Gluži vai dzirnavnieku dinastija

2018. gada 2. novembris 00:00

4023

Šis stāsts noteikti ir grāmatas vērts. “Dzirkstelei” bija iespēja ciemoties pie Maijas un Jura Lūkiniem Lejasciema pusē, kuri dalījās savās atmiņās, pāršķirot Paideru dzirnavu vēstures lappuses un ļaujot ielūkoties notikumos, par kuriem patiesībā daudzi zinām tik ļoti maz.
Pašlaik seno dzirnavu vietā uz Gaujas darbojas Paideru HES. Senās dzirnavas būvētas 1909.gadā. Tolaik ražota elektrība, bijusi vilnas, koka un metāla apstrāde.
Šeit ir arī Jura dzimtā vieta, bet ne viss mūžs te aizvadīts. 1949.gadā nācies šo vietu pamest, jo kopā ar vecākiem ticis izsūtīts. Astoņi gadi pavadīti tālu prom no mājām Amūras apgabalā Krievijā. “Manam tēvam kādreiz bija liels uzņēmums – dzirnavas un vilnas vērptuve, tāpēc jau mūs izveda. Ceļojums uz Krieviju sākās, kad biju 7.klasē. Tur biju no 1949. līdz 1957.gadam. Pirmie divi gadi bija - vai nu izdzīvosi, vai ne. Pēc tam nāca pilngadība, un mani aizsūtīja uz traktoristu kursiem. Sāku strādāt mežā. Pelnīju. Kad bija iespēja atgriezties, mani negribēja laist prom uz Latviju, teica: ko tur brauksi, nebūs nekādas dzīves. Man jau tur bija kārtīga alga. Bet klimats bija šausmīgs – vasarā liels karstums un ziemā nenormāls aukstums. Vasarā krasas temperatūras svārstības – no rīta ap nulli, bet jau ap pulksten desmitiem vairs nevarēja nekur glābties no karstuma. Mākoņus tur mēnešiem neredzējām - skaidra debess. Es atgriezos. Atvedu vecākus. Bet pēc tam vēl gan aizbraucu atpakaļ pastrādāt. Strādāju spēkstacijā, un tas bija mans pēdējais darbs Krievijā,” atmiņās dalās Juris.

Dzirnavu vēsture raiba
To nevar nepamanīt, cik Jura sirdij ļoti dārgas ir Paideru dzirnavas. Ar kādu degsmi viņš par tām stāsta! Paideru dzirnavu būvētājs bija viņa tēva māsas vīrs Andrejs Grass. Juris saglabājis viņa foto. Viss tika uzbūvēts apmēram divu gadu laikā klajā vietā. Toreiz dzirnavu te nebija, bet gan tika būvētas kuļmašīnas. “Te bija arī laba mehāniskā darbnīca ar visām frēzēm un virpām, galdniecība, lai var būvēt kuļmašīnas, un arī linu vērptuve. 1912.gadā visā apkārtnē pirmajā vietā bijusi elektrība, viņi to iekārtojuši savai vajadzībai, ne andelei. Par to, ka Grass uzcēla dzirnavas, 1919.gadā komunisti viņu Gulbenē noslepkavoja. Toreiz trakoja komunistu terors, un tie, kuri bija izglītoti – skolotāji, mācītāji, tika slepkavoti. Izglītotos viņiem nevajadzēja. Vajadzēja tādus, kas pakļaujas. Kad viņu nošāva, dzirnavas palika mantiniekiem,” stāsta Juris.
Likums toreiz esot noteicis: ja bērnu nav, un Grasam ar sievu nebijis, tad puse mantas paliek sievai, puse - vīra mantiniekiem. “Pieteicās 17 Grasa mantinieki,” zina teikt Juris. Bet tad 53 gadu vecumā nomirusi Grasa sieva, un Jura tēvs arī bija viens no mantiniekiem. “Dzirnavas bija jāizmaksā, bet neviens negribēja ņemties. Sarežģīta lieta tā bija. Mašīnbūve trīsdesmitajos gados arī vairs nav gājusi, jo nebija speciālistu, kas ar to ņemas. Mans tēvs arī domāja, ka jāņem sava daļa ārā un jāpērk kaut kur citur dzirnavas, bet viņu pierunāja palikt. Grasa piemiņai viņš uzņēmās to darīt. Ņēma kredītu un maksāja pārējiem mantiniekiem,” stāsta Juris un piebilst, ka pēc četrdesmitajiem gadiem malšana sāka apsīkt un dzirnavas apstājās.
Paideru dzirnavu vēsture ir bijusi ļoti raiba. Juris stāsta, ka šajā mājā notikušas pat trīs slepkavības. Viena no tām – nelaimīgas mīlestības dēļ. “Kad Grasu nošāva, pie viņa sievas metās kavalieri, jo viņa bija turīga sieva. Viens no strādniekiem bija sadomājies, ka būs viņas vīrs, bet viņa atbildējusi, ka ne gan. Un viņš nošāvās. Mīlestības lietas - trakas lietas. Pirmais vadītājs, kas te pēc kara bija dzirnavās, arī nošāvās. Munīcijas jau bija bez jēgas pēc kara. Un vēl viens pakārās. Lūk, kādi brīnumi te notikuši!” nosaka Juris.

Dzirnavām velta savu mūžu un darbu
Četrdesmitajos gados īpašumu nacionalizēja. Laika gaitā dzirnavas tikušas postītas. “Kad 1991.gadā sāka atgriezt īpašumus, tad mēs te atgriezāmies. Te viss bija kā ellē. Man toreiz nāca pensija gadi, kad šito visu atgrieza. Man jau teica: ko tu tajā ellē līdīsi iekšā, pensija ir un dzīvo mājā. Bet es domāju - mans tēvs te ielika visu savu mūžu un darbu, un, ja viņš būtu dzīvs, viņš man teiktu: tev tagad visu atdod atpakaļ un tu neņem? Atguvu īpašumu 1991.gadā. Te jau atjaunot vairs nebija ko, iekārtas beigtas, viss izpostīts. Savulaik (padomju laikā – red.) te bija sadzīves pakalpojumu kombināts. Taisīja mēbeles un zārkus. Slavena vieta bija. Ja vajadzēja mēbeles vai kāds bija nomiris, tad brauca uz šejieni,” stāsta Juris un piebilst, ka tagad te saimnieko viņu dēls Armands ar ģimeni, kurš pazīstams kā liels autobraucējs. Armands ir arī SIA “Rainis” valdes priekšsēdētājs. “Manam vectēvam bija uzbūvētas vējdzirnavas. Esam tāda kā dzirnavnieku dinastija. Viss ir postīts, bet beigās tomēr tas nav pamests postā. Tagad ražojam elektrību,” saka Juris.

Kāzu rītā - sēru mūzika
Kamēr Juris “Dzirkstelei” stāsta dzirnavu vēstures līkločus, sieva Maija visu laiku ir blakus. Abiem šogad nozīmīgs gads – 55 gadu kāzu jubileja. Kāzu viņiem neesot bijis, tikai sarakstījušies 21.janvārī. “Tā bija ievērojama diena, no rīta vienmēr skanēja sēru mūzika, jo tā ir Ļeņina nāves diena un mūsu kāzu diena,” stāsta Juris.
Maija toreiz strādāja bibliotēkā, tāpat kā viņas meita Maira tagad. Maija atminas, kā Juris katru svētdienu, kad bija brīvs, nāca uz bibliotēku mainīt grāmatas. “Priekšniece toreiz pateica, ka svētdienās bibliotēkai ir jābūt vaļā. Nav jau tā, kā tagad. Toreiz pašai bija jānes vai metru garas pagales, lai iekurinātu krāsnis. Bibliotēkā nostrādāju 17 gadus. Juris nesa tēva, mātes un māsas izlasītās grāmatas un sāka staigāt pie manis. Viņš bija neatlaidīgs. Tā pamazām sarunājām, ka sarakstīsimies. Viņš atnāca svētdienas vakarā uz bibliotēku paņemt grāmatas, un norunājām nākamajā dienā doties pie Sinoles ciema priekšnieces, ar kuru bija sarunāts, ka mūs sarakstīs. Mans brālis tajā vakarā sita man pa dibenu sadzēries un teica: grozies, vecmeita! Es viņam tad atbildēju: sauc, sauc mani tā pēdējo vakaru. Viņš gan teica: ko tu teici, ko tu teici? Bet es ātri ieskrēju savā istabā un vairs ar viņu nerunāju. Tik nodomāju - nu gan izgāzos,” ar smaidu senos notikumus atceras Maija.
Kā nolēmuši, tā arī izdarījuši, un abi sarakstījušies. Aizbraukuši arī uz fotodarbnīcu Gulbenē. Bet pa to laiku Maijas mājā notikusi liela rosība. Maijas brālis nojautis, ka māsa laikam devusies sarakstīties, un sarunājis mājās nokaut cūku. “Vecmamma un mana mamma cepa kotletes un karbonādes un gaidīja mūs mājās. Mēs par to nemaz neiedomājāmies! Tādas bija mūsu kāzas,” atceras Maija, kurai šī diena palikusi atmiņā kā visskaistākā ziemas diena – koku zari bijuši pilni ar sniegu. “Nepasakāmi skaisti!” saka Maija.
Savukārt Juris piebilst, ka pirms tam nekad nebija bijis Maijas mājās. Kāzu dienā viņš tur iegājis pirmo reizi. “Apprecējāmies. Palikt nebija kur, naudas arī nebija, un sākumā dzīvojām pie Maijas Mālmuižā,” stāsta Juris, kurš kolhoza laikos uzbūvējis sev māju Sinolē. “Toreiz viegli bija uzbūvēt, jo krievu laikā materiāli bija lēti - tik būvē!” stāsta Juris. Kad Juris uzcēlis māju Sinolē, Maija aizgāja strādāt par algu grāmatvedi “Rainī”, pēc tam strādājusi arī pastā. Savukārt Juris visu mūžu strādājis celtniecībā, tāpat kā tagad dēls Aivars. Maija un Juris ir sagaidījuši arī piecus mazdēlus un vienu mazmazdēlu. Tagad viņi abi stundām var sēdēt kopā un vienkārši runāties par dzīvi. “Juris ir sirsnīgs un labs cilvēks,” saka Maija.
Juris piemin arī to, ka abi ne tikai sarakstījušies nozīmīgā dienā, bet Maija dzimusi arī nozīmīgā laikā - 1939.gada 15.maijā. “Tas ir Ulmaņa apvērsums. Es divas reizes valstī esmu kārtību redzējis – Ulmaņa laikos un vācu laikā. Ja ulmaņlaikos strādātu, kā tagad cilvēki strādā, tad liela daļa badā nomirtu,” spriež Juris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gluži vai dzirnavnieku dinastija

Kategorijas