikraksta)

Tā kā uzrunātais vīrietis nesteidzas iesaistīties sarunā, Taisija turpina:
- Smilškrāsas runci ar plato krūtežu, kas te tika atstāts pirms nedēļas un no manis neatkāpās ne soli, vīrs ir noskaņots vest līdzi, tikai nezinām, vai vajadzīgās formalitātes paspēsim nokārtot. Izrādās, kaķa pārvešana ar lidmašīnu ir daudz sarežģītāka nekā cilvēka. Pase un mikročips gan viņam jau ir, svarīgākās potes izdarītas nesen, bet vēl visvisādas pārbaudes… Veterinārais dienests tik slinki strādā! Pašiem biļetes mājupceļam nopirktas jau pirms trim mēnešiem. Vīrs nemitīgi pukojas par to, cik ļoti iespējams sarežģīt vienkāršas lietas, un nesaprot, kāpēc nepieciešamas tādas formalitātes, tomēr viņš iet un dara. Saša ir īsts cīnītājs, - sieviete klusu nosaka, un es redzu, kā smalkajā sejā ielīst gaišums. Cieņas pilnas un dziļas mīlestības apdvests un piestrāvots. Liegs un neaizskarams.
- Jums izdosies, - klusi nosaku un pieskaros sievietes plecam. Ar pirkstu galiem noglāstu. Mēs silti sasmaidāmies un atvadāmies. Jau ar šo vienu soli un pieskārienu jūtos aizskārusi kādu stīgu un “iekāpusi ne savā gleznā”. Vairāk negribas piepēdot.
Promejot vēlreiz paskatos uz Taisiju. Neredzamais pavediens, kas saistīja viņu ar netālu stāvošo vīrieti, kļuvis pamanāms. Saules staru kūlis, kas izspraucies cauri gumijkoka lapotnei, vieno viņus mūžīgām saitēm.

Diksons un Elīna
Tobrīd es tuvumā esošos cilvēkus neievēroju. Es tikai pārsteigumā apstājos, pilsētas centrālajā parkā ieraugot milzīgu baložu baru. Pietuvinājušies ierastajām apmeklētāju atpūtas vietām, putni nemierīgi guldzina un groza galvas, cerot uz saulē sakarsušā asfalta atrast kādu niecīgu, zemē nokritušu maizes drupatu. Laiku pa laikam kāds paceļ galvu, it kā lūkojoties pēc bagātīgāka cienasta galda, bet, karstuma jeb vispārējās laiskās noskaņas iespaidots, neizpleš spārnus un nedodas jaunas vietas meklējumos.
Jau atrodu kabatā telefonu, lai nofotografētu šo mierpilno ainu, kad no koku paēnas izskrien maza meitene un, rokas izpletusi, ar līksmu saucienu metas baložu barā. Rāmais miers acumirklī pārvēršas trokšņu pilnā haosā, ko rada skaļas spārnu vēdas un bērna spiedzieni. Brīdi saminstinos – steigties ar kameru piefiksēt neparastu mirkli vai doties palīgā meitēnam. Apjukušie baloži, nesaprotot pēkšņā nemiera iemeslu, izbijušies ceļas spārnos un tieši virs bērna galvas met haotiskus lokus.
Man par laimi, iespējamās briesmas pamanījis arī meitenes tēvs, kurš pāri skvēram steidzas palīgā.
- Elīna! – viņš sauc un ar žestiem rāda, lai meitene pietupstas, tomēr jau pēc brīža pats atrodas viņai blakus.
Apjaušu, ka nepilnā minūtē telefona kamera ir paspējusi piefiksēt trīs pilnīgi dažādus kadrus ar baložiem, bet nupat kompozīcija būtiski pārkārtojas un iegūst pavisam citu jēgu. Tēva klātbūtnes iedrošināta, meitene pārstāj vicināt rokas un jau pēc brīža piekļaujas viņa plecam. Iztraucētie baloži nomierinās un cits pēc cita atgriežas uz zemes. Daļa no tiem pietuvojas vīrietim, kurš, notupdamies blakus meitai, laikam jau radījis cerības uz mielastu.
“Droši gan tie putni,” pie sevis nodomāju un, ielikusi telefonu kabatā, grasos doties prom.
Sākumā nesaprotu, ka saucieni, kas atskan pamīšus baložu guldzināšanai, domāti man. Apstājos tikai tad, kad apjaušu – tie klusi “hello!” cenšas panākt manas ausis. Pagriežos un turpat aiz muguras ieraugu pieskrējušo meitēnu, kurš kautrīgi skatās man acīs un kaut ko saka grieķu valodā. Pacēlusi skatienu, šurp steidzamies redzu arī vīrieti. Laikam jau mēs abi no pirmā skatiena saprotam, ka varam sarunāties krievu valodā, jo vienlaikus izrunājam līdzīgas frāzes:
- Es jūs nofotografēju!
- Jūs mūs nofotografējāt!
Tad abi pasmejamies vai pareizāk – visi trīs, jo laikam jau arī meitēns ir sadzirdējis mūsu amizanto saveicināšanos. Tāda sagadīšanās abpusēji tiek uztverta kā norāde uz tuvāku iepazīšanos, un jau pēc pāris teikumiem es zinu: Diksons un Elīna dzīvo Kato Pafosā, netālu no mūsu dzīvesvietas, un viņi ļoti vēlētos redzēt tās bildes ar baložiem, kas atrodas manā telefonā. Dažos vārdos iepazīstinot ar sevi, pieminu arī manas meitas vārdu, un tas izraisa vēl lielāku sajūsmu. Izrādās – Diksons un Sanita jau sen ir pazīstami. Pēc šiem atklājumiem sajūtamies kā sen nesatikušies draugi, kuriem noteikti vajadzētu kopā apēst kādu saldējumu.
Atrodam ēnainu vietiņu skaistā terasē, no kuras Diksons ērti var parādīt daudzas celtnes, ko cēlušas viņa brigādes. Izrādās, viņš ir kādas celtniecības firmas vadītājs un šajā arodā strādā gandrīz trīsdesmit gadus. Sācis gan no pašiem pamatiem – kā jauns zellis no palīgdarbiem, bet ātri sapratis lietas būtību un izvirzījis sev mērķi: nodibināt pašam savu firmu. Sākumā gājis grūti, jo strādnieki prasījuši lielas algas, bet darītāji bijuši, kāds nu kurš. Vēlāk Diksons nokomplektējis uzticamas brigādes un mājas augušas kā sēnes. Tā tas turpinājies līdz 2013.gada martam, kad sabruka Kipras banku sistēma un visi procesi apstājās. Liela daļa viesstrādnieku atgriezās mājās, bet vietējie palika un bija gatavi strādāt par krietni zemāku algu.
Tas gads bija patiešām grūts – bažas par firmu, iztiku un ģimenes nodrošināšanu sašūpoja arī tās pamatus, un pēc kārtējā strīda par ģimenes budžetu sieva izlēma šķirties. Sākumā gadu veco meitiņu viņa paņēma pie sevis, bet nedaudz vēlāk situācija mainījās un bērna audzināšana tika atstāta Diksona ziņā. Tieši tolaik, būdams četrdesmit divus gadus vecs, viņš pirmo reizi izlasījis un ielāgojis atziņu: “Dievs cilvēka pleciem uzliek tik, cik viņš var panest.” Tātad – var! Un viņš nesūrodamies jūdzies vezuma ilksīs un vilcis to. Citu sievieti meklēt viņam pagaidām nav bijis ne domas, ne laika, turklāt viņi ar Elīnu lieliski tikuši galā arī divatā. Tiesa, bez Diksona vecāku palīdzības tomēr neizticis, bērnudārza un skolas grafiks diktējis savus noteikumus.
Pamazām uzradušies bagāti klienti no Krievijas un Izraēlas, kas Kiprā iegādājušies īpašumus un jau tūlīt gribējuši tos uzlabot un pārtaisīt. Vienu šādu objektu Diksona brigāde nodevusi pirms termiņa, viņš izpelnījies labu slavu, un turpmākie klienti jau stājušies rindā. Jau pēc gada uzņēmums varējis paplašināties. Protams, atalgojums vairs nesasniedzis tos apmērus, kādi bijuši pirms krīzes, tomēr dzīvošanai pieticis.
- Pašlaik celtniecība strauji attīstās, - Diksons lietišķi secina, - tomēr tie, kuri aizbrauca un ilgus gadus strādāja kopā ar mani, kavējas atgriezties. Darbaroku trūkst vēl joprojām. Nenoliedzami, darbs celtniecībā ir smags, tieši tāpēc ir svarīgi to saprast un attiecīgi novērtēt. Es to zinu, jo pats tam visam esmu gājis cauri. Tāpat zinu, cik svarīgas ir regulāras algu izmaksas ik nedēļu. Tas nozīmē, ka visu laiku jāgrozās, lai šajā pozīcijā neparādītos mīnusi. Tas viss… Tas nemaz nav tik viegli… - vīrietis pieklust, un es skaidri redzu, cik noguris viņš patiesībā jūtas.
Saprotu, ka laiks mainīt sarunas tēmu, turklāt mazās Elīnas saldējuma trauciņš jau gandrīz tukšs.
- Vai tētis tevi klausa? – jautāju mazajai sešgadniecei.
Meitēns iespurdzas un ierauj galvu plecos.
- Pastāsti gan, kā mums iet ar to klausīšanu! - mudina Diksons, un, atbalstījis zodu plaukstās, kļūst pati uzmanība. Rotaļīgi sekoju viņa piemēram un gaidu, ko pastāstīs Elīna.
- Nu, kādreiz viņš neklausīja, kad es teicu, lai neplēš man matus, bizes pinot, bet tagad viņš vairs tā nedara.
Atklājusi pirmos tēva grēkus, meitene nogaidoši apklust, bet Diksons piekrītoši pamāj ar galvu un mudina stāstīt tālāk.
- Vēl viņš man neklausa, kad es pusdienās prasu tikai pārslas ar pienu, bet viņš man spiež ēst visādas putras un biezeņus. Lai arī tētim tie padodas gardi, es tos esmu jau atēdusies.
Lai savu teikto padarītu ticamāku, Elīna roku piespiež pakrūtei un savelk skābu grimasi. Diksons savelk pieri un norūpējies pašūpo galvu.
- Vēl viņš mani neklausa, kad es gribu braukt ar lielajiem karuseļiem, - pieaugušo nedalītas uzmanības glaimota, meitene naski turpina. – Un neklausa, kad es mašīnā gribu sēdēt priekšējā sēdeklī. Es tā arī nesaprotu, kad tad es īsti esmu liela un kad – maza, - meitene tēloti uzmet lūpu.
Redzu, kā Diksona pierē ievelkas grumbas, bet lūpu kaktiņos tik tikko valdās smaids.
- Ciemos ejot, es negribu vilkt kleitas un man nepatīk pasakas par princesēm, - Elīna steidz izsūdzēt tēva grēkus, un tā es ātri vien uzzinu, ka Diksona dzīve ārpus darba ir meitiņa – no bērna modināšanas pirms skolas līdz pat zobu tīrīšanai un gulētiešanai. Manī rodas patiesa apbrīna pret šo vīrieti, jo reti kurš tēvs tik nesavtīgi spēj nodoties sava bērna audzināšanai, turklāt vēl atbildīgi vadīt savu uzņēmumu. No meitenītes teiktā uzzinu, ka tētis ļoti radoši pieiet audzināšanas procesam – tas nebūt nav formāls vai paviršs. Viņu ikdienā ir gan garas pastaigas ar dažādiem interesantiem uzdevumiem, gan pievakares pie jūras. Elīnas lelles arī apmeklē skolu, ārstu un frizieri, ēd pusdienas, tīra zobus un dodas gulēt. Viņas istabā visas lietas atrodoties savās vietās, jo tētis esot uzbūvējis tām mājiņu ar plauktiņiem.
Es redzu, ka viņi abi patiesi izbauda viens otra klātbūtni – rotaļīgi, viegli un ieinteresēti, un tas mani sajūsmina. Tās ir patiešām apbrīnojamas attiecības, un man šķiet neiespējami kaut kādi niķu vai dusmu uzliesmojumi. Elīna gan piesarkst, kad ieminos par niķu puiku un meiteni, kas visai bieži ciemojas pie maniem mazdēliem, bet – kurš bērns gan izaudzis bez tiem… Turklāt tas jau ir pavisam citādāk, kad mājās aug divi puikas.
Es nejautāju, kādas viņiem ir attiecības ar meitenes māti, jo ne reizes neesmu dzirdējusi kādu no viņiem par to ieminamies. Teikumu par nevaļu citas sievietes meklējumos arī atceros, tāpēc šī tēma paliek neskarta.
- Bildītes, - čukst Elīna. – Gribu redzēt bildītes.
- Ak, jā, - atceros mūsu sarunas amizanto sākumu. – Ja uzticēsiet savu telefona numuru, tūlīt jums pārsūtīšu.
Diksons pasniedz man savu vizītkarti, uz kuras uzrakstīts arī numurs, un jau pēc brīža četri fotouzņēmumi ar baložiem un viens pavisam svaigs ar abu smaidošajām sejām aizceļo pie viņa. Elīna ieraušas tēvam klēpī, un, sabāzuši galvas kopā, abi priecīgi komentē tur redzamo.
Man gribētos vēl uzkavēties šajā mirklī, kas šķiet tik sirsnīgs un ģimenisks, tomēr arī mana no pienākumiem brīvā stunda ir izsīkusi. Atvadāmies ar vārdiem par iespējamu drīzu satikšanos, jo arī mūsu bērni pievakares pavada dažādos spēļu laukumos.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas