Latvija ir īpaša it visā!

2018. gada 16. novembris 00:00

117

Gulbeniešu Sniķu ģimene lepojas, ka ir latvieši un dzīvo Latvijā.
Māri visi joprojām zina kā “Buku” basketbolistu, savukārt Simona ir skolotāja Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. Abi atzīst, ka grūti pat iedomāties par dzīvi kaut kur citur. Mārim Latvija ir īpaša ar visu, kaut ko konkrēti izdalīt pat ir grūti. “Pati dzīvošana Latvijā ir īpaša. Te esmu dzimis, audzis, līdz ar to viss ir īpašs,” saka Māris. Savukārt Simona ir priecīga, ka gan darba, gan sadzīves apstākļi ir tādi, ka viņi visi var būt kopā šeit - Latvijā. “Mums ir īpaša daba. Varam priecāties par to visos četros gadalaikos. Latvieši, man šķiet, ir strādīgi, izturīgi, laipni, izpalīdzīgi,” domā Simona.
Māris piebilst, ka nepiekrīt teicienam – latvietis latvietim vilks. “Biznesā varbūt daudziem ir bijusi tāda saskare, bet es domāju, tas atkarīgs nevis no tautības, bet apstākļiem un paša cilvēka, kā viņš ir audzināts un kādā vidē dzīvojis. Saka jau, ka arī latvietis latvietim nav tāds īpaši tuvs, bet par gulbeniešiem to nevar teikt. Es pats neesmu te dzimis, nāku no Madonas puses, un, kad te ierados, mani uzņēma jau pirmajā vakarā, biju kā savējais,” stāsta Māris.

Dzīvo pēc Dieva baušļiem
Viņi abi ir savas valsts patrioti. Un abi ir pārliecināti, ka viss sākas ģimenē. Sirds siltumu un mīlestību viņi dāvā savām trim mazajām atvasītēm - 11 gadus vecajai Lotei, 7 gadus vecajam Reinim un četrgadīgajai Sabīnei. Simona par sevi saka, ka ir tāda neuzbāzīga patriotisma sludinātāja. “Bet man ir būtiski apzināties to un audzināt savos bērnos. Skolas darbā es redzu, ka viss nāk no ģimenes. Skolā var tikai mazliet pastiprināt šīs patriotisma izjūtas,” ir pārliecinājusies Simona, kurai savā ģimenē ir svarīgi runāt ar bērniem par to, ko nozīmē 11. un 18.novembris, 4.maijs, lai bērni ir zinoši, kāpēc izkar karogus. Tas lēnām tiek runāts un stāstīts bērniem saprotamā valodā, līdz viņi paši to sapratīs, izaugs lielāki un mācīs to tālāk saviem bērniem. Māris gan uzskata, ka patriots ir tāds skaļš vārds, galvenais esot izaudzināt par labu cilvēku. “Lai darbu dara no sirds un lai ir labs cilvēks, tad arī būs patriots. Ne jau mācīsi staigāt ar karogu un būsi patriots. Galvenais ir būt labam cilvēkam. Tas jau visu izsaka,” viņš uzsver.
Viņi savā ģimenē dzīvo pēc Dieva baušļiem. Māris ir audzināts katoļticībā jau kopš bērnības, Simona gan ne, bet apprecoties pieņēmusi katoļticību. “Satiekot Māri, vienojāmies, ka abi būsim katoļticībā un katoļticībā audzināsim arī bērnus. Piekrītu tam, ka 10 baušļi nenāk līdzi tikai cilvēkiem, kas iet uz baznīcu un tic Dievam, bet tas ir tāds dzīves pamats arī cilvēkam, kas tic kaut kam citam. Ievērojot baušļus, gribi vai negribi esi labs cilvēks,” saka Simona.
Viņi kopā ar bērniem katru svētdienu cenšas iet uz baznīcu. Tā jau esot izveidojusies kā svētdienas ģimenes tradīcija. Tas ir laiks būt visiem kopā. Baznīcas apmeklējums liek justies labāk. “Izsūdzi grēkus un kļūst vieglāk,” atzīst Māris, savukārt Simona piebilst, ka priestera sprediķis reizēm liek arī aizdomāties. Arī svētdien, kad svinēsim Latvija simtgadi, Sniķu ģimene rītu iesāks ar došanos uz baznīcu. Simona spriež, ka mise noteikti būšot par godu Latvijai. “Nodziedāsim himnu. Mājās uzklāsim svētku galdu. Vakarā plānoju apmeklēt novada pasākumu, un tad dosimies uz salūtu,” stāsta Simona, bet Māris piebilst, ka daudzi draugi sakot, ka šajā dienā jābrauc uz Rīgu, jo tur būs grandiozi. “Es domāju: kur gan skriet! Vienā gadā jau aizbraucām 18.novembrī uz Rīgu, toreiz Sabīne bija ļoti maza. Aizbraucām un sapratām, ka tur ir ļoti daudz cilvēku. Sabiedriskais transports pārpildīts, jo varēja braukt par brīvu. Knapi tajā tikām ar bērna ratiņiem,” atminas Māris.
Toreiz pat salūtu nesagaidījuši. Galvaspilsētā esot bijis skaisti, bet lielā cilvēku burzma pat traucējusi izjust svētku gaisotni. “Šeit, esot uz vietas, svētku sajūta varbūt būs pat lielāka. Izbaudīsim vairāk. Man ļoti patīk salūts, uzreiz ir svētku sajūta. Mēs patiešām dzīvojam īpašā laikā, jo varam sagaidīt Latvijas 100 gadus. Vareni!” saka Simona.

Darbojas Zemessardzē
Brīvajā laikā visiem kopā patīk skatīties labas filmas. Rudenī izveidojusies tradīcija braukt skatīties rudeni. Bieži vien šajā gadalaikā viņi ir Litenē, kas, viņuprāt, ir brīnišķīga vieta, lai priecātos par dabu. Protams, arī Alūksne, Cesvaine un Stāmeriena, kuru varot salīdzināt ar tādu kā mūsu kūrorta pagastu, kur ir patīkami aizbraukt vasarā.
Māris brīvo laiku velta arī Zemessardzei. Zemessardzē iestājies saistībā ar basketbolu. “Kopš laika gala “buki” bija “ASK/Buki”, proti, armijas sporta klubs, pārstāvēja armiju. Kā iestājos “bukos”, automātiski bija jāiet Zemessardzē. Tas bija sen. Toreiz Zemessardze vēl nebija tik aktīva. Aktīvāk Zemessardzē sāku darboties pirms četriem gadiem. Esmu ārrindas zemessargs. Savulaik dienēju Latvijas armijas obligātajā dienestā Valsts robežsardzē. Zemessardzē man patīk doties uz mācībām. Tās parasti ir reizi mēnesī. Piedalījos arī “Namejā”. Bija interesanti,” stāsta Māris, kuram arī bērnībā patika uzspēlēt “kariņu”, gatavot no koka zobenus un vairogus.
Simona atbalsta vīra darbošanos Zemessardzē, bet tajā pašā laikā atzīst, ka tas galīgi nav domāts viņai. “Ja kaut kur dodamies ar ģimeni ar teltīm, tad tas arī nav man, bet vīram ļoti patīk, arī bērnus pie tā radina. Bet, ja ir iespēja būt iekštelpās, tad esmu par šādu variantu,” saka Simona, kura pati jau 11. mācību gadu ir pedagogs Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. Šajā laikā bijusi divos bērnu kopšanas atvaļinājumos. Rezumējot šo laiku, kas pavadīts skolā, viņa atzīst, ka tas ir bijis viņas izaugsmes periods, jo atnākusi uz skolu bez pieredzes, bez izglītības un to visu laika gaitā ieguvusi. “Šķiet, ka esmu apguvusi visu nepieciešamo, lai darītu savu darbu, un esmu gatava mācīties vēl, ja būs nepieciešams,” saka Simona.
Viņai pietiek enerģijas un spēka gan skolēniem, gan saviem bērniem. Lote un Reinis mācās Gulbenes sākumskolā. Lote ir ļoti mākslinieciska – dejo, dzied, apmeklē Gulbenes mākslas skolu. Arī Reinis dzied, dejo, darbojas lego pulciņā, kā arī ir Gulbenes sporta skolas audzēknis un mācās spēlēt basketbolu. Sabīne apmeklē Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestādi. Nesen uzstājās Gulbenes pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņu koncertā, kas bija veltīts Latvijas dzimšanas dienai.
Māris atzīst, ka pat neatceroties, kā bijis pirms tam, kad bērnu vēl nav bijis. Rūpējoties un audzinot trīs bērnus, viņš nonācis pie atziņas, ka pirmo ir visgrūtāk audzināt un jāņem vērā tas, ka mazākie mācās no vecākā. “Viņi mūs ir lutinājuši, ļāvuši naktīs gulēt,” saka Māris, bet Simona piebilst, ka svarīgi pašiem vecākiem būt mierīgiem un rādīt labu piemēru bērniem.

Par Sniķu ģimeni
◆ Māris un Simona audzina trīs bērnus: Loti, Reini un Sabīni.
◆ Simona dzimusi Gulbenē, strādā Gulbenes novada valsts ģimnāzijā.
◆ Māra dzimtā vieta ir Madonas puse, strādā uzņēmumā “Rubate metal”, darbojas Zemessardzes 25. kājnieku bataljonā.
◆ Mīļākie ģimenes svētki: Ziemassvētki, bērnu dzimšanas dienas.
◆ Brīvajā laikā: visi kopā skatās labas filmas, ceļo pa Latviju, satiekas ar draugiem, apmeklē kultūras pasākumus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Latvija ir īpaša it visā!

Kategorijas