Kipras asaras

2018. gada 6. novembris 00:00

Martins
Martins ir tikai pāris nedēļas jaunāks par Stasiku. Pirms gada, kad viņa vecāki interesējās par pārcelšanos uz Pafosu, priecājāmies: tad jau abi četrgadnieki mācīsies vienā skolā, vienā klasē un, kā jau divi latviešu puikas, labi sapratīsies un būs draugi. Būs viņiem kopīgi svētki un valoda.
Tomēr Martina vecākiem neizdevās atrast dzīvokli Lejas Pafosā, tāpēc doma par vienu un to pašu skolu bija jāaizmirst. Turklāt izrādījās, ka Ievas plānos nemaz nav puiku sūtīt valsts skolā, kur mācības apgūst grieķu valodā, bet gan kādā no privātajām angļu skolām. Tolaik šķita, ka mācību maksa seši simti eiro mēnesī būs tīrais sīkums. Gatavojot Martinu šim mērķim, vecāki ar dēlu mājās sāka sarunāties angliski. Šīs zināšanas puikam, protams, noderēja, lai gan cerētās skolas vietā nācās samierināties ar ko, viņuprāt, mazāk prestižu – daļēji finansētu valsts skolu, un tas tikai tāpēc, ka, beidzoties tūrisma sezonai, daudzas darbavietas ziemā pārtrauc darbību.
Vēlāk, kad bijām jau pāris reizes satikušies, atklājām, ka mūsu bērnus interesē pilnīgi atšķirīgas rotaļas. Martinam patīk pistoles, automāti, zobeni; maniem mazdēliem – mašīnas, zvēriņi un puzles. Martins pa mežu skraida, šaudams uz iedomātu pretinieku; Stasiks ar Sašu kravas mašīnās lasa čiekurus un akmeņus un būvē torņus un sētas.
Kāds varbūt arī teiks – jā, audzināšana… Īstiem puikām taču vajag uzspēlēt kariņu! Kurš zēns gan bez tā uzaudzis? Jā, atceros, pat meitenes skolas laikā būvēja sniega cietokšņus, piedalījās kaujās un guva ievainojumus, ja pieri skāra sniega sērsnas asā mala. Pat meitenes tika ievilktas kaimiņu pagalmu kara spēlēs, ja puišu skaits izrādījās krietni pamazs.
Un tomēr es priecājos, ka mums ir izdevies bērnos radīt interesi par praktiskām lietām, par darbu. Kopīgiem spēkiem mēs uzkopjam māju un pagalmu, bet, ja tētis būvē sētu, kopj dārzu vai mazgā mašīnu, puikas nāk talkā ar saviem instrumentiem. Martins ar saviem vecākiem kopā sauļojas pie jūras, peldas un spēlē bumbu. Mājās viņš parasti klusiņām spēlējas viens, jo vecākiem vajag atpūsties.
Rotaļu laukumos, kurus bieži apmeklējam, ir gadījies redzēt dažādus interesantus audzināšanas modeļus.
Kāds bagātīgi tetovēts, muskuļots cīņas sporta atbalstītājs acīmredzami savās pēdās ievirzījis arī četrus dēlus. Puikas savā starpā nepārtraukti izspēlē cīņas epizodes, tādā veidā radot nevis apbrīnu, bet drīzāk bažas. Tomēr citus bērnus viņi it kā neredz, tāpat arī savā starpā nerada konfliktus. Varbūt tāpēc, ka ar viņiem ir tēvs?
Sešgadīgas dvīnes un viņu vecākais brālis rotaļlaukumu izmanto, lai iztirgotu savas vecās un apnikušās rotaļlietas. Cenas ir ļoti simboliskas. Kā paskaidro puika – vecāki to izdomājuši tāpēc, lai māsas saprastu naudas vērtību, pirkšanas-pārdošanas procesu un rūpētos par jaunajām mantām.
Ukrainiete Tamara savus trīs dažāda vecuma bērnus uzsēdina uz velosipēdiem, un gandrīz katru pēcpusdienu viņi brauc gar jūru. Jaunākajam puikam ir pieci gadi, un viņam ir tāds pats ritenis kā manam vecākajam mazdēlam. Tajās reizēs, kad visi satiekamies uz pastaigu takas, Stasiks rullē pakaļ Grigorijam, es skrienu pakaļ Stasikam, Saša – man, un jezga sanāk ne pa jokam. Labi, ka Tamara mani saprot, apstājas un visus sagaida. Tad mēs pārmijam dažus teikumus, atvadāmies un braucam mājup.
Uz pastaigu takas bieži sastopam vecākus, kuri skrien kopā ar bērniem un suni. Šādam aktīvam dzīvesveidam šeit pievēršas daudzi, jo kaut kur jau tā enerģija jāliek. Bērniem patīk kustēties, tieši tāpēc pilsētā daudzviet izbūvēti dažādi atrakciju laukumi.
Raksturīgā kipriešu ģimenē gan viss notiek citādāk - tur bērni jau kopš mazotnes tiek mācīti sēdēt pie kopējā galda un ēst. Svētku Kiprā ir daudz, un gandrīz visi saistās ar bagātīgu mielastu, tad kāpēc tādu izdevību palaist garām. Bērnu apaļie vaigi un ieaudzinātais laiskums ir pārtikušas vietējās ģimenes labi pamanāma liecība. Tieši no šādas vides cēlies mūsu četrgadīgais paziņa Aristo, kurš, ciemos atnācis, divas stundas spēj nosēdēt uz dīvāna un sūkāt līdzpaņemtā sintētiskā zaķa ausi. No savas rotaļlietas puika atraujas tikai tad, kad mutē vajag iebāzt kādu gardumu. Sākumā uztraucos, ka neprotu zēnam piedāvāt neko interesējošu, bet tad viņa mamma mūs nomierina – puika tāds kluss un mierīgs esot, neko viņam nevajagot, tikai kādu saldumu. Cik ērti – iedod bērnam cepumu paciņu, un mājās miers un klusums! Negribēju jauno māmiņu satraukt ar jautājumu – vai skolā tik klusam bērnam nebūs grūti, jo jau tāpat no lielas pārēšanās sievietei bija sākusies aizdusa.

Petja
Ar Aņu, Igoru un Petju mēs iepazināmies jau pagājušā gada vasarā. Viņi dzīvo Sanktpēterburgā, bet vidēji piecus mēnešus pavada Kiprā. Iepriekšējā gadā trīs ziemas un divus pavasara mēnešus ģimene pavadījusi Limasolā, bet tad iepazinusi mazāk blīvi apdzīvoto Pafosu un iemīlējusi šo vietu. Te esot vairāk zaļuma, jūras un gaisa – smej Aņa. Turklāt pagājušajā ziemā viņi bija noīrējuši dzīvokli, kas atradās mums kaimiņos, tāpēc tad mēs tikāmies gandrīz ik dienas.
Petjam tolaik bija trīs gadi un stingrs dienas režīms, tāpēc es zināju, kurā vietā un cikos iespējams viņus satikt. Kopīgās pastaigas ar ļoti ikdienišķām, bet palaikam gudrām sarunām mūs ar Aņu satuvināja. Tad arī uzzināju, ka pieņemt lēmumu doties uz Vidusjūras krastiem mudinājuši ārstu ieteikumi – bērna veselības labad.
Aņas vīrs Igors labi pārzina mūsdienu tehnoloģijas, tāpēc savu darbu, kas saistīts ar juridiskiem pakalpojumiem, var veikt arī attālināti. Uz manu interesi par darbavietu, kas pieļauj šādu iespēju, viņš atbildēja īsi – tā ir privāta struktūra, un es arī vairs netincināju. Gandrīz ik dienas manīju viņu balkonā ar austiņām un datoru rokās risinām svarīgus jautājumus. Neko daudz vairāk par dažiem zīmīgiem vārdiem “līgumi, saistības, termiņi” un tamlīdzīgi man negadījās dzirdēt.
Aņas vecāki pārstāvot krievu inteliģenci – pat viņu senči vairākās paaudzēs bijuši saistīti ar humanitārām zinātnēm. Interesei par vēsturi, valodniecību, literatūru un kultūru viņas ģimenē vēl joprojām esot liela loma, kaut arī Igors aizbildinoties ar savu juridiski nodarbināto prātu. Izrādījās, mums ir daudz kopīga, turklāt abām pavērās iespēja savas zināšanas papildināt. Aņa ar interesi ieklausījās manā stāstītajā par Latvijas literatūru un kultūru, es savukārt – par Sanktpēterburgas vēsturi. Aņa nesen bija beigusi rediģēt biezu manuskriptu par šo tēmu, tāpēc tā viņai bija tuva.
Šogad mēs nejauši satikāmies septembra beigās, kad Aņa ar Petju ierastajā laikā pastaigājās gar jūru. Tā kā mēs tagad dzīvojam diezgan patālu viena no otras, šī satikšanās mums visiem nāca kā negaidīts brīnums. Bērni viens otru nebija aizmirsuši, un pat biklais un kautrīgais Petja iesaistījās puiku rotaļās liedaga smiltīs. Pusgada laikā zēns gan daudz nebija izmainījies – pirms spert soli, viņš jautājoši palūkojās uz mammu, kura labvēlīgi smaidīja un mudināja iet tālāk.
Savulaik Aņa skumīgi atzinās, ka bailes un bažas puikā iedzinusi stingrā un puritāniskā vecmāmiņa – Igora mamma. Tieši viņa nemitīgi atkārtojot: neskrien, nekāp, neej, nelien, nedari, nedrīkst! Šo sievieti reiz tiku redzējusi. Todien mani mazdēli basām kājām skraidīja pa jūrmalas smiltīm, bet Petja sarāvies stāvēja malā. Nekāda skriešana viņam tāpat nesanāktu – ietērpts pusmētelītī, zābakos un cepurē, puika nespēja pat pieliekties.
Pati būdama pilnīga auguma, vecmāmiņa bija piesēdusi uz liela akmens un nekustēja ne no vietas. Tajā īsajā laika sprīdī, kamēr viņi atradās netālu no mums, zēns nepaspēra vairāk kā desmit soļus, tomēr arī tad sievietei atradās, par ko puiku strostēt: “Petja, neej tur – smiltis! Petja, neņem nost cepuri – vējš! Petja, neej pie tiem puikām – viņi ir palaidņi! Ko tu tur murkšķi? Runā skaidrāk!”
Kad pāris dienas vēlāk mazo zēnu sastapām tikai vecāku kompānijā, Aņa bija tā, kas viņu mudināja paskraidīt, bet Igors pacēla klēpī un aiznesa uz akmeņiem pie jūras. Tieši toreiz es Aņu uzrunāju pirmoreiz.
Pašlaik Petjam ir četri gadi, viņš ir iemācījies runāt raitāk, pareizāk – viņš uzdrošinās runāt tā, kā prot. Puika vairs nebaidās no citiem bērniem, jo Aņa viņu ved uz rotaļu grupiņu privātā krievu bērnudārzā. Maniem mazdēliem zēns māca dalīties ar mantām – ne viens, ne otrs neiebilst, ja Petja paspēlēties paņem kādu Stasika vai Saša mašīnu. Savā starpā brāļi stingri ievēro īpašuma tiesības – katram savs, lai gan rotaļājoties mēs mācāmies rūpēties arī par otra mantām un mainīties.
Petjam patīk klausīties pasakas. Reizēm arī es ar bērniem apsēžos Aņai blakus un ar interesi sekoju viņas sacerētajiem sižetiem. Pilnīgi nemanot, Aņa mani ir izaicinājusi, un arī es sāku pulcēt pasaku tēlus: mašīnīti Tīni, puiku Bosi, negantu suni Čubaku un virkni citu.
- Mums to vajag pierakstīt, - mudinu Aņu, bet viņa smejas: – Tīrās muļķības!
Petja smejas līdzi, un es par to priecājos – neatceros pirms gada redzējusi puiku smaidām. Tagad viņš ir iemācījies ātri skriet, arī basām kājām, nebaidās iebrist ūdenī un pat apsēsties tajā. Un es redzu, ka no Aņas sejas ir pazudusi bažīgā, mūžam skumjā un norūpējusies izteiksme.
Kādā dienā Aņa pati izsaka savu sāpi:
- Labi, ka es aizgāju no darba, lai gan tolaik ļoti negribējās. Piecus mēnešus vien nostrādāju, bērnu tikmēr pieskatīja Igora mamma. Nav jau viņa slikts cilvēks, bet ar savu pareizas dzīves izpratni viņa gandrīz iznīcināja Petju. Pat ārsts nesaprata, kas ar zēnu notiek – nepārtraukti slimo. Labi, ka maniem vecākiem pazīstama bērnu psiholoģe uzreiz apjautājās, kāds ir emocionālais klimats ģimenē…
- Mēs ar Igoru labi saprotamies, nestrīdamies, - pēc īsas ieelpas Aņa steidz paskaidrot. – Nav jau par ko, jo viņš nepārtraukti ir pārņemts ar darbu, es ar bērnu. Tikai viņa mamma… Viss viņai šķiet nepareizi. Kopš nomira Igora tēvs, citas dzīves viņai vairs nav, tikai mūsējā. Par laimi, mamma joprojām vēlas palikt savā plašajā dzīvoklī, tomēr, esot mūsmājās, viņa daudz ko pārkārto pa savam. Pareizāk. Ar maniem vecākiem viņa nesatiek, viņi neprotot dzīvot, lai gan manējie saprotoši pieņem viņas mūžīgo neomu – tieši tā tas no malas izskatās. Es gan teiktu – tas ir tāds saasināts, pārlieku liels prasīgums. Tieksme kontrolēt un bailes, ka šīs kontroles groži neizslīd no rokām.
Aņa pieklust, tad nopūšas un klusā balsī turpina savu stāstu:
- Lai nu kā, tajos piecos mēnešos, kamēr mēs ar vīru strādājām, mūsu dēls izmainījās līdz nepazīšanai

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas