Vēju balsis atmiņu valsi griež

2018. gada 9. novembris 00:00

1199

“Kamēr nav izskanējis pēdējais akords, lai skan vārsmas. Tās sākas ar svinīgo “Latvijai 100”, te goda vietā - Latvijas valstiskuma atzīšana,” tā dzejniece Vija Poļaka-Rikveile saka par savu jauno, jau piekto, dzejas krājumu “Vēju balsis atmiņu valsi griež”.

Bērnības atmiņas – iedvesmas avots
Viens no pirmajiem dzejoļiem jaunajā krājumā - “Kā balta krizantēma Latvija”. Dzeja kā balta krizantēma Latvijai esot pie Vijas atnākusi gada sākumā. Baltās krizantēmas – tās ir viņas atmiņas no bērnības Madonā, kur brīvvalsts trīsdesmitajos gados ik 18.novembri atzīmēja, visu veikalu lielos logus dekorējot tikai ar baltajām lielziedu krizantēmām augstās stikla vāzēs. Pilsētas galvenajā ielā visi veikalu logi mirdzēja ugunīs un baltās krizantēmās. “Lūk, no tiem laikiem, no atmiņām radās pielīdzinājums Latvijai! Dzejolis beidzas ar vārdiem “to pelnījusi mūsu Latvija, ka sirdis atveram un pretim uzziedam”. Kaut mēs visi to vēlētos! Tēvu zemes mīlestībai - tai jābūt rakstāmai ar lielo burtu. Visam piektajam krājumam cauri plūst cēlākie vārdi mīlestībai, ko sauc par Dieva mīlestību, kad cilvēkā ir spēja mīlēt visus, kas pasaulē, katru vissīkāko radību, kas aug un zied, ar cieņu pret pasaules tautām, lai cik mazas tās būtu, katrā cilvēkā šādām jūtām vajadzētu būt!” saka dzejniece.
Krājumā ir Vijas Poļakas-Rikveiles jaunākās dzejas vārsmas, kā arī dzejoļu izlase no iepriekšējiem krājumiem. Tur ir arī veltījumu dzejoļi, piemēram, Stāķu skolai. “Mani mīļie Stāķi,” tā saka pati dzejniece, jo tā ir viņas dzīvesvieta lielu mūža daļu. Veltījumi krājumā ir arī Gulbenes luterāņu baznīcai un mums – laikrakstam “Dzirkstele”. Mīļš paldies par to! Veltījumi, protams, arī Vijas tuvajiem. “Kad 2016.gadā mazmazdēliņš apņēma līgaviņu, mani pārņēma spēcīgas jūtas, tad gan bija, par ko rakstīt!” atzīst dzejniece.
Sestdien Gulbenes novada bibliotēkā bibliotēkas darbinieces - Inga Caunīte ar komandu - bija noorganizējušas sirsnīgus jaunā dzejas krājuma “Vēju balsis atmiņu valsi griež” atvēršanas svētkus, kurus kuplināja Sarmītes Sukures, Annas Vīgantes un Daigas Kalinkas dzejas lasījumi no jaunās grāmatas, kā arī Stradu pagasta senioru ansambļa “Baltābele” Dairas Karoles vadībā muzikālie priekšnesumi.

Latvijas jaunākā māsa
Šogad pavasarī dzejniece svinēja deviņdesmit gadu jubileju. “Esmu Latvijai kā jaunākā māsa - desmit gadus jaunāka. Paldies mīļajam Dievam, ka varu sakarīgi domāt un rakstīt, tā rakstīšana gan nav apturama,” pajoko dzejniece. Saņemot draugu un radu dāvanas jubilejā, viņa izmantojusi iespēju izdot šo krājumu. “Paldies visiem! Visus piecus manus krājumus ir izdevusi Ilona Vītola ar komandu, kas manu laimīgo deviņdesmitgadi padara pilnīgu.”
Atceroties, kā viss sākās, dzejas pieskārienu Vija sajutusi pagājušā gadsimta 90.gados, kad kļuvām brīva valsts. “Gribēju ko skaistu uzrakstīt, bet sākumā man šķita, ka nekas nesanāk.” Tomēr sanāca un dzejoļi kļuva populāri. ““Dzirkstele” bija publicējusi 1993.gadā dzejoli Latvijai, un Edgars Mūrnieks uzrakstīja tai melodiju. Kad uzrakstīju dzejoli par Vidzemi, Edgars jau teica: domā melodiju pati!” Un tā tapa dziesma, kas tiek dēvēta par Vidzemes senioru himnu. To, protams, izpildīja “Baltābele” arī jaunās grāmatas atvēršanas svētkos.
“Varbūt to jau vairs arī visi nezina, bet 90.gados senioru ansamblis “Sarma” daudz manas dziesmas dziedāja, arī politiskās dziesmas. “Sarma” tās regulāri dziedāja visos Latvijas represēto saietos. Atceros, kā Mūrnieku Anniņa tā paņēma “Sliežu dzelzceļš dun”!” iedziedas Vija. Dziesmas ar notīm publicētas jau viņas pirmajā grāmatā “No avota man dziesma auga”. “Sadarbojos ar Dairu Karoli, viņa tik skaisti spēlēja pavadījumus manām dziesmām!”
Dzejniece “Dzirkstelei” stāsta, ka viņai tapis arī pašas dzīvesstāsts uz 34 lappusēm. “To jau publicēsiet, kad būšu aizgājusi,” saka dzejniece. “Ūja!” mēģinu viņai oponēt. “Esat taču tik sprauna savos gados, ar tik asu prātu un možu skatu uz dzīvi!” Un tieši apbrīns par Vijas spēju stāvēt pāri saviem gadiem bija domās visiem tiem, kas apmeklēja jaunās grāmatas atvēršanas svētkus.
“Esmu jau gan salīkusi, bet par to es nesūdzos,” saka Vija “Dzirkstelei”. “Ceru, ka uzrakstīsi ko skaistu, kas radīs man prieku.” Bet kas gan varbūt skaistāks un trāpīgāks, kā viņas pašas vārdi par sevi: “1990.gadā kā Poļaka saņēmu debesu velti – dzeju un dziesmu melodijas, ar Rikveiles uzvārdu 1928.gadā, mantotu no vecākiem, saņēmu dziļu mīlestību pret Latviju.”

Kā balta krizantēma Latvija

Ik novembri tā balta posusies.
Lai celtos Latvija kā līgava,
Lai asinskrāsa tikai karogā!
Mums pieder sarkanā,
Kas mīlestību nes -
Nes jaunām paaudzēm,
Tās iedvesmojot sauc:
Nāc pirmā rindā, pirmā rindā trauc -
Mums parādu ar Latviju vēl daudz!
Mēs tikai prasām, prasām,
Kaut gan jāprot dot
Ar darbu godīgu un centību.
Lai viss kas labs ir mūsu valodā
Un mūsu gaitās katrā ikdienā!
To pelnījusi mūsu Latvija,
Ka sirdis atveram
Un pretim uzziedam!

(Vija Poļaka-Rikveile)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēju balsis atmiņu valsi griež

Kategorijas