Talants dzirdēt un izstāstīt klusumu

2018. gada 16. novembris 00:00

883

Ar Ligitu Zvaigznekalni no Latvijas muzejnieku saimes Druvienā satiekamies dzejnieka Ojāra Vācieša dzimšanas dienā. Sākam sarunu tieši par mūsu jaunības dienu dzejnieku, kurš ir rudens bērns tāpat kā Druvienas dzejnieks Jānis Poruks. Dvēselē ieskanas “Dziesma par rozēm” no “Jumpravas” repertuāra: “Teikšu – klusāk, brīdi klusāk! Rozes zied...”
- Druviena, druvēnieši ir ar savu raksturu. Vai var tā sacīt?
- Jā. Tā ir tāda noslēgtība... Tā ir raksturīga Druvienai un tās cilvēkiem! Kad es uz šejieni atnācu, un tas bija rudenī pirms 40 gadiem, jutos pārsteigta par šo noslēgtību. Druvēnieši ļoti grūti pieņem ienācējus. Un vai vispār pieņem?! Tas ir jautājums.
- Manai dzimtai arī ir ienācēju saikne ar Druvienu. Jā, noslēgtība te ir. Un ir arī Kukažiņas gēns!
- Tas gēns Druvienas vecajās mātēs ir joprojām. Tā sirsnība! Druvienas vecā skola-muzejs ir apgarota ar to visu. Līdzās muzeja tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem būdama, pati esmu labāka kļuvusi. Precīzi skaitījusi neesmu, bet varu teikt, ka ar muzeju sevi saistu apmēram 30 gadus, strādājusi tiku ar vairākiem pārtraukumiem. Sāku 1984.gadā. Esmu arī četru bērnu mamma, tā ka viss ir paspēts. Bērni ir aizgājuši pasaulē. Nākamgad pavasarī es došos pensijā un vairs nestrādāšu. Gribu savu dzīvi dzīvot. Esmu to pateikusi skaidri pagastā un pašvaldībā. Pretendentu uz vecās skolas-muzeja vadītāja vietu ir daudz. Paldies Dievam, ka tā!
Liktenis man ir atvēlējis skaistu laiku, kuru esmu pavadījusi, strādājot muzejā. Es taču visas pārmaiņas redzēju, visam līdzi dzīvoju! Es satiku cilvēkus! Tā ir tāda bagātība! Vai atceries agrāk Dzejas dienas Druvienā, kad autobusi ar apmeklētājiem pie muzeja rindā stāvēja? Imants Ziedonis pie mums brauca un bija laimīgs, ka viņu uz Druvienu aicina. Mums nebija jālūdzas. Viņš jutās pagodināts, ka ir saukts. Tāpat Valdemārs Ancītis, Ojārs Zanders. Ne viņiem kājas sala muzejā, ne viņiem bija grūti meža brist līdz brūklenāju vainaga vietai. Tik skaistam laikam ir cauri dzīvots!
- Jocīgi, ka padomju gados tautā vajadzība pēc kultūras un garīguma, šķiet, bija izteiktāka nekā šodien.
- To saki ne tu viena. Un tam ir savs izskaidrojums. Padomju gados kultūra bija garīgā vertikāle, pie kuras ķerties, kad visapkārt bija daudz nesaprotamā, nepieņemamā. Te pieturējies un zināji... Un bija tās trīs zvaigznes, uz ko skatīties.
Šodien esmu priecīga un pateicīga par to, ka Druvienas vecā skola-muzejs ir. Skola nav sabojāta ar eiroremontiem. Nav izjaukta tā sajūta... Ābeļdārzs ir vecajā vietā, kur tas bijis. Tam šogad paliek 101 gads. 1917.gada rudenī ābeļdārzu pie skolas sāka stādīt Kārļa Egles vadībā. Toruden viņš sāka strādāt par skolotāju Druvienas pagastskolā. Viņš tad rakstīja: “Ir grūti laiki, trūkst petrolejas. Trūkst malkas. Mums, abiem skolotājiem (otrs skolotājs bija Roberts Dievbērns), algu nemaksā. Nav naudas. Bet ar lielām grūtībām skolu uzsākt izdevās.” Tālāk K.Egle vēstījis: “Šajā grūtajā rudenī ir jāizdara kaut kas nākamībai paliekošs.” Un pie vecās skolas sāka stādīt ābeļdārzu. Trīsdesmitajos gados līdz ar mazpulcēnu kustību dārzs tika sastādīts plašāks. 1944.gadā te gāja pāri fronte. Ābeles tika nozāģētas. Skolas bibliotēka tika sadedzināta. Sākot strādāt muzejā, organizēju skolas bijušo audzēkņu salidojumu. Katedrā tad kāpa vecie druvēnieši un stāstīja par to ābeļdārzu. Tas pats Zviedru Egīls. Stāstīja par zaudēto bibliotēku, par sadedzinātajām grāmatām. Es klausījos un domāju par to, vai mēs nevaram ābeles no jauna iestādīt, nevaram bibliotēku atkal savākt! Tajā pašā rudenī mēs ar vīru pie muzeja iestādījām pirmo ābeli. Bija jau vēls rudens, baidījāmies, vai ieaugs. Bet ieauga! Padevu tālāk vēsti, ka muzejā gribam atjaunot zudušo grāmatu krājumu. Un laikam tā ir: ja kaut ko ļoti gribi un palaid to ziņu pasaulē, tad piepildās! Cilvēki sāka nest grāmatas uz muzeju. Man ir saraksts, kas ko ir dāvinājis, no kuras mājas, kurā gadā. Kuras grāmatas ir pa divām, daļu tepat kultūras namā noliekam tā saucamajā tautas plauktā, lai cilvēki ņem un lasa.
- Vadot veco skolu-muzeju, kas pašai liekas kā paliekošākais?
- Atjaunotais ābeļdārzs pie vecās skolas un pierakstītās veco druvēniešu atmiņas, kamēr bija, kam paprasīt. Tas ir tas darbs, ko man neviens nelika darīt.
- Tev ir pielipis Kārļa Egles entuziasms!
- Tā skaisti sakot - jā. Šogad svinējām Druvienas vecās skolas 150 gadus. Bērni no ābeļdārza nāca ar āboliem rokās, un es nodomāju: cik labs darbs ir izdarīts! Tam ir vērtība. Un, ja vēl kādam kādu grāmatu no bibliotēkas vajag paņemt rokās un palasīt, esmu vēl laimīgāka. Darbam ir vērtība, ja to vajag kādam! Gribējām nodziedāt “daudz baltu dieniņu”, sadodoties rokās un veco skolu vidū paņemot. Nu tik daudz mūsu nesanāca. Bet tad mēs sadevāmies kopā ar plecu lakatiem, ar brunču malām un izdevās! Dziedājām vecajai skolai-muzejam vēlot saules mūžu.
Latvijas simtgadē ceļu ārā muzeja krājumu. Tas ir jāizvēdina, jāparāda un arī man pašai vēlreiz jāpārskata. Tā ir tapis 12 izstāžu cikls. Materiāli no vecās skolas-muzeja ir atvesti uz pagastmāju, lai parādītu vietējiem cilvēkiem. Protams, bija bijība. Taču velti, jo cilvēkos ir pietāte pret pagasta kultūrvēsturi. Un ir pārsteigums par to, cik patiesībā daudz ir savākts! Es savulaik sāku darbu muzejā ar 334 krājuma vienībām, tagad ir jau gandrīz 3000 vienību. Starp tām mantām ir nenovērtējama bagātība. Piemēram, tur ir tāds rupjmaizes gabaliņš, kurš bija paņemts no Latvijas līdzi, dodoties izsūtījumā. Tas gabaliņš ir saglabāts, ir pārvests atpakaļ uz Latviju un nodots glabāšanā muzejam!
Tagad uz valsts svētkiem tapusi noslēguma izstāde Druvienas vēstures 12 izstāžu ciklā, kas veltīta pagasta varai. Starp eksponātiem ir arī vecās pagastmājas atslēgas. Par tām tiku dzirdējusi nostāstus jau kopš brīža, kad tikko sāku strādāt muzejā. Toreiz daudzi ticēja leģendai, ka pagasta vecākais Ozoliņš 1944.gadā, pirms devies bēgļu gaitās, tika Druvienas dīķī noslīcinājis vecās pagastmājas atslēgas kopā ar seifa atslēgām. Klīda runas, ka ir bijuši tādi drosminieki, kuri vēlāk mēģinājuši dīķa dibenā tās atslēgas meklēt. Pirms gadiem septiņiem akurāt uz valsts svētkiem no ASV atnāca sūtījums ierakstītā vēstulē. Un tur bija Druvienas vecās pagastmājas atslēgas. Tās mums atsūtīja bijušais druvēnietis Liepkalns, kuram kā gados jaunākam novadniekam dārgumu – vecās pagastmājas atslēgas - bija uzticējis pagasta vecākais Ozoliņš, piekodinādams: “Kad jutīsi, ka Druviena ir uz dzīvošanu, tad tās atslēgas aizsūti.”
- Savā ziņā skumji, jo Druvienas tagadējā pagastmāja ir ceļa jūtīs. Pašvaldība gribot pagasta pārvaldi pārcelt uz blakus esošo pili, kas stāv tukša pēc skolas slēgšanas.
- Dzirdēts pat, ka pagastmāju, kurā atrodas arī kultūras nams, brīnišķīga tradīciju zāle, grib nojaukt. Savulaik tikām cildināti par šo ēku. Mums tā ir dārga! Varu teikt - iznīcināt neļausim! Tik daudz mūsu te vēl ir palicis, lai nostātos par stutēm pie savas pagastmājas. Savus ozolus, kurus Druvienā savulaik gribēja nocirst, mēs taču nosargājām! Bijām gatavi iet un stāvēt pie katra koka. Ir jāsargā! Druvēniešos sargātāja daba pavisam vēl pazudusi nav. Sarēķināt jau varam visu, bet... Ja tā labi padomā, nekad nav bijis finansiāli izdevīgi saglabāt veco skolu Druvienā un uzturēt to kā muzeju. Taču pat padomju gados cilvēki saprata, ka tas ir jādara. Bija domāšana par garīgās vertikāles noturēšanu. Cik Druviena būtu nabaga, ja tai vairs nebūtu vecās skolas! Viņa ir nosargāta. Un arī viņa sargā. Esmu to izjutusi. Tā ir tāda abpusēja mīlestība.
- Vecā skola ir akreditēts muzejs! Tas daudz nozīmē?
- Noteikti! Novadā ir divi akreditēti muzeji – Gulbenē un šeit. Druvienas vecajai skolai-muzejam drīz būs jau ceturtā akreditācija. Tātad jau 20 gadus pagastā ir valsts atzīts muzejs. Atceros sākumu. Gaidot akreditāciju, bija skaidrs, ka gandrīz vai nevarēsim to iziet: apkures ēkā nav, visi vadi veci. Tad es klusībā visiem labajiem gariem muzejā sacīju: “Mieru! Ja nu varam to paveikt visi kopā, darām! Tad vecā skola pastāvēs!” Toreiz noteikumi bija strikti: ja neizietu akreditāciju, var otrreiz mēģināt, bet, ja arī tad neizdodas, “Latvijas Vēstnesī” ir jāizsludina krājuma priekšmetu izsole. Toreiz ar lielām grūtībām manā mūžā pirmā vecās skolas-muzeja akreditācija tika izieta.
Bet savu darbu vecajā skolā-muzejā gribētu beigt silti. Mūsu pagastvecis Juris Graumanis nokārtoja, lai tiktu iztīrīti skursteņi, ieres. Tika pārbaudīts, ka iegruvis nekur nekas nav. Tāpēc, piemēram, Muzeju naktī varētu mēģināt iekurt krāsnis klasē, lādīšu kambarī, guļamistabā. Tas būtu – uz dzīvošanu! Lai siltums izskrien...
- Druviena ir vieta, kurā gribas klausīties klusumā un lasīt grāmatas.
- Ar to Druviena bijusi, ir un vienmēr varētu būt īpaša. Citur pasaulē klusēšanas stundas pērk par naudu, stāv uz tām rindā. Pie mums to visu var laimīgi baudīt par brīvu. Brauciet pie mums! Ejiet dabā! Pie muzeja ir Knipskas pļava, kur vasarā zied naktsvijoles, kur aug raspodiņi, kur var atrast visas puķes, kādas vien latviešu cilvēks var iedomāties savā vaļā augam un ziedam. Protams, tādai klusuma baudīšanai vajag atrast laiku. Šajā steidzīgajā laikmetā daudziem trūkst laika. Tieši tāpēc vēl jo vairāk laiks ir apzināta vērtība. Latviešu cilvēkiem visā pasaulē Druviena šķiet īpaša ar savu gara brīvību, ar latviskumu. Šī nav aktīvas uzņēmējdarbības vide. Šī ir kultūras vide. Gara brīvības vide.
- Un tomēr to jauno cilvēku, kuri aizbrauc, ir vairāk par palicējiem...
- Tāda Druviena, kāda tā bija laikā starp abiem pasaules kariem, tā nekad vairs nebūs. 1938.gadā šeit bija 1800 iedzīvotāju, skolu te apmeklēja 116 bērni un Kārlis Ulmanis teica, ka “rūmes par maz tik kuplam skolnieku pulkam”, bet tagad pagastā ir apmēram 500 iedzīvotāju. Cik mūsu te ir, tik ir.
Jaunieši šodien vairs Druvienā nepaliek. No maniem četriem bērniem arī te vairs nav neviena. Viņi ir pilsētās. Druvienā nav darbavietu. Lai cilvēki te dzīvotu, viņiem ir vajadzīgs darbs un viņu bērniem ir vajadzīga skola. Arī tās vairs Druvienā nav. Tajā pašā laikā negribētu sacīt, ka esam uz izmiršanas robežas. Katru rītu divi pilni autobusi rītos ved Druvienas bērnus uz skolām Tirzā un Lizumā. Ekonomiski tas ir izrēķināts. Diemžēl tā mēs paši attālinām bērnus no dzīvesvietas. Un pēc tam sūkstāmies, ka jaunajā paaudzē mazinājies patriotisms. Pērļa mazciema bērni tiek savākti jau pusseptiņos no rīta, lai vestu uz skolu. Mājās viņi atgriežas pēc sešiem vakarā. Tāda ir realitāte. Tajā pašā laikā es ticu, ka Druviena piesaistījusi un piesaistīs kultūras cilvēkus, cilvēkus ar zaļo domāšanu. Vasarā bērni pie manis ved mazbērnus no pilsētas, un esmu ļoti pateicīga, ka Druvienā notiek brīnišķīgas radošās nometnes, kurās daudz var apgūt. Tās ir nometnes ar nozīmi. Mazbērni nāk man līdzi uz muzeju. Viņiem tur patīk. Un tad es domāju tā. Lai mūsu bērni iet pasaulē, bet lai spējam viņiem iedot saites, kuras nepārtrūkst! Tāpēc stāstīsim par savām dzimtām, nepazaudēsim vecos albumus! Bērniem vajag pie kaut kā pieturēties, pieķerties. Mums visiem to vajag.

par Ligitu

◆ Dzimusi Cesvaines slimnīcā 31.oktobrī, dzimtā puse ir Tirzas pagasts, kur dzīve ritēja blakus dzelzceļam.
◆ Ir 4 bērni un 7 mazbērni.
◆ Dzīvesbiedrs – Valdis Kļaviņš, kurš ir skolēnu autobusa šoferis.
◆ Par autoritātēm uzskata: Tirzā – inteliģento, erudīto, cilvēcīgo Ievu Bērziņu; Druvienā – mīļās, gudrās, zinmošās Ināru Pērkoni un Dzidru Pliķēnu, kuras jau aizsaulē; uz zvaigznēm skatoties un patiesību meklējot - Imantu Ziedoni un Māru Zālīti.
◆ Tagadējā dzīvesvieta – Druvienas pagasta “Prēdeļi”, kas atrodas puskilometra attālumā no vecās skolas-muzeja.
◆ Ir sava piemājas saimniecība, sava Latvijas brūnā gotiņa Beciņa.
◆ Hobiji – grāmatu lasīšana un mežā iešana, ogošana, sēņošana.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Talants dzirdēt un izstāstīt klusumu

Kategorijas