Jelgavas novads: dzīvo kā muižnieki

2018. gada 7. novembris 10:40

1537

Jelgavas novada Vilces pagasta Ziedkalnē atrodas viena no senākajām Zemgales mazajām muižām - Berķenes muiža. Vēstures avotos tās vārds minēts 1462.gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede Jelgavas apgabalā iznomā zemi Klavam fon Medeheimam ar nolūku tur celt muižu. Pašreizējā kungu māja datējama ar 1819.gadu un būvēta agrīnā klasicisma stilā.

Padomju laikā Berķenes muižā atradies gan kolhoza „Ziedkalne” kantoris, gan pasta nodaļa, gan dzīvokļi, kuros līdz 2004.gadam dzīvojuši kolhozu laikos no Padomju Savienības iebraukušie strādnieki.

Turpina rakstīt muižas vēsturi
2004.gadā Berķenes muižu un zemi iegādājās Ilze un Aldis Melgalvji. Ilze vairākus gadus organizējusi un vadījusi māju un dzīvokļu iekārtošanas un interjera projektus, darbojusies kā vides pieejamības un universālā dizaina eksperte-konsultante. Aldis nodarbojies ar nekustamo īpašumu attīstības projektiem. Viņi sāka muižas ēku atjaunošanu. Šobrīd ir atjaunota muižas ēka, pārbūvēta klēts, šķūnis, attīrīts un padziļināts dīķis, ierīkots dziļurbums un bioloģiskās attīrīšanas iekārtas.

“Pēdējos četrus gadus dzīvojam šeit pastāvīgi. Sākumā bija divas istabas, kurās varēja ieiet un kurās bija saglabājušās grīdas. Piemēram, velvju zālē padomju laikā bija kūts. Pirms tam dzīvojām Jūrmalā un strādājām Vecrīgā. 2002.gadā sākām skatīties kaut ko ārpus Rīgas. Gribējām nevis reizi mēnesī aizbraukt uz laukiem, bet reizi mēnesī aizbraukt uz Rīgu,” stāsta Alvis.

Top SPA centrs
Šobrīd muižā atrodas viesnīca ar pieciem labiekārtotiem numuriņiem, var sildīties karstā ūdens kubulā zem zvaigžņotām debesīm vai gozēties saulē veco mūru ielokā, izpeldēties dīķī vai vienkārši baudīt dabu muižas parkā un mežā, pastaigāties gar Svētes upi. Saimnieki ir iesaistījušies arī lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” projektā “Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu atjaunošana. Vēsturisko dārzu tūrisms” (LatLit-181).

“Tā doma ir tāda - ja cilvēks atbrauc, viņš šeit var baudīt klusumu, mieru, justies netraucēti. Viesnīcu biznesā esam nepilnu pusotru gadu. Kad 2004.gadā šeit atnācām, mēs ar sievu viens otram nosolījāmies, ka nekad šeit nebūs viesnīca. Bet 2016.gada rudenī sapratām, ka jāver vaļā viesnīca,” stāsta Alvis. Tā kā bijis daudz grāmatu un arī citi atdevuši savējās, ir izveidota telpa bibliotēkai un būšot vēl otra – lielāka. “Pirmais stāvs ir paredzēts atpūtai. Var atnākt pasēdēt, palasīt grāmatas. Ja nav pasākumu, var spēlēt galda tenisu, novusu, pa vidu var kafiju iedzert,” stāsta Alvis.

Radošiem saviesīgiem pasākumiem un nelielām svinībām vai semināriem var izmantot gan velvju zāli, ēdamzāli un bibliotēku, gan veco ratnīcu un staļļa pagalmiņu. Interesentiem tiek piedāvātas ekskursijas – gan individuāli, gan grupās. Šobrīd top SPA centrs. “14 gadus esam iztikuši ar saviem līdzekļiem, tagad pirmoreiz esam saņēmuši arī Eiropas naudu - SPA centrs atvērsies gada beigās,” stāsta saimnieks.

Kopā bijuši apmēram 30 īpašnieki
Interesanti, ka ir saglabājusies autentiskā muižas pārvaldnieka dienasgrāmata, tāpēc ir iespēja arī mūsdienās uzzināt visu par muižas dzīvi 19.gadsimta beigās. 1616.gadā muižas vietā bijusi pirmā zināmā neliela koka muižiņa. Apkārt bijuši 50-100 hektāri zemes.

“Muižai kopā ir bijuši apmēram 30 īpašnieki. Viens bijis īpašnieks uz vienu dienu: no rīta mantojumā saņēmis šo muižu un vakarā kārtīs jau nospēlējis. No rīta jau reģistrēts cits īpašnieks. 1767.gadā muiža tika pārdota un sastādīts pirkuma līgums. Un šis līgums, pētot vēsturi, ir nonācis pie mums. Un tagad mēs saprotam, kāda bija šīs muižas saimniecība pirms 250 gadiem. Kad mēs 2004.gadā nopirkām šo vietu, mēs pirkām māju ar kadastra numuru, 15 hektārus zemes. Tas viss bija trīs rindiņās uzrakstīts, bet trīs lappusēs bija rakstīts par to, kā mēs pirksim, maksāsim, kas būs, ja nemaksāsim, kā hipotēka nostiprinās un kurā brīdī kurš ko atļaus un neatļaus. Bet 1767.gadā ir bijis pilnīgi pretēji – trīs lappusēs ir teksts, ko pārdod, bet tikai trīs rindiņās par to, kurš kuram par cik,” salīdzina Aldis.

1767.gadā pārdeva muižas saimniecību un pirkuma līgumā rakstīts, ka tiek pārdota muiža ar visām robežām, ar visām muižas pagalmēkām un visu, kas turas zemē un ar naglām, ar dārzu, laukiem, aramzemi, pļavām, siena pļavām, ganībām, mežiem, birzīm, uzstādinājumiem un dīķiem, nolīstām un nenolīstām zemēm utt., ar visiem muižai piederošajiem zemniekiem, vīriešu un sieviešu kārtas, un muižas ļaudīm, kuri uzskaitīti. Un kopā ar viņiem 20 ragulopi, 20 teļi, 30 aitas, 20 cūkas un arī sīklopi. Ar visām mēbelēm un visiem traukiem, ar visām zemnieku sētām, klaušām un tiesībām. Ja kaut kas nebija ierakstīts, tad tas nebija pārdots. Lēņu grāmatā sīki aprakstītas visas muižas robežas,” stāsta Aldis.

Viņš saka, ka šo vietu izvēlējušies tieši tāpēc, ka gribējuši ne tikai laukus, bet arī vēstures stāstu, auru. Tāpēc noskatījuši šo vēsturisko ēku. “Izrādījās, ka nevis mēs izvēlējāmies šo vietu, bet vieta izvēlējās mūs. Kā mēs esam paši pieraduši dzīvot, tā arī viesiem piedāvājam, tāpēc varbūt pie mums ir mājīgāk. Sveces mēs neskaitām, kamīnu kurinām, nav jāuztraucas, ka kaut kas būs mazāk vai vairāk dārgi. Tieši šī mūsu neprofesionalitāte dažbrīd viesiem visvairāk patīk,” secina saimnieks.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jelgavas novads: dzīvo kā muižnieki

Kategorijas