Melns zārks ar baltām pumpām...

2018. gada 30. oktobris 00:00

... zeltītām ķepiņām. Kurš gan nezina šo burvīgo meldiņu?! Tas ir dziedams ne tikai Halovīnā.
Jo ilgāk šajā pasaulē dzīvoju, jo biežāk dungoju un jo vairāk ilgojos pēc tādām mūža mājām, kādas apdziedātas un parādītas slavenajā filmā “Ceplis” ar mūsu latviešu aktieru radītajiem spēcīgajiem tēliem. Es gribu zārku ar šiku! Nevis šādu tādu, bet zārku, kurā gulēšu svaigs kā gurķis, kurā tārpi man netiks klāt, kad būšu zemē guldīts.
Sieva zākājas: “Anton, nu par ko tu domā? Vai pēc nāves tev nebūs vienalga?” Man jau tagad nav vienalga! Vai tad tiešām man visa sava pensija būtu jānodzer? Es tomēr gribu veikt arī zināmu ieguldījumu savā nākotnē! Ja nu tomēr izdodas augšāmcelties? Es tad gribēšu būt smuks, patīkams, nevis šāds tāds.
Sieva saka – divu metru dziļumā ierakts, es būšot no tārpiem pasargāts, ja vien tie mani nesaēdīšot jau virs zemes! Nesaēdīs. Es visu laiku pie tā piestrādāju. Iebalzamēju sevi ar alkohola palīdzību. Un vienlaikus arī krāju zārkam. No saviem nelielajiem ienākumiem katru mēnesi atlicinu. Tāpat kā citi automašīnai vai jaunam televizoram. Jau esmu tūkstoš eiro sakrājis. Bet tie vēl nav griesti. Man vajag ļoti labu, ļoti dārgu, ļoti skaistu, ļoti ērtu, es pat teiktu – mūžīgu. Par to domāju nemitīgi.
Ar radiem un draugiem, ar paziņām manas sarunas tagad vienmēr sākas ar vārdiem: “Sveikiņi, nu, vai sev zārku jau atradi? Kāds ir tavējais?” Cilvēki nezin kāpēc sākuši izvairīties no manis. Ieraugot pretim nākam, pārbēg ielas otrā pusē. Viesībās izvairās man blakus apsēsties. Ja tomēr sarunu uzsākam, cenšas mainīt tēmu, bet es neļaujos. Vēl pajokoju: “Nekur nav tik labi kā zārkā, nekur mani negaida tā, nekur man tik labi nav klājies un neklāsies arī nekad.”
Ir kļuvis pagrūti domubiedrus atrast. Jūtos vientuļš. Un tad vēl sieva sāk zāģēt, ka es dzērājs, skopulis un vēl arī uz vecumu nojūdzies. Tad šai saku: “Zini ko? Ģimene ir kā zārks, bet ģimenes locekļi kā naglas zārkā. Sevišķi tu, mīļā!”
Arvien biežāk esmu sācis domubiedrus meklēt kapos. Staigāju pa bērēm, cik vien ir manos spēkos. Visi mācītāji, laicīgie izvadītāji un bēru muzikanti, visi kaprači jau mani ir ievērojuši un cienīgi sveicina: “Anton, tu arī te? Nu kā tad bez tevis!” Esmu solīds. Nevienam neuzbāžos, tikai vēroju. Jāteic, mīļie novadnieki, pieticīgi jums tie zārki. Tādās aizveramās kastēs tikai kartupeļus pagrabā turēt, i tad jēgas maz. Eh! Sāpīgi skatīties.
Kur tad tie ozolkoka, kur dzintara zārki, par kuriem dainās sacīts? Par to es mūždien ar bēru viesiem uzsāku sarunas kapos, kad aizgājēja piemiņai paceļam pa vienai glāzei, otrai. Man tad allaž kāds atgādina: “Katra izdzertā glāze - kā nagla zārkā. Tad iedzersim par to, lai mūsu zārki būtu ļoti izturīgi!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Melns zārks ar baltām pumpām...

Kategorijas