Viņi dibināja Latviju

2018. gada 16. novembris 00:00

1648

Visi zinām vienīgo Viļa Rīdzinieka fotogrāfiju, kas uzņemta 1918.gada 18.novembrī tagadējā Nacionālā teātra ēkā, bet reti kurš arī no vēsturniekiem var atpazīt cilvēkus, kuri stāv uz skatuves, pasludinot valsti.
“Katra valsts lepojas ar saviem dibinātājiem, bet mēs vēsturiskajā fotogrāfijā varam nosaukt tikai nedaudzus cilvēkus: Kārli Ulmani, Gustavu Zemgalu un vēl dažus, bet pārējie daudzus gadus palikuši nezināmi. Ilgākā laika periodā vēsturnieki ir pētījuši un noskaidrojuši, kas ir 37 kungi un 1 dāma, kuri redzami fotogrāfijā. Tagad par daļu šo cilvēku ir diezgan daudz zināms, bet par dažiem bija grūti noskaidrot pat to, kad tie ir miruši. Tādi ir arī ar Gulbeni saistītie, piemēram, Nikolajs Svemps un Jānis Bērziņš, jo viņi pēc 18.novembra nav vairs darbojušies politikā,” skaidro novadniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irīna Zeibārte.
Latvijas Republikas proklamēšanā 1918.gada 18.novembrī piedalījās pieci Latviešu Zemnieku savienības biedri, kuri dzimuši vai saistīti ar Gulbenes pusi: Ernests Bauers, Nikolajs Svemps, Jānis Bērziņš un Vilis Gulbis, kā arī Staņislavs Kambala, kurš tobrīd pārstāvēja Latgali. Par to liecina vēsturiskā fotogrāfija, kurā viņi redzami starp 38 Latvijas Tautas padomes locekļiem. Par viņiem visiem būs stāstīts grāmatā “Latvijas valsts dibinātāji”, kuru prezentēs 16.novembrī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja projekta “Latvijas gadsimts” pasākumā, kurā aicināti valsts dibinātāju dzimtu pārstāvji, arī E.Bauera radinieki no ASV.

Atdod parādu, pētot un stāstot par katru
“Lielākajā Latvijas muzeju projektā kopējas izstādes veidošanai iesaistījās visi 68 valsts muzeji, arī Gulbenes vēstures un mākslas muzejs. Tajā ir atsevišķa sadaļa par Latvijas valsts dibināšanu, tomēr visu savākto materiālu informāciju nevarēja iekļaut, tāpēc tika sagatavota grāmata par mūsu valsts dibinātājiem. Svinot Latvijas simtgadi, ir ļoti svarīgi atcerēties ne tikai valsts proklamēšanu, bet arī cilvēkus, kuri ir bijuši klāt šajā Latvijas valstiskuma pasludināšanas brīdī,” atzīst I.Zeibārte.
Tiek atdots parāds mūsu valsts dibinātājiem, jo, tikai pateicoties viņu drosmei, vācu okupētajā Rīgā varēja pasludināt savu valsti un notika vēsturisks pavērsiens. “Tagad mums ir sava valsts, un esam lepni par to. Bezgala svarīgs ir vēsturnieku darbs, pētot valsts dibinātāju biogrāfijas, viņu dzīvesstāstus. Tie liecina, ka starp viņiem bija tolaik pazīstami cilvēki, kuri tagad ir drusku piemirsti. Un bija arī mazpazīstami cilvēki, kas ir pavisam aizmirsti, bet tas nenozīmē, ka viņu nopelni ir mazāki. Tajā brīdi, kad viņi 1918.gada 18.novembrī stāv uz teātra skatuves, viņi visi ir vienādi un vienlīdz svarīgi Latvijas vēsturei,” atzīst I.Zeibārte.

Beļavā dzimušais zemnieks – agrārās reformas tēvs
Starp grāmatas “Latvijas valsts dibinātāji” biogrāfisko eseju autoriem ir Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš, kurš ļāva iepazīties ar informāciju par gulbeniešiem – valsts proklamētājiem. Cēsu apriņķa Rankas pagasta “Pakalniešos” 1882.gada 8.jūlijā dzimušais zemnieka dēls Ernests Bauers beidzis vietējo apriņķa skolu, kā arī ieguvis tautskolotāja tiesības, tomēr par pedagogu strādāja neilgi. Viņam tuvāka bija lauksaimniecība, tāpēc jaunietis pašmācībā sagatavojās studijām Lauksaimniecības institūtā Hallē (Vācijā), kur ieguva akadēmisku izglītību. Atgriezies Latvijā, E.Bauers zināšanas lika lietā, strādājot par lektoru Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā. Viņš apmeklējis Dāniju un Zviedriju, lai iepazītos ar lauksaimniecību šajās valstīs. Pasaules kara laikā E.Bauers vadīja lauksaimniecības ziemas skolu pieaugušajiem. Dzīvodams Rankā, viņš aktīvi iesaistījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, būdams gan lauksaimniecības un izglītības biedrības, gan krājkases padomes priekšsēdētājs.
Politikai E.Bauers pievērsās pēc 1917.gada Krievijas februāra revolūcijas. Kļuvis par Latviešu zemnieku savienības biedru, E.Bauers pārstāvēja šo partiju 1918.gada 18.novembrī svinīgajā Latvijas proklamēšanas aktā. Viņu uz dibināmo Tautas padomi izvirzīja Valkā sanākušās Zemnieku savienības sapulces dalībnieki. Latvijas Pagaidu valdības pirmajā sēdē 19.novembrī E.Baueru apstiprināja par pārtikas un zemkopības ministra biedru, uzdodot pārzināt agrārreformas lietas. Lai gan Bauers bija viens no Zemnieku savienības dibinātājiem, tomēr pakāpeniski viņa uzskati arvien vairāk būtiskos agrārreformas jautājumos sāka atšķirties no savienībā valdošajiem, tāpēc bija spiests no tās aiziet. Arī pēc tam konflikts starp viņu un Kārli Ulmani, kā arī zemsaviešu partijas spices vīriem un deputātiem ik pa laikam saasinājās un nonāca atklātībā. Par šiem jautājumiem E.Bauers rakstīja savās publikācijās presē un brošūrā “Zemes reforma Latvijā”. Viņš bija arī paša dibinātās “Mazsaimniecību veicināšanas biedrības” laikraksta “Mazsaimnieks” redaktors.
E.Bauers bija deputāts Satversmes sapulcē un pirmajās divās Saeimās, kā arī zemkopības ministrs trijās valdībās. Satversmes sapulcē E.Bauers iekļuva kā Bezpartejisko bezzemnieku un mazsaimnieku grupas pārstāvis. Satversmes sapulcē, apspriežot agrārās reformas likumu, deputāts runāja 14 reizes. Viņš norādīja, ka zeme jāpiešķir “tikai tādiem mūsu arājiem, kas mīl savu zemi, zemes darbu, kas var garantēt, ka nepametīs zemi novārtā, bet pieliks visas pūles, lai ierīkotu tur kārtīgu un ienesīgu saimniecību”. Turklāt Bauers uzsvēra, ka nekāda atlīdzība par zemi nav jāmaksā muižniekiem. Viņa viedoklis uzvarēja – 1.Saeima 1924.gada 14.aprīlī pieņēma likumu, ka nekāda atlīdzība par zemi nepienākas. Satversmes sapulces darbības beigu posmā viņš ar domubiedriem Oto Nonācu, Markusu Gailīti un Jāni Velmeri sāka veidot Jaunzemnieku savienību, lai piedalītos 1922.gada Saeimas vēlēšanās.
Laikabiedri atceras E.Baueru kā vienu no apdāvinātākajiem latviešu agronomiem un publikāciju par lauksaimniecību autoriem. Novērtējumu savam ilggadējam kolēģim gan Zemnieku savienībā, gan Jaunzemnieku partijā devis žurnālists un deputāts O.Nonācs: “E.Bauers pilnā mērā bija ziedojies agrārā jautājuma atrisināšanai Latvijā, kuru viņš uzskatīja par Latvijas valsts pamata jautājumu, ar kuru uz visciešāko ir saistīta mūsu pagātne, tagadne un nākotne.”
Ārpus darba parlamentā un ministrijā E.Bauers turpināja iekopt savu saimniecību dzimtajā Rankā, lai pierādītu praksē mazsaimniecību dzīvotspēju. Daudzām viņa iecerēm svītru pārvilka slimība un nāve. Viņš nomira savā dzīvoklī Rīgā, Lielajā Jēkaba ielā, 1926.gada 14.maijā. E.Bauers apbedīts Jaunpiebalgas kapos.

Valsts dibinātājs un sarkano partizānu atbalstītājs
Latvijas valsts proklamēšanā viens no Zemnieku savienības delegātiem bija arī Beļavas pagasta zemnieks Nikolajs Svemps. Viņš bija klāt Latvijas Tautas padomes dibināšanas sēdē 1918.gada 17.novembrī un valsts pasludināšanas svinīgajā brīdī 18.novembrī, bet turpmākajā Tautas padomes darbā nepiedalījās. Tāpēc N.Svemps nav pieminēts ne Tautas padomes protokolu stenogrāfiskajā rādītājā, ne arī dažādos biogrāfiskajos izdevumos.
Nikolaja tēvs Sīmanis Svemps izaudzināja septiņus bērnus – trīs meitas un četrus dēlus. Vecākais dēls Jānis, kurš agri zaudēja māti, izvēlējās kļūt par pareizticīgo garīdznieku. Sīmanis Svemps no Beļavas pagasta “Baranu” mājām, kuram tobrīd bija 40 gadi, otrreiz stājās laulībā ar 21 gadu veco Otīliju Račevsku no Vecgulbenes luterāņu draudzes. Pēc gada Svempu ģimene sagaidīja dēlu Pāvelu, pēc 3 gadiem – Nikolaju, un vēl pēc 8 gadiem – Leo, kas pēc Rīgas garīgā semināra beigšanas devās uz Maskavu, kur uzsāka tieslietu studijas. Līdztekus L.Svemps ieguva labu māksliniecisko izglītību un kļuva par vienu no ievērojamākajiem latviešu glezniecības meistariem. Nikolajs pēc vietējās skolas beigšanas izmēģināja muižas pārvaldnieka darbu Krievijā, bet pirms 1.pasaules kara atgriezās tēva mājās pie lauksaimniecības darbiem. Lai gan N.Svemps nebija ģimenē aktīvākais sabiedriskā darba darītājs, tomēr tieši viņam nācās būt klāt un ar savu balsi ietekmēt Latviešu Zemnieku savienības un valsts notikumus izšķirošā brīdī. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas viņš atgriezās tēva mājās, kuras drīz pēc S.Svempa nāves 1919.gadā pārgāja vecākā dēla Pāvila īpašumā. Brālim, kurš vēlējās saimniekot ar vērienu, radās lielas parādsaistības, tāpēc māju nācās pārrakstīt uz mātes vārda. Nikolajs nolēma uzsākt patstāvīgu dzīvi, tāpēc 1929.gadā iegādājās Vārgaļu ūdensdzirnavas Stāmerienas pagastā. Viņa saimniecība attīstījās veiksmīgi. Nikolajs tika galā ar savām kredītsaistībām un varēja palīdzēt atmaksāt brāļa Pāvila parādus.
Daudzus Nikolaja ģimenes (1934.gadā viņš apprecēja Lūciju Vasili, pēc gada sagaidīja meitu Irēnu) plānus izjauca padomju okupācija 1940.gadā. Brāļa Pāvila ģimene savas saimnieciskās problēmas, kas saistījās ar kreditoru prasībām, uztvēra kā buržuāziskās iekārtas nodarītu netaisnību, tādēļ viņiem simpātiski šķita padomju varas solījumi. Par redzamu aktīvistu Rīgas vidusskolā kļuva Pāvila dēls Juris Svemps, kurš bija kļuvis par komjaunatnes organizācijas sekretāru. Viņa skolasbiedri bija Maldis Skreija un Džems Bankovičs, kuri nacistu okupācijas laikā 1943.gadā pagrīdē piedalījās komjaunatnes organizācijas darbībā. Bankovičs bija viens no spridzināšanas organizatoriem 1943.gada 13.novembrī Doma laukumā plānotās demonstrācijas laikā. Tā kā bumba sprāga pirms laika, spridzināšanā gāja bojā trīs, bet tika ievainoti divi cilvēki. Līdz šim nav atrasta informācija, kas apstiprinātu N.Svempa un viņa brāļa dēla saistību ar šo teroraktu. Taču ir skaidrs, ka pēc tā pastiprināti tika meklēti ar komunistisko pagrīdi saistītie cilvēki. Izmeklēšanas pavedieni veda arī uz Stāmerienu, kur savulaik patvērumu bija radis Imants Sudmalis, Rīgas komjauniešu grupas vadītājs. Tieši viņš sagādāja spridzekli teroraktam. Apkārtnē rosīgi darbojās sarkanie partizāni, turklāt tur pirtiņā Kalnienā bija izvietota komunistu nelegālā tipogrāfija. Pēc 2.pasaules kara sarkano partizānu un nelegālās preses veterānu atmiņās dažkārt tika pieminēts Vārgaļu dzirnavnieks Nikolajs Svemps, kurš partizāniem malis miltus un palīdzējis uz Rīgu nogādāt skrejlapas.
N.Svempam liktenīgs izrādījās 1944.gada pavasaris. Ap meitas Irēnas dzimšanas dienu (12.martu) viņš tika arestēts Gulbenē, kad gatavojās atgriezties mājās Stāmerienā. Nacisti viņu aizturēja un aizveda uz Rīgas centrālcietumu, no kura nebija lemts atgriezties. Tur viņš tika sodīts ar nāvi. Līdz šim nav izdevies noskaidrot ne Nikolaja nāves apstākļus, ne precīzu laiku. Pēc 2.pasaules kara dzimtajā pusē varēja atgriezties tikai Pāvila dēls Juris, kurš vēlāk vadīja kolhozu un ciema padomi. Vārgaļu dzirnavas tika uzspridzinātas kaujās 1944.gada vasarā, tāpēc Nikolaja sieva ar meitu devās pie saviem radiem Kalncempju pusē.

Gulbenes “saldumu valsts” īpašnieks
No valsts proklamētājiem ar Gulbeni ilgāku laiku bija saistīts arī Zemnieku savienības delegāts Jānis Bērziņš, kura dzimtā puse bija Valmieras apriņķa Rencēnu pagasts. Pēc dažādām finansiālām likstām dzimtajā pagastā viņš 1929. gadā ar sievu un dēlu pārcēlās uz Gulbeni, kur atvēra saldumu ražotni un veikalu. Firma “M. Bērziņš”, kas darbojās ar sievas Marijas vārdu, ar gadiem kļuva par nozīmīgu, vietējo iedzīvotāju novērtētu saldumu ražošanas uzņēmumu. 1938. gada maijā firmas īpašnieks, gan nenorādot vārdu, sniedza plašāku interviju laikraksta “Gulbenes Balss” korespondentam, kas publicēta ar nosaukumu “Gulbenes saldumu valstī”. Viņš uzsvēra, ka viņa uzņēmums ir vienīgais Gulbenē un plašākā apkārtnē, kur gatavo dažādas konfektes, marmelādi, mākslīgo medu, sīrupu un vasarā arī saldējumu. 1941. gada rudenī J.Bērziņš pārcēlās pie brāļa Valmierā, bet kara beigās pie sievas radiem Rūjienas pusē, kur arī miris.
Starp Latvijas valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī svinīgajā aktā pārstāvēja Zemnieku savienību, bija arī agronoms Vilis Gulbis. Dzimis Tukuma apriņķa Jaunsātu muižas kalēja ģimenē, viņš pēc agronoma grāda iegūšanas Rīgas Politehniskajā institūtā 1914. gadā sāka darbu Gulbenes pusē. 1. pasaules kara laikā viņš darbojās kā agronoms Gulbenes lauksaimniecības biedrībā un Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā. Kā delegāts no Jaungulbenes viņš piedalījās pirmajā demokrātiski sasauktajā Vidzemes guberņas pašvaldību, kooperatīvo apvienību un lauksaimnieku sanāksmē – Vidzemes Zemes sapulcē 1917. gada 12.-13. martā Valmierā. Latvijas Republikas laikā V.Gulbis vairākkārt bija gan zemkopības ministrs, gan iekšlietu ministrs. Kādu laiku izpildījis arī izglītības ministra pienākumus. 1940. gada oktobrī apcietināts un deportēts uz Krieviju. 1942. gada 19. janvārī nošauts Astrahaņas cietumā.
Gulbenes novadniekiem pieskaitāms arī vienīgais valsts proklamētājs no Latgales – Staņislavs Kambala. Viņš bija ieguvis Litenes valču dzirnavas bijušajā papīrfabrikā. Litenē viņa darbība sevišķi rosīga bija trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad viņš beidza direktora darbu Latvijas bankā. Viņa uzņēmums – dzirnavas, kokzāģētava un vilnas pārstrāde – bija lielākais pagastā. Diemžēl viņa saimniekošana ātri tika pārtraukta, jo 1940.gadā sākās padomju okupācija un uzņēmumu nacionalizācija. S.Kambala pāragri šķīrās no dzīves 1941.gada 21.decembrī un apglabāts Rīgā, Sv.Miķeļa kapos.

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viņi dibināja Latviju

Kategorijas