Nedēļa vēsturē

2018. gada 6. novembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz novembri pilnīgi citā laikmetā.

1959. gada 1. novembrī Ņujorkas “Madison Square Garden” spēlē starp “Monreal Canadiens” un “New York Rangers” hokeja komandām trešajā minūtē Ņujorkas uzbrucēja mestā ripa trāpīja vārtsarga Žaka Plānta sejā, sašķaidot lūpu. Ģērbtuvē ārsts sejai uzlika septiņas šuves, Ž.Plānts atgriezās spēlē no stikla šķiedras un gumijas darinātā sejas aizsargmaskā. “Canadiens” uzvarēja ar 3:1, bet Ž.Plānts turpmāk laukumā gāja maskā. Arī agrāk vārtsargi dažreiz lietoja maskas (kādā turnīrā ievērību izpelnījās Japānas komandas vārtsargs, kura galvu sargāja stiepļu būris), bet šo datumu uzskata par maskas pirmo “sankcionēto” izmantošanu. Tās tajos laikos bija retums, hokejisti, arī vārtsargi, nereti spēlēja pat bez ķiverēm. 60. gados Rīgas komandas vārtsargs Anatolijs Micītis pilnībā attaisnoja savu uzvārdu, spēlējot adītā slēpotāju cepurītē. Visilgāk ar kailām galvām spēlēja Kanādas profesionāļi.

1834. gada 2. novembrī jaunais, literatūrā tikko ienākušais slovāku dzejnieks Samo Tomašiks populārajai Dombrovska mazurkas melodijai (tagad – Polijas himna) uzrakstīja tekstu “Hei, slāvi!”. Viņu, pirmo reizi ierodoties Prāgā, pārsteidza redzētais: Čehijas galvaspilsēta atgādināja Vāciju, čehiski runāja galvenokārt amatnieki un kalpi. “Vai tiešām Prāgai lemts noslīkt vāciskuma jūrā? Vai tāds liktenis gaida arī manu mīļo Slovākiju?” viņš jautāja sev un sacerēja melodijai jaunu, izteikti patriotisku tekstu. Kad 1838. gadā dziesmu publicēja, čehi un slovāki sāka dziedāt: “Hei, slāvi, mūsu vārds ir kā skanīga dziesma, kura neapklusīs, kamēr vien mūsu sirdis pukstēs savai tautai!” Pirmajā Vispārējā slāvu kongresā to apstiprināja par slāvu atdzimšanas himnu.

1922. gada 4. novembrī Hovards Kārters izdarīja lielāko 20. gadsimta arheoloģisko atklājumu – atrada vienīgo tikpat kā neizlaupīto valdnieka apbedījumu Ēģiptē. Valdnieku ielejā, Luksoras pilsētas tuvumā, zem nojauktās strādnieku barakas pamanīja klintī izcirstu pakāpienu, atrokot smiltis – nākamo... Pēc pazīmēm H.Kārters konstatēja, ka tās ir faraona Tutanhamona kapenes, bet nevēlējās spert izšķirošo soli bez ekspedīcijas sponsora lorda Karnavona klātbūtnes. Uz Londonu nosūtīja telegrammu: “Beidzot ielejā izdevās izdarīt izcilu atklājumu. Līdz Jūsu atbraukšanai viss atkal aizbērts. Apsveicu.” Novembra beigās lords ieradās, un viņi ar H.Kārteru kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kuri pēc 33 gadsimtiem kopš Tutanhamona nāves iztraucēja viņa dusu. Atradumi kapenēs izraisīja pasaules mēroga sensāciju, bet vairāku ekspedīcijas locekļu nāve tuvākajos gados – ļoti noturīgu leģendu par faraona lāstu, kas soda valdnieka mūžīgā miera traucētājus.

1757. gada 5. novembrī Septiņgadu kara (1756–1763) kaujā pie Vācijas pilsētas Halles karaļa Frīdriha II komandētā Prūsijas armija sagrāva Francijas un Austrijas apvienoto armiju, kuru komandēja Francijas karaļa Luija XV favorītes marķīzes de Pompadūras ieliktenis Šarls de Rogans. Sabiedrotie zaudēja 3000 kritušo un ievainoto, ap 5000 krita prūšu gūstā. Prūšu zaudējumi bija nepilni 500 cilvēku. Frīdrihs kaujai bija izvēlējies ļoti piemērotu vietu un plānu, panākumus nodrošināja ģenerāļa Zeidlica kavalērija, kura uzbrukumā no flanga izjauca sabiedroto ierindu un piespieda tos nekārtībā bēgt. Kad satriektais Luijs XV ieradās pie marķīzes pēc mierinājuma, tā paziņoja: “Neskumstiet, sir, tik un tā drīz pēc mums nāks ūdens plūdi!” Tā laika astronomi pareģoja drīzu Zemes sadursmi ar komētu, pēc kuras okeāni izies no krastiem, noslīcinot visu dzīvo. Teiciens “Pēc mums – kaut vai ūdens plūdi!” (to visbiežāk piedēvē pašam karalim) no tā laika kļuvis par augstprātīgas un nicīgas attieksmes simbolu.

