Tirzas vaibsti agrāk un tagad

2018. gada 6. novembris 00:00

1742

(veltījums Latvijas simtgadei)

Es mostos ar miera sajūtu sirdī, jo esmu mājās – savā Tirzā. Te ir manu iepriekšējo paaudžu dzimtā puse, un arī es te jūtos vislabāk un saucu Tirzu par savu Ulubeli. Te visi mani prieki, bēdas, jaunības sapņi un raibās atmiņas. Te mana domu un jūtu pasaule četros vienmēr tik atšķirīgajos gadalaikos. Te nekad nav garlaicīgi. Tirzā iemītas paaudžu pēdas uz baznīcu, biedrības namu, svētavotu, Kancēna kapsētu, skolu, apkārtējiem mežiem, kuros bagātīgi aug sēnes un ogas un ikvienu sagaida neskartās dabas elpa. No sīkām urgām spēku smeļas Tirzas upe, nesot savu vēsti Gaujai un tālāk – lielajai Baltijas jūrai un pasaulei. Vēstures elpa jūtama Rata kalna tuvumā, pie Tirzas muižas un baltās baznīcas kalna galā, pie sirmās draudzes skolas. Vairāk nekā 340 gadus Tirza lepojas ar savu skolu, kurā izglītojušās vairākas paaudzes. Dzīves kalnā kāpējiem skola allaž bijusi kā ceļa spieķis un kā sātīgas gara maizes rieciens. Katrai skolēnu paaudzei ir savs stāsts par skolu, bieži – ar mīlestību un pateicību rakstīts. Tirzas skolai veltīta 2008.gadā izdotā Tirzas pagasta attīstības biedrības grāmata, kas ir ne tikai nozīmīgas skolas vēstures, bet arī visas Tirzas vēstures avots.
Pagastā ir vairākas noslēpumainas un plašā apkārtnē daudzinātas vietas: Dimdu kalns, Krievu tilti, Nāves priedes, Zvanuleja, Ķeizerlejs, Kundziņkalns, Šaušu kalniņš, Ķidas, Ķoderi, Turnija, Būķa kalns un simtiem citu vietu. Vietvārdus skolas bērni krājuši un pētījuši 20.gadsimta 60.gados, un tie ir apkopoti albumā, kuru nodevu Tirzas bibliotēkai novadpētniecības materiālu pētniecībai. Darbs jāturpina, jo Tirza ir dzīva un mainīga. Tā aug, elpo, pārveidojas. Šis tas iznīkst, bet jaunais nāk vietā, pagātnes elpas apdvests.
Zeme devusi iztiku novada ļaudīm, un, par spīti mēra, asinssērgas, bada gadu un kara postam, Tirza atkal un atkal tika atjaunota. Nedienas, šķiet, ļaudīm likušas sasparoties, apvienot spēkus un nepadoties, palikt, pastāvēt un atjaunot sagrauto. Zemes spēks, maizes šķēle un zemnieka spīts palīdzēja izdzīvot un izlolot nākamās paaudzes, kas izcēlušās ar gara bagātībām un talantiem. Protams, blakus pozitīvajam netrūka arī dažādu negāciju, kas kā treknas, melnas krāsas triepieni pat paspilgtina gaišos un priecīgos Tirzas vaibstus. Skatos visapkārt un jau kuru reizi izsaucos: kāds skaistums! No attāluma grūti pamanīt sīkās nekārtības, kuras pagastā arī vienmēr bijušas. Apkārtne, šķiet, ir liels darbgalds, uz kura atrodams viss, jāprot tikai meklēt, pētīt un ielāgot, nerakājoties negācijās.
Veros Druvienas virzienā. Tur zilā dūmakā iezīmējas Tilta kroga drupas pie Azandas upes. Žēl, ka laikus nav izdevies atjaunot literārā mantojuma pieminekli – Jāņa Poruka varones, labsirdīgās vecītes Kukažiņas ceļa Tirzas galu pie Azandas, kas tālāk aizstiepjas uz Druvienas Silmačiem, kur Kukažiņas ceļa otrs gals iezīmēts ar lielu laukakmeni Silmaču muzeja tuvumā. Arī mūsdienās Tirzā sastopamas tādas mīļas vecās paaudzes kukažiņas, kas prot pateikt īstos vārdus, uzmundrinot sadzīves likstu maltos. Ir bijušas Poruka radītās literārās Kukažiņas lomas tēlotājas, kas svētku reizēs sapulcētajiem ļaudīm atgādina Poruka radīto labestības, mīļuma un paaudžu gudrības simbolu. Arī es vairākas reizes to esmu mēģinājusi, ietērpjoties Kukažiņas svītrainajos brunčos. Uzmetusi plecos pelēko lakatu, runāju Kukažiņas vārdus, bet tā Poruka vecīte manī laikam nav iemājojusi. Kaut kā pietrūkst: vai nu aktiermākslas, vai tās lielās, dabiskās labestības. Druvienas pusē dzīvoja Rasma Kalniņa, izcila Kukažiņas atveidotāja, kas sveica, šķiet, 1976.gadā pie Druvienas vecās skolas - muzeja uz “Buņģa zupu” sabraukušos literātus: Imantu Ziedoni, Voldemāru Ancīti, Ojāru Zanderu un citus. Kalniņmātei Kukažiņas tēls padevās: gan īstie vārdi, gan pārliecinošs vizuālais ietērps. Viņa aizgāja zilajā mūžības miglā, un tikpat izcilas vietnieces viņai joprojām tā arī nav...
Aptuveni piecus kilometrus no skolas, ejot pa Dārtiņas ceļu, labajā pusē ir ceļa rādītājs uz “Brīvzemniekiem” - populārās rakstnieces Laimas Muktupāvelas mājām, kura pati jau kādu laiku mīt tālajā Turcijas pilsētā Stambulā. Viņas mājās dzīvo un saimnieko dēls ar ģimeni.
Tālāk dodoties, koku aleja ievijas bibliofila un bibliogrāfa Jāņa Misiņa dzimtajās “Krācēs”. Muzeja te vairs nav, jo “Krāču” īpašnieki – ārzemnieki – ilgi lēma, ko ar mantojumu darīt, lai labums būtu gan pagastam, gan slava tiktu arī viņiem... Ar prieku uzzināju, ka uzņēmēju Zirņu ģimene iegādājusies “Krāces” un tapis nodibinājums, kas nes Misiņa vārdu. Ļaudis atkal gribēs uzzināt, ko savā mūžā paveicis Misiņš, un sajust vietu, kurā tika pulcinātas latviešu grāmatas savos pirmsākumos. “Krāces” atdzims! Grāmatnieka Misiņa galvenais aicinājums bija šāds: “Meklējiet rakstos!”
Man šķiet, ka grāmata bija un būs tā mūžīgā vērtība, kas nenovecos.
Virzoties uz priekšu, jāpakavējas Dārtas ceļa galā, kur tas satiekas ar lielāko Lizuma–Druvienas ceļu. Šeit ir Marisa Vētras senču Blumbergu dzimto māju – Dārtas muižas – vieta, tagad jau akmens mūru drupas.
Ceļa kreisajā pusē pirms pagrieziena uz Lizuma un Druvienas pagastu Marisa Vētras 96. dzimšanas dienas svinību laikā viņa atcerei tika novietots akmenī kalts piemineklis, kas vēsta par dižā novadnieka piederību šai vietai.
1991. gadā Tirzā bija Mazie operas svētki. Uzzināju, ka ievērojamās, talantīgās flautistes Ditas Krenbergas saknes arī esot šepat. Te dzīvojuši viņas senči Blumbergi, un radniecība ar Marisu Vētru vairākkārt saukusi mākslinieci koncertēt Tirzā, uzskatot sevi par mūsu novadnieci. Atradu ziņas par Marisa Vētras brāli ārstu Nikolaju Vētru, kas dzimis Dārtas muižā un daļu dzīves veltījis tuberkulozes pētīšanai.
Veros uz Vasu kalnu, gar kuru aizvijas ceļš uz dzejnieces Elzas Ķezberes dzimto māju “Kalvīšu” ēku grupā, kas tagad nes viņas vārdu, – “Ķezberi”. Necila pelēka ēciņa brīnumaini atausa mūsu atmiņās un sirdīs 1992.gadā, kad dzejniece no emigrācijas ASV pēdējo reizi viesojās savā bērnības zemē un satikās ar savu bērnības draudzeni, kas tepat vien Vasu kalna otrā pusē dzīvoja. Pie baltās baznīcas dzejniece nofotografējās kopā ar Tirzas ansambļa “Taurenīši” dziedošajiem bērniem. Fotogrāfija glabājas bibliotēkā kā liels dārgums, bet sirmā literāte īsi pirms savas 100. dzimšanas dienas tālajā Ņujorkā aizgāja mūžības ceļos. Viņas vārdi uz laikiem tiks ierakstīti ne tikai mūsu sirdīs, bet arī politiski represēto piemineklī, kuru uzstādīja 4. pasaules tirzmaliešu saieta laikā 2013. gada augustā Tirzas Kancēna kapos.
Kad veros uz Gulbenes pusi, aiz Āža dzirnavām, netālu no jaunuzceltās mazās spēkstacijas ēkas ir redzama māja, kurā dzīvoja Aīda Niedra, arī trimdas rakstniece, kas aiznesusi novada vārdu pasaulē, jo bija ražīgākā no rakstniecēm sievietēm. Viņas devums – vismaz trīsdesmit romāni, kas izdoti gan trimdā, gan Latvijā. No slavenās dzimtas viņa nebija vienīgā Niedras vārda nesēja, kas pievērsusies rakstniecībai. Populārs rakstnieks un politiķis ir Andrievs Niedra. Viņa gaitas pētījis vēsturnieks Āris Puriņš. Viņa grāmatu “Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs” izdevniecība “Valters un Rapa” izdeva 2005.gadā, kad notika 2. pasaules tirzmaliešu saiets. Kurš latvietis gan nezina Andrieva Niedras sacerēto “Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju...”. (Esmu atradusi ziņas, ka melodiju sacerējis liezērietis Šancberģis.) Komponists Alfrēds Kalniņš sacerējis arī vairākas melodijas ar Andrieva Niedras vārdiem. Tās folklorizējušās un tiek dziedātas itin bieži. Dziesmu tirzmalieši lieto kopā aicināšanai un garīgai stiprināšanai: mēs mēdzam dziedāt arī tāpat vien, sev par prieku. Mēs esam no dziedātāju tautas, un melodijas skan mūsu dvēselēs, palīdzot nest ikdienas dzīves nastas. 2018.gads ir Dziesmu svētku un Latvijas valsts simtgades gads, kad Rīgā lielajam kopkorim piepulcējās arī Tirzas koris – slavens ar savu izkopto dziedāšanas tradīciju.
Tirzas vārdu bieži piemin kopā ar pasaules slaveno gleznotāju Ludolfu Libertu. Viņš bija ģēnijs... Man bija izdevība viņa apaļās jubilejas reizē skatīt Tirzā no Rīgas muzeja arhīviem atvestās Liberta gleznas. Toreiz tirzmaliešu interese par reto izstādi nelikās visaptveroša. Liberta vārds tika daudzināts pasaulē, bet mēs to pienācīgi nenovērtējām. No šīs izstādes atmiņā palikusi glezna, kurā atainota Tirzas kroga sadzīviska ainiņa. Diendienā ejot gar garo kroga ēku, acu priekšā redzu gleznas sižetu: vīrus, kas stiprinās no grādīgā dzēriena trauka... Tātad viss gana līdzīgi! Gara acīm redzu arī ziedošu ābeļu ieskauto Liberta vecvecāku māju “Valdiņu” ainavu. Vēl atmiņā iespiedies autora pašportrets, gleznots sulīgās krāsās. Varbūt tagad arī es uz Liberta gleznām skatītos citādi, ar daudz lielāku interesi, bijību un uzmanību, jo zinu, ka viņa darbiem ir pasaules slava. Liberts bija tirzmalietis, un mēs viņa vārdu daudzinām, pat īsti neatjaušot, ka viņš bijis dižs un tālu pasaulē aizsniegusies viņa māksla...
Tirzas vārdu Latvijā un aiz mūsu valsts robežām nesusi folkloriste Rita Drīzule, kuras vecāku māja “Druvas” atrodas dažu soļu attālumā no manām mājām. Viņas senči pa tēva līniju lieliski papildinājuši Barontēva Dainu skapi, radot interesi par folkloru nākamajām paaudzēm. Daudzu folkloras grāmatu autore un līdzautore, latvju dainu speciāliste, kas tepat Tirzā vadījusi savas dienas, uzaugusi mūsu lauku vienkāršajā vidē:
“Māci mani, māmuliņa,
Divi lietas mūžiņā:
Naski darbus padarīt,
Lēti vārdus nesacīt.”
Viņas sakārtojumā iznākušas vairākas latviešu dainu grāmatas, bet man īpaši mīļa ir “Liepu laipa”, kurai atlasītas skaistākās tautas radītās dzīves padoma un apceres dziesmas.
Piestājos pie profesora, lauksaimnieka, dižena cilvēka dzimtajām mājām “Lieldakariem”, kurās vairākās paaudzēs prasmīgi saimniekoja Benjamiņa Treija dzimta. Tagad ēku komplekss iegūst otro elpu. Tajā rosās profesora jaunākā paaudze, kas mantojusi senču varēšanu un spējas. Par izcilo lauksaimnieku ir izdota mazdēla Nila sakārtotā grāmata “Benjamiņš Treijs – cilvēks un zinātnieks”, kas veltīta Treiju dzimtai, cilvēka lielumam un notikumiem ap šo dzimtu gadsimtu ritumā. Tirza ir dzīva, to apliecina arī šīs mājas, kuru vecie saimnieki atdusas tepat netālu Tirzā izveidotajā visu dvēseļu mājvietā – Kancēna kapos. Treiju dzimtas ceļi aizvien ved uz “Lieldakariem”, un lielā, sazarotā dzimta ir tirzmalieši.
Tirzas Kancēna kapsētā ir daudzi unikāli pieminekļi, cilvēku mūža apliecinājums un piemiņa. Pašā mežmalā atdusas vieta ir dzejniecei Tirzmalietei. Viņai, mežrožu un kadiķu ieskauts, 1976. gadā mūžīgai dzejnieces piemiņai ar Egona Muižnieka – toreizējā kolhoza priekšnieka – gādību tika uzstādīts piemineklis. Pie dzejnieces kapa ziedi gulst ne tikai dzejnieces jubilejas reizēs, bet arī ikdienā, kad tos atnes tie, kam sirdīs iesmeldzas kāda sāpe. “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” ir viena no latviešu sirdsdziesmām, kuru bieži atskaņo. Arī tad, ja tā būtu dzejnieces vienīgā sacerētā dziesma, tā skanētu mūžiem cauri.
Veros uz nelielo Novadnieku ozolu birzi pagasta centrā. Divdesmit gadu laikā koki raženi sakuplojuši un atgādina par ievērojamiem mūsu novada māksliniekiem, kas pie mums ir viesojušies dažādos kultūras pasākumos, izjūtot Tirzu kā sirdij tuvu vietu. Baznīcas zvans, kas simtiem gadu nav pārtraucis skanēt, lej savu svētību pār šo, manuprāt, vienu no ievērības cienīgākajām vietām. Ozolu birzi greznoja divi akmenī kalti tēlnieka Induļa Rankas darbi – “Asni” un “Domātājs”. 2006.gada vasarā akmens vīru tēlnieks aizveda uz dzejnieka Andreja Eglīša atdusas vietu Liezēres kapos. Tur, pēc skulptūras autora Induļa Rankas domām, piemineklis labāk iederēšoties. Varbūt viņam bija taisnība: lielam darbam vajag lielu vietu... Vairāk nekā piecpadsmit gadus krāto Tirzas nemieru un enerģiju akmens tēls tagad transformē pie izcilā dzejnieka Andreja Eglīša atdusas vietas. Šis ir gadījums, kad zaudējums var pārvērsties ieguvumā.
No pagātnes uz tagadni raisās manas domas. Daudz ūdeņu Tirza aiznes caur laukiem, mežiem un ciemiem. Mūžīgais laikarats rit, neliedzot atskatīties un izjust lielo pagātnes un tagadnes saistību, nojaušot tuvākās un tālākās nākotnes kontūras. Es nezinu, kāda būs Tirza pēc simt gadiem, bet es iztēlojos, kāda tā bijusi, un domāju, kāda tā ir šodien. Es vēlos palikt ar savu domu par Tirzu, par tās ļaudīm, ar pārdzīvoto un saprasto. Tirza katram liksies citāda. Simtiem saišu sasaista manu Tirzu ar citiem novadiem, citiem ļaudīm, kas te bijuši viesi vai tikai nejauši caurbraucēji. Tirza robežojas ar septiņiem pagastiem (Druvienu, Lizumu, Lejasciemu, Galgausku, Jaungulbeni, Dzelzavu un Cesvaines lauku teritoriju). Mēs dzīvojam vietā, par kuru ar mīlestību sirdī var izsaukties: “Te, kur Tirza!”
Tirza ir Latvijas daļa! Te ir, ko redzēt, par ko padomāt, izstaigājot iemītās takas un ieminot jaunas. Te ir, ko redzēt arī caurbraucot, kaut laika mazāk, kaut interesē galvenokārt izklaides. Arī izklaides Tirzā ir ievērības cienīgas. Kultūras nama vadītāja Alda Alberte 2006.gadā ieguva titulu “Radošā sieviete laukos”, un viņa tiešām ir lieliska plašu kultūras pasākumu organizatore, un, ja saka, ka pravieši dzimtajā pusē netiek cienīti, es tam nepiekrītu. Tirzas vārds bieži dzirdams tieši kultūras pasākumu dēļ. Mūsu pagasts ir izslavēts par kora dziedāšanas tradīcijām, un daudzos Dziesmu svētkos gājienā kopā ar citiem iet arī mūsu koris. Tirzā ir kupls pašdarbnieku pulks, kas realizē Aldas vispārdrošākās idejas, papildina viņas ierosinājumus ar savām iecerēm un nes pagasta vārdu tuvā un tālākā apkārtnē. Te ir senas un jaunas kultūras tradīcijas, ko pašdarbnieki un iedzīvotāji rūpīgi kopj un atdzīvina. Te ir plaša novadpētniecības materiālu glabātava, padomju laika dzīves un kultūras liecību krātuve, Latvijā vienīgais Slēpju muzejs ar vairāk nekā simt eksponātiem un ieviesto “mieralaika” slēpojuma tradīciju. Pasākumā nu jau vairākus gadus piedalās šī sporta un tradīcijas entuziasti, Tirzas fani no Latvijas un arī ārzemēm.
Ja mīl cilvēku, viņš liekas pats labākais, skaistākais un gudrākais. Tāpat arī vieta, kur šūpulis kārts, kur ritējuši svarīgi dzīves notikumi, vienmēr būs īpaša. Atmiņas aizvien sauc un aicina. Tā ir ligzdas sajūta, kas periodiski atved pie mums bijušos tirzmaliešus, gan svinot tradicionālos Pasaules tirzmaliešu saietus, gan garāmbraucot un paklausot norādēm uz ceļa stabiņiem. Te ir viens Latvijas stūrītis, kuru vērts iepazīt, vienlaikus uzdodot jautājumu, kāpēc šajā Latvijas novadā ir uzaudzis tik daudz talantīgu cilvēku, kas nesuši Tirzas vārdu pasaulē, izceļoties ar savu savdabību, zemnieka spītu un neatlaidību. Domāju, ka tas ir iepriekšējo paaudžu nopelns, kas izlauzies pasaulē kā dabas brīnums un īpašs fenomens. Trāpīgi mūs raksturo te pierakstītās tautasdziesmas.
Lepojamies arī ar kaimiņu pagastu devumu Tirzai un novadam. Galgauskas pagastā dzīvojušais fotogrāfs Ferdinands Knoks daudz paveicis, iemūžinot Tirzas un tās apkārtnes notikumus. Biedrības mājā pastāvīga šo fotokopiju izstāde kalpo kā interjera elements. Kopš 2017.gada Tirzas uzņēmēju Dzeņu ģimenes atvērtajā tējnīcā “Laiks” skatāma ievērojamā fotogrāfa F. Knoka darbu kolekcija un Latvijas fotogrāfijas vēstures izpētes materiāli. Šī ir mūsu jaunā kultūras vieta, kur savienot patīkamo ar derīgo. Šeit atrasta vieta jaunai tradīcijai – mākslas plenēriem – un notiek daudzu kultūras cilvēku tikšanās, tiek izvietotas plašas fotogrāfiju kolekcijas, valda kultūras gaisotne, kas liek atcerēties atziņu: “Mēs nevaram apturēt laiku, bet varam izbaudīt šo mirkli.” Kad apcerīgi veram tējnīcas, varētu teikt, savdabīga muzeja durvis, prātā nāk Raiņa teiktais: “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī!”
Tirzaslejā tējnīcai pretī iekārtots vēl viens ēdināšanas uzņēmums, kas piemērots lielākām viesībām. To izlolojusi Tabūnu ģimene. Saka, ka abas ēdināšanas iestādes nekonkurējot, tomēr es novēlu veselīgu, Tirzai uz jaunām vēsmām orientētu, labu un rosinošu konkurenci! Tirzmaliešu asinīs taču aizvien virmojis labais sacensības gars, kas dzen uz priekšu.
Daudzas vēstures liecības glabā Tirzas bibliotēka, kas izvietota izcilā arhitekta Eižena Laubes projektētajā biedrības namā. Bibliotēkas krājumā ir 5675 “lasāmās vienības”, un 294 lasītāji tajā regulāri iegriežas baudīt un redzēt nu jau tradicionālās ar grāmatniecību un mākslu saistītās izstādes, saņemt uzmundrinājumus un satikties, uzzinot gan noderīgo, gan interesanto. Es lepojos ar mūsu pagasta Balto māju, proti, bibliotēku, redzot tās izaugsmi un modernizāciju. Ikvienam šeit tiek piedāvātas gan digitālās iespējas, gan omulība, noglāstot grāmatu sējumu muguriņas kā cieņas apliecinājumu izdevumam.
Mūsu novads ir bagāts ar savu vēsturi, paaudžu mantojumu, savu īpašo auru un viesmīlību.
Varbūt šīs manas pārdomas rosina iedziļināties katram savas dzimtās puses kultūras un sadzīves nozīmīgos atspīdumos. Der atcerēties seno latviešu teicienu: „Neturi sveci zem pūra!” Pētījumi un publikācijas par mūsu kultūras vēsturi un gara pērlēm, kas tiktu nospodrinātas, būtu dāvana katram un visiem Latvijai nozīmīgajos svētkos. Mēs esam tik bagāti, cik tālu sniedzas mūsu zināšanas, intereses un varēšana!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tirzas vaibsti agrāk un tagad

Kategorijas