Apliecina latviskās kultūras vērtības

2018. gada 16. novembris 00:00

2835

Valsts simtgades svētku pasākumā 18.novembrī starp 35 novadniekiem, kuri saņems Gulbenes novada domes Atzinības rakstu, ir Daukstu pagasta “Mālkalnu” saimnieks Andrejs Rubenis. Viņš apbalvojumu saņems par latvisko kultūras vērtību kopšanu un aktīvu dalību pagasta kultūras dzīvē.

Atzinība ir godam pelnīta
“Andrejs ir ļoti aktīvs – gan dejo, gan piedalās dažādos pasākumos. Es viņu zinu kā politiski represēto, kam ikdienā pievēršam maz uzmanības. It sevišķi svarīgi tas, manuprāt, ir šajā Latvijas simtgades svinību laikā. Varu droši teikt – Andrejs ir īsts latvietis ar sirdi un dvēseli,” pamato Gulbenes pašvaldības apbalvošanas komisijas loceklis Raitis Apalups.
Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs 5” vadītāja Anna Vīgante, kas kopā ar Andreju ir Stradu pagasta deju kopas “Baltābele” dalībnieki, uzsver, ka tieši ar viņa uzņēmību un atbalstu vasarā tika organizēta Elstes ciema diena “Mālkalnu” pagalmā. “Andrejs ne tikai piedāvāja savas sētas teritoriju, bet arī sagatavoja nelielu estrādi. Ne visos pagastos tiek svinēti ciemu svētki, kas palīdz atdzīvināt un neaizmirst, ka ir bijis tāds Šļauku ciems,” uzsver A.Vīgante.
Daukstu pagasta pārvaldes vadītājs Uldis Doņuks atzīst, ka Rubeņu dzimta ir stipra, tās saknes ir “Mālkalnos”, kur kopā sadzīvo vairākas paaudzes.
“Ko es tādu esmu izdarījis? Neko,” pārsteigumu neslēpj Andrejs. Līdz šim viņš saņēmis tikai Darba veterāna medaļu par Gulbenes kolhozā nostrādātajiem 26 gadiem. Viņš bija šoferis, turklāt rudeņos un pavasaros palīdzēja lauku darbos gan ar kombainu, gan ar traktoru. Andrejs atzīst, ka viņa tēvs Jūlijs Rubenis ir daudz darījis Latvijas labā. Viņš bija ne tikai priekšzīmīgs lauksaimnieks savā saimniecībā “Mālkalnos”, bet arī Rīgas Piensaimniecības valdes priekšsēdētājs, Latvijas Tautas bankas valdes un Rīgas biržas komitejas loceklis, arī Gulbenes – Elstes piensaimniecības sabiedrības priekšsēdētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. “Viņa sirdslieta bija lopkopība, audzējot, izkopjot un popularizējot Latvijas brūnās šķirnes govis. Viņam ir nopelni Latvijas labā, ne jau man,” secina A.Rubenis.

Atgriežas un atjauno dzimtas mājas
Daukstu pagasta Šļaukās, šķiet, pati skaistākā māja ir “Mālkalni”. Tā cēla un balta slejas mālainā pakalnā, ieskauta pamatīgu saimniecības ēku pudurī. Saimnieks stāsta, ka pirmā māja šajā vietā būvēta jau Krievijas cara valdīšanas laikā, kad vectēvs iepirka te zemi. 1938.gadā uz pirmās sabrukušās koka ēkas pamatiem tika uzcelta jauna. Tā pārdzīvojusi gan kara gadus, gan kolektīvās saimniekošanas graujošo ietekmi, lai 1991.gadā Andrejs tajā varētu atgriezties.
“Manā bērnībā te bija skaisti. Viss bija sakopts. Bija arī birztala, kuru kara gados vācu karavīri daļēji nocirta, jo bērzus izmantoja mašīnu maskēšanai,” atceras A.Rubenis. Tagad atkal viss ir sakopts un priecē katru, pati māja izremontēta un mūsdienīgi iekārtota. Tiesa, lielā ābeļdārza vairs nav un savu zemi viņš ir iznomājis.
Kara gados ģimene palika savā mājā, tikai pāris nedēļas bija bēgļu gaitās Jaunpiebalgā pie mammas māsas, kas dzīvoja mazā mājiņā mežā. Andrejs ir gatavs atklāt, cik kravu padomju varas gados krājušos netīrumu un atkritumu traktora piekabē nācās izvest no mājas, kad beidzot izdevās atgūt īpašumu. Kolhoza gados lielajā “Mālkalnu” mājā dzīvoja 12 ģimenes, tāpēc tajā bija iemūrētas vēl piecas plītis. “Te pa vasaru brauca lauksaimniecības studenti un praktikanti, kuri dzīvoja otrā stāva istabiņās, kas nebija apkurināmas. Kad gatavojos atgriezties, visi iemītnieki jau bija aizgājuši no šejienes. Labi, ka bija palicis viens puisis, tāpēc netika izdauzīti logi un viss izdemolēts,” secina A.Rubenis. Viņš rāda koridora grīdas flīžu segumu ar auseklīšu rakstu, kas saglabājies, jo tēva labākajās istabās savulaik dzīvoja partijas sekretāre.
Kad sākās atmodas gadi, visiem represētajiem atdeva īpašumus. Protams, pieteicās arī A.Rubenis. Viņš ar meitu Rainu un znotu Modri sāka saimniekot “Mālkalnos”. Tomēr A.Rubenis uzskata, ka lauksaimniecības attīstībai netika izvēlēts pareizs attīstības ceļš, jo mazās saimniecības nespēja izdzīvot. “Savulaik ar varu iedzina kolhozā, bet līdz ar privatizāciju izdzina no kolhoza. Lielie politiķi mācīja: vajag prast lēti nopirkt un dārgi pārdot. Tā arī notika – privatizācijas sertifikātus par lētu naudu atpirka no tantiņām un onkuļiem. Es nepārdevu par kapeikām. Beigās kādam tos vajadzēja, tāpēc bija spiests pirkt par visaugstāko cenu,” skaidro Andrejs.

Rūdījumu gūst izsūtījuma gados Sibīrijā
“Mālkalnos” Andrejs kopā ar vecākiem dzīvoja līdz 9 gadu vecumam, kad kopā ar māti tika izsūtīts uz Sibīriju. Tur tika pavadīti septiņi gadi. “1949.gada 24.martā paēdām vakariņas. Pēc tam tēvs silti saģērbās, uzvilka kažoku, jo bija auksts, un aizgāja. Tikai tāpēc, ka tēvs 25.martā netika izsūtīts kopā ar mums un sūtīja gan pārtiku, gan naudu, mamma varēja izdzīvot Sibīrijā un atgriezties. Viņai bija vāja veselība, savukārt es bez mammas nonāktu kādā bērnunamā, kur aizmirstu latviešu valodu,” spriež Andrejs.
Arī pēc atgriešanās no Sibīrijas viņš daudzus gadus nedrīkstēja tuvoties dzimtajām mājām. Tēvs kopā ar ģimeni patvērumu atrada Krimuldas zinātniski pētnieciskajā saimniecībā. Pēc 12 gadiem Andrejs pārcēlās uz dzīvi Gulbenes kolhozā. Tas deva iespēju dažkārt apciemot kaimiņus Šļaukās. Diemžēl nereti nācās dzirdēt nedraudzīgus vārdus: “Ko tas budzis te atkal meklē? Ko tas fašists te vazājas!” Andrejā jūtams vitāls spēks un enerģija, kas ļauj pārdzīvot visus smagos dzīves pārbaudījumus.

Dejotājam vienmēr ir taisna mugura
Andrejs joprojām atceras, ka viņam neizdevās iestāties Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, lai gan visus eksāmenus, izņemot vienu, nokārtoja teicami. Neveiksmīgi tika atklāts zem pulksteņa paslēpts mazs špikerītis, kura dēļ vairs neļāva likt eksāmenu. Tāpēc viņš iestājās Jaungulbenes profesionāli tehniskajā skolā. Tur viņš sāka dejot un dejo joprojām, lai gan nākamgad varēs svinēt 80 gadu jubileju.
“Stradu pagasta deju kopa “Baltābele” 17.novembrī piedalīsies koncertā, kurā dejosim divas dejas. Kolektīvā ir tikai viens cilvēks, kas ir vecāks par mani, bet pārējie ir nedaudz jaunāki,” atzīst Andrejs. Viņš kopā ar Jaungulbenes skolas deju kolektīvu ir uzstājies uz Operas skatuves. “Mūsu kolektīvs skatē izcīnīja tik augstu vietu, ka kopā ar citiem profesionālo skolu labākajiem deju kolektīviem varēja dejot Rīgā uz Operas skatuves,” ir lepns Andrejs.
Savukārt kopā ar Krimuldas saimniecības deju kolektīvu viņš piedalījās lielajos Dziesmu un Deju svētkos. “Esmu gan dejojis, gan teātri spēlējis. Laikam jau sava nozīme manā dejotpriekā ir tēvam, kurš savā laikā bija aktīvs pašdarbnieks Jaungulbenē un Gulbīša kultūras namā, kas ir viņa mūža lolojums. Tēvs dziedāja, spēlēja vijoli, kā arī aktīvi atbalstīja kultūras norises,” akcentē A.Rubenis. Viņš atzīst, ka pašam patīk dejot, jo dejotājs vienmēr ir ar taisnu muguru. Paskatoties uz jaunajiem cilvēkiem, Andrejs uzreiz var pateikt, kurš dejo un kurš ne, par ko liecina uzmests kūkums. Viņš priecājas, ka meitas un mazbērni dzied un dejo.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Apliecina latviskās kultūras vērtības

Kategorijas