1990. gada 6. novembra rītā Krāslavas Civilās aizsardzības štābam ziņoja, ka Daugava izskalo beigtas zivis. Sazinoties ar Baltkrieviju, noskaidrojās, ka notikusi ķīmiskas vielas noplūde. Pa ielu reproduktoriem sāka skanēt brīdinājumi iedzīvotajiem – zivis nelietot pārtikā, bet savākt un iznīcināt. Par indīgā ūdens pieplūšanu brīdināja pilsētas zemāk pa Daugavu. 9. novembrī Rīga pārtrauca dzeramā ūdens piegādi no Daugavas. Skaidrības nebija, katastrofas cēloņi un izmēri atklājās tikai pamazām.
Pagājušā gadsimta 70.–80. gados Novopolockā (Baltkrievijā) izauga liels ķīmiskās rūpniecības centrs. Rūpnīca “Polimir” ražoja ļoti indīgu vielu ACH, ko izmantoja organiskā stikla ražošanai. Katastrofa sākās sliežu estakādē, kur šo vielu pildīja cisternās. 3. novembra pēcpusdienā pie iepildīšanas, pārkāpjot instrukciju, strādāja tikai Dmitrijs Dolženkovs – otru aparātu uzraugu maiņas priekšnieks ģimenes apstākļu dēļ palaida mājās. D.Dolženkovs uz brīdi atstāja estakādi, neizslēdzot sūkni, tas pārpildīja cisternu, zemē izlija ap 24 tonnām ACH. Atgriezies viņš centās ieskalot indi kanalizācijā un uzņēmuma vadībai neziņoja. Sekoja vēl viena liktenīga nejēdzība: iepriekšējās dienās tika bojāta kanalizācijas aka pie estakādes, tādēļ daļa indes nenonāca kanalizācijā, bet gan tranšejā, tālāk strautā, kas pēc trim kilometriem ietecēja Usačas upītē, tā savukārt pēc pieciem kilometriem – Daugavā. D.Dolženkovs beidza maiņu un mierīgi aizgāja mājās. Vien nākamajā dienā ap pulksten 11, kad pamanīja, ka Usačā peld beigtas vardes un zivis, sākās rosība. Iedzīvotājus Baltkrievijā un Latvijā informēja tikai pēc trim dienām, kad beigtās zivis jau uzpeldēja Krāslavā, katastrofas cēloni atklāja vēl vēlāk – 8. novembrī, kad pamanīja pārlieto cisternu un atzinās aparātu uzraugs. Paldies Dievam, Daugavā ieplūdušais ACH daudzums nebija pārāk liels, upe to drīz atšķaidīja līdz nekaitīgai koncentrācijai. Tomēr tas bija nopietns brīdinājums – aprēķini liecina, ka “Polimir” var saindēt Daugavu tā, ka dzīvība ies bojā gan visā upē, gan Rīgas jūras līcī.

1990. gada 7. novembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, Oktobra revolūcijas gadadienas demonstrācijas laikā Ļeņingradas strādnieks Aleksandrs Šmonovs šāva uz PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, uzskatot, ka M.Gorbačovs nodevis reformu kursu un vēlas saglabāt totalitāru režīmu, tādēļ nolēma viņu nogalināt. Ižorskas rūpnīcas atslēdznieks bija paraugpilsonis – priekšzīmīgs strādnieks, izpalīdzīgs draugs, gādīgs ģimenes tēvs, arī bisi veikalā iegādājās ar oficiālu milicijas atļauju. Zem mēteļa paslēpis bisi ar apgrieztu stobru, viņš iejuka demonstrantu pūlī un kopā ar citiem iesoļoja Sarkanajā laukumā. Kad līdz tribīnei bija atlikuši daži desmiti metru, viņš izrāva bisi, notēmēja M.Gorbačovam galvā un nospieda gaili, bet blakus esošais milicijas vecākais seržants Andrejs Miļņikovs paspēja uzsist viņam pa elkoni – pirmā lode uzšāvās gaisā, otrā ietriecās sienā. A.Šmonovu atzina par nepieskaitāmu un uz četriem gadiem ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Pēc notikušā sieva no viņa šķīrās, bet meita mainīja uzvārdu. Vēlāk intervijās viņš izteicās, ka uzbrukumu nenožēlo, bet to, ka nav trāpījis, – gan.

1493. gada 3. novembrī otrajā ekspedīcijā uz Centrālameriku (17 kuģi ar 1500 jūrniekiem) admirālis un visu jaunatklāto zemju vicekaralis Kristofors Kolumbs atklāja kalnainu apdzīvotu salu, kuru klāja krāšņu tropu augu sega. Bija svētdiena, mazliet vairāk nekā 750 kvadrātkilometru lielo salu nosauca par Dominiku, no latīņu ‘dies Dominica’ – ‘svētdiena’ (burtiski – ‘Tā Kunga diena’). Tagad Dominika, sala Mazo Antiļu salu grupā, ir neatkarīga republika (nejaukt ar Dominikāņu Republiku). Salas iedzīvotāju skaits ir 70 000, un viņi 3. novembrī atzīmē valsts nacionālos svētkus – gan nevis pieminot Kolumba ierašanos, bet atbrīvošanos no Lielbritānijas koloniālā jūga 1978. gadā.

+ 6

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